Tā dēvētais Prigožina dumpis nav palicis bez sekām. Nestabilitāte Krievijas elitē un it īpaši militārajā vidē pastiprinās.
Krievijas 58. armijas komandiera ģenerālmajora Ivana Popova audioieraksts pēc atstādināšanas ir zīmīgs ar to, ka pirmo reizi kopš kara sākuma augsts armijas virsnieks apsūdz nodevībā Krievijas armijas augstāko vadību.
Pats Jevgeņijs Prigožins ir pazudis, neviens viņu jau ilgāku laiku nav redzējis. Nav pat aptuvenas nojausmas, kur viņš varētu atrasties. Klīst runas par Gaisa kosmisko spēku komandiera, Krievijas armijas grupējuma Ukrainā komandiera vietnieka, armijas ģenerāļa Sergeja Surovikina arestu, bet īpaši zīmīga bija 58. armijas komandiera ģenerālmajora Ivana Popova atstādināšana.
Pats Popovs (iesauka Spartaks) ierakstījis uzsaukumu saviem gladiatoriem (tieši tā viņš uzrunā savus padotos), kurā apsūdz armijas augstāko vadību (acīmredzami aizsardzības ministru Sergeju Šoigu un ģenerālštāba priekšnieku Valēriju Gerasimovu) nodevībā. Lūk, viņa tiešā runa: “Mūsu armiju frontē nespēja caursist Ukrainas bruņoto spēku karavīri, bet mums triecienu no aizmugures deva pašu vecākais priekšnieks, nodevīgi un zemiski atstājot armiju bez vadības pašā grūtākajā un saspringtākajā brīdī.”
Popova ierakstu, kas sākotnēji bija domāts iekšējai lietošanai, savā “Telegram” kanālā publicēja Krievijas domes deputāts, bijušais tās pašas 58. armijas komandieris Andrejs Guruļovs. Popovs faktiski atkārto to pašu, ko vairākus mēnešus pirms dumpja sludināja Prigožins - atklāti izsaka smagus pārmetumus Krievijas bruņoto spēku augstākajai pavēlniecībai.
Šis Popova uzsaukums ārkārtīgi nozīmīgs ar to, ka izraisīja milzīgu viļņošanos Krievijas tā dēvēto “Z patriotu” un “vojenkoru” vidē. Proti, Putinam lojālo un karu Ukrainā atbalstošo vidē. Atšķirībā no Prigožina, kurš tomēr ir bijušais cietumnieks ar attiecīgu reputāciju, Popovs ir īsts armijas virsnieks. Kauls no viņu kaula. Turklāt labi ieredzēts armijas vidē. Tāpēc viņa uzbrukums Krievijas augstākajai ģeneralitātei ir ar īpašu svaru.
Gandrīz visi “vojenkori” (karadarbību no Krievijas pozīcijām aprakstoši “Telegram” kanālu autori) nostājušies Popova pusē, kurš apgalvo, ka atstādināšanas iemesls ir viņa norādīšana uz trūkumiem armijas apgādē un personālsastāva rotācijas neesamībā. Karavīri ierakumos (frontes pirmajās līnijās) bez pārtraukuma atrodoties 10 un vairāk mēnešu. Ja no amata tiekot atstādināti ģenerāļi, kuri nebaidās uz augšu ziņot patiesību, tad situācija esot īpaši slikta.
Par plašām aizturēšanām un pratināšanām augstākās virsniecības rindās ziņo arī laikraksts “The Wall Street Journal”, balstoties uz saviem avotiem. Pēc šī izdevuma ziņām, aizturēti un pratināti vismaz 13 augstākie armijas komandieri, tajā skaitā Surovikina vietnieks ģenerālpulkvedis Andrejs Judins un militārās izlūkošanas pārvaldes priekšnieka vietnieks ģenerālleitnants Vladimirs Aleksejevs. 15 jau esot atlaisti. Par to varētu arī nerunāt, jo kāda gan mums daļa par ķildām Krievijas armijas rindās, bet procesi, kuri iesākās ar Prigožina dumpi, iezīmē jaunu lappusi Krievijas 21. gadsimta vēsturē.
