Jaunievēlētais Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs piektdien pēc tikšanās ar premjerministru Krišjāni Kariņu uz žurnālistu jautājumu, ko viņš darīs, ja līdz augusta beigām nebūs skaidrības par koalīcijas nākotni, atbildēja visai mīklaini: “Es to atstāšu kā zināmu potenciālu pārsteigumu, kad pienāks laiks un būs jārīkojas.”
Rinkēvičs jau no pirmajām dienām amatā demonstrē, ka nebūs kā iepriekšējais prezidents Egils Levits, kurš distancējās no ikdienas politiskajiem procesiem un prezidēšanu acīmredzot bija iedomājies kā “filozofēšanu” par augstām matērijām, par Latvijas vēsturisko zemju dalījumu, jaunvārdu radīšanu un tamlīdzīgām ar “grēcīgo zemi” maz saistītām lietām.
Centieni stāvēt pāri “politiskajām intrigām un tirgiem” nav slikta lieta, bet tad tiešām jāstāv tiem pāri, nevis jāstāv blakus it kā maliņā, izliekoties tos nemanām. Ordeņu dalīšana pēc svara nav nekāda “stāvēšana pāri”. Tā ir bezatbildīga savu tiešo pienākumu nepildīšana. Četru gadu laikā Levits tā arī ne reizi nespēja parādīt, ka ir kāda patstāvīga politiska figūra, ar kuru rēķinās, kuras rīcība spētu izraisīt asāku politiskās šķiras (galvenokārt Saeimas) reakciju.
Jaunievēlētā prezidenta visai stingrā formā izteiktā neapmierinātība ar ģenerālprokurora Jura Stukāna darbu nodemonstrēja pavisam citu modus operandi. Rinkēvičs uzreiz lika politiskajai šķirai saprast, ka mājieni par iespējamo Satversmes doto pilnvaru pārkāpšanu viņu nebaida.
Rinkēvičs katrā iespējamā brīdī uzsver, ka nebūs pasīvs politikas vērotājs. Viņš būs aktīvs procesu rosinātājs, virzītājs, vadītājs. Ņemot vērā viņa ilggadējo pieredzi (divpadsmit gadi ārlietu ministra postenī vien), šāda pozīcija ir saprotama. Nav šaubu, ka viņš sevi jau redz kā primus inter pares - pirmo starp līdzīgajiem.
Šajā situācijā agri vai vēlu jāizvirzās jautājumam par Rinkēviča un Kariņa attiecībām, jo parlamentārā republikā, lai arī nomināli prezidents skaitās valsts galva (augstākā amatpersona), galvenais vadītājs ir premjers. Abu tikšanās reizēs Kariņš tādu arī cenšas tēlot, demonstrējot it kā draudzīgu nevērību pret augsto Rinkēviča krēslu. Sak, viņš taču tikai ministrs bija manā valdībā. Nekas jau nav īpaši mainījies.
Rinkēvičs arī necenšas šo Kariņa tēlu sagraut. Pagaidām. Viņš kā pieredzējis “politiskais šahists” ļauj Kariņam domāt, ka viņš joprojām ir galvenais. Lēkā, lēkā, paskatīsimies, kur aizlēksi, var nolasīt aiz Rinkēviča viltīgā, nedaudz noslēpumainā smaida, kurš fundamentāli atšķiras no Kariņa nervozajiem smiekliem, kuru vienīgā funkcija - noslēpt mulsumu un nepārliecinātību.
Tas, protams, nenozīmē, ka Kariņš būtu kāds politiskais vārgulis iepretim politiskajam lielmeistaram Rinkēvičam. Tādā gadījumā Kariņš nebūtu jau piekto gadu premjers un, iespējams, vēl ilgi šo amatu noturēs. Runa ir pavisam par ko citu. Par abu šo līdz šim sekmīgo “politisko dzīvnieku” jauno vietu jaunajā hierarhiskajā realitātē. Vēl vakar viens bija otra nosacīti padotais, bet šodien, kad lomas ir mainījušās? Politikas virtuvē ir tāpat kā parastajā - divām saimniecēm (galvenajiem pavāriem) tur nav vietas.
It kā labākās pozīcijās ir Rinkēvičs. Viņš vairs nav ne no viena atkarīgs. Viņu “nomest” ir tikpat kā neiespējami. Kariņš jau piecus gadus ir premjers. No viņa daudzi jau “noguruši” un labprāt viņa vietā redzētu kādu citu. Daži - paši sevi. No otras puses, prezidentam ir maz iespēju uzspiest uz Saeimu, ja tā ir pietiekami vienota parādīt prezidentam savu vietu “atbilstoši Satversmei”.
Kā tas tiek darīts, Saeima skaidri nodemonstrēja 2019. gada nogalē toreiz jaunievēlētajam Levitam. 2020. gada valsts budžeta pieņemšanas priekšvakarā Levits intervijā LNT norādīja, ka veselības nozarei plānotais finansējums neatbilst pirms gada pieņemtajam veselības finansēšanas likumam un šī pretruna jānovērš. Saeima šos iebildumus pilnībā noignorēja un nobalsoja kā iecerēts. Pēc tam, kad Levits, klusu ciešot, šo budžeta likumu parakstīja, viss nostājās savās vietās. Nekas nemainījās līdz pat Levita necilās prezidentūras beigām.
Skaidrs, ka Rinkēvičs nav Levits un tā sevi iedzīt būdā neļausies, taču ar zināmiem nosacījumiem viņš var būt spiests tur ielīst pats. Neaizmirsīsim jau vairākkārt piesaukto Satversmi, kura prezidentam patiesi īpaši daudz pilnvaru nedod. Protams, pilnvaras ir viena lieta, bet autoritāte pavisam kas cits. To savā laikā lieliski nodemonstrēja Vaira Vīķe Freiberga. Katrā ziņā buldogu cīņu cienītājiem būs interesanti.
Atgriezīsimies pie raksta sākumā minētā Rinkēviča solītā “pārsteiguma”. Viņš koalīcijas paplašināšanas procesa dalībniekiem liek nepārprotami saprast, ka bezgalīgi muļļāties neļaus. Tās spēlītes - kurš pirmais pamirkšķinās - jābeidz.
Kādi ir Rinkēviča iespējamie instrumenti? Tos viņš precīzi nodemonstrēja 2023. gada 10. maijā, kad, īpaši neslēpjoties, uz Ārlietu ministrijas ēku Valdemāra ielā uzaicināja opozīcijas partiju pārstāvjus un faktiski noorganizēja sev balsis 31. maija prezidenta vēlēšanās. Tikpat labi viņš augusta beigās uz Rīgas pili var uzaicināt atsevišķas partijas (iepriekš izdarot zināmus mājas darbus) un izveidot jauno koalīciju. Ja paši nespēj un neprotas.
Tiesa, izskatās, ka politiķi ir sapratuši: laiks muļķa dzīšanai ir beidzies. Pagaidām šī sapratne iezīmējas ar retorikas maiņu, kas ir priekšvēstnesis arī drīzai pozīcijas maiņai. Līdz ar to izskatās, ka jautājums par jauno koalīciju tiks atrisināts bez Rinkēviča solītajiem “pārsteigumiem”. Kādā veidā, tas jau ir cits stāsts, bet risinājuma aprises, manuprāt, nebūs ilgi jāgaida.