Arvien klajāka kļūst neapmierinātība Krievijas armijā, un šai neapmierinātībai ir konkrēti uzvārdi - Šoigu un Gerasimovs. Teorētiski problēmu varētu viegli novērst, nomainot abus grēkāžus, taču tas būtu pretrunā ar Putina sistēmas principiem: neko nedarīt spiediena dēļ, un, pats galvenais, nav svarīgi, cik tu esi efektīvs darbā, svarīga ir tava lojalitāte personīgi vadonim. Šajā ziņā Putins uz abiem var pilnībā paļauties - šie nenodos, bet Putina vērtību sistēmā nodevība ir lielākais iespējamais grēks.
Tieši tāpēc, ka Putins savā 24. jūnija televīzijas uzrunā attiecībā uz vāgneriešiem lietoja vārdu “nodevība”, ir mazticams, ka Putins Prigožinam patiešām ir piedevis. Putina preses sekretāra Dmitrija Peskova stāsti, ka 29. jūnijā Putins ar Prigožinu un vēl 35 (!) “Vagner” grupas komandieriem ticies Kremlī, arī nešķiet diez cik ticami. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nav nekādu fotogrāfiju vai liecību par šādu tikšanos, bet pats Peskovs pazīstams ar savu regulāro melošanu.
Tā kā Prigožina dumpī netrūka dažādu dīvainību un grūti izskaidrojamu lietu, tas uzreiz radīja virkni konspirāciju, kuras gan neviens nopietns Krievijas politisko procesu analītiķis par ticamām neatzīst. Galvenokārt tāpēc, ka zaudētāji šajā it kā “teātrī” bija abi. Gan Putins, gan Prigožins.
Putins tāpēc, ka tajā sestdienā bija nenoslēpjami apjucis. Var pat teikt nobijies. Kļuva skaidrs, ka viņš situāciju kontrolē vāji, visa lielā “tautas mīlestība” ir uzpūsts burbulis un, galvenais, parādījušās plaisas pašā putinistu nometnē.
Prigožinam viņa avantūra labākajā gadījumā maksās augstā, pat īpašā statusa zaudēšanu, viņa restorānu, kaujinieku vienību, pārtikas piegāžu un mediju biznesa impērijas galu. Viņu aktīvi lamā propagandisti ar Vladimiru Solovjovu priekšgalā, un diez vai viņi to darītu, ja Prigožinam būtu iespēja atkal nonākt elitē.
“Vagner” kā atsevišķa Krievijas bruņoto spēku struktūrvienība vismaz Eiropas kontinentā, visticamāk, pārtrauks pastāvēt. Varbūt tai izdosies saglabāt savas pozīcijas Āfrikā, bet arī tur tās nomaiņa pret kaut ko citu, uzticamāku ir tikai laika jautājums.
Lai arī Putinam pēc vāgneriešu dumpja diezgan ātri izdevās situāciju šķietami stabilizēt, viņa nedrošību, stingras pārliecības trūkumu redzēja visi, bet Putina sistēmā pēc tur valdošajiem bandītu tikumiem nepārliecinātība līderim nav piedodama.
Tas, protams, nenozīmē, ka Putinu drīz gāzīs, jo sistēmas pastāvēšanā ir ieinteresēti daudzi. Putins kā augstākais jautājumu izšķīrējs ir tas konstrukcijas elements, kurš satur kopā šo kleptokrātisko režīmu. Bez Putina viņi jau sen būtu viens otram pārgrauzuši rīkles, taču rūgšana armijas vidē var nospēlēt savu lomu.
Armijai kara laikā parādās jaunas, miera laikos nebijušas funkcijas, intereses un ambīcijas. Cita lieta, ka Krievijā (atšķirībā, piemēram, no Turcijas) armija nekad nav spēlējusi patstāvīga politiskā spēlētāja lomu.
