Vispārējie dziesmu un deju svētki šogad ieguvuši īpaši patriotisku noskaņu. Pirmkārt, tas saistīts ar karu Ukrainā, kas daudziem atvēra acis: gulēt iemidzinošā eiforijā un sapņot par arvien labāku pasauli, kurā visi viens otru nesavtīgi mīl, rūpējas un novēl tikai to labāko, ir ne tikai naivi. Tas ir bīstami, jo ļaunums nekur nav zudis. Tas saprot tikai spēku. Tajā skaitā nacionālās pašapziņas spēku.
Otrkārt, šie dziesmu svētki ārkārtīgi organiski turpina to patriotisma vilni, kuru uzjundīja mūsu hokejistu pašaizliedzīgi izcīnītā bronza pasaules čempionātā. Par šo vispārējo nacionālās pašapziņas uzplūdu varam tikai priecāties, taču skaidri jāapzinās, ka jebkurai patriotisma izpausmei mūsdienu pasaulē ir milzīga pretdarbība.
Globālisms, internacionālisms ir tās “vērtības”, kuras šodienas globālie viedokļu līderi veicina un atbalsta. Savukārt patriotisms, vēl jo vairāk nacionālisms ir nosodāmas, visos veidos iznīdējamas parādības.
Ja skatām Rietumu pamatplūsmas politisko komentētāju analīzes, tad gandrīz vienmēr, vienalga ko apskatot, uzsvars tiek likts uz sociālekonomiskajiem faktoriem. Tieši tie nosakot politiskos procesus, vēlēšanu rezultātus, izraisa nemierus. Tiek atrastas dažādas sociālās grupas, kuras jūtas “apdalītas”, nav dabūjušas kāroto un tāpēc protestē. Vienalga, vai rīkojot ielu grautiņus, vai balsojot par Trampu, Breksitu vai partiju “Alternative fur Deutschland”. Diemžēl no šīm analīzēm visbiežāk pazūd tāds “sīkums” kā identitātes faktors.
Šī identitātes faktora “pazaudēšana” notiek gluži apzināti, jo “identitāti” drīkst pamanīt tikai politiski kreisā diskursā. Grupu identitāte ir atbalstāma, ja runa ir par LGBTQ+, BLM, feminisma vai citām “apspiesto” kopienām. Tiklīdz ar identitāti saprot nacionālo piederību, kristietību vai “tradicionālo” vērtību aizstāvību, tā šī identitāte kļūst toksiska. Tad to var pieminēt tikai un vienīgi negatīvā konotācijā. Tāpēc, piemēram, latviešu dziesmu svētki nevar pozitīvā gaismā parādīties CNN ziņu blokā, jo tā būtu balto nacionālistu un “tradicionālo” vērtību atbalsta demonstrācija.
Nav pat jāskatās uz CNN, kuriem mūsu dziesmu svētki ir pārāk sīks notikums viņu globālajā redzējumā. Arī mūsu pašu tā dēvētie intelektuāļi valsts (tas ir, nodokļu maksātāju) visai dāsni atbalstītajā kreiso liberāļu platformā “Satori” atļaujas spriedelēt par dziesmu svētku nacionālistisko, heteronormatīvo, neiekļaujošo būtību.
Lūk, horeogrāfa Rūdolfa Gediņa tiešā runa: “...vai nav tā, ka arī visa pirmssvētku kustība starp Dziesmu svētkiem balansē uz tādas bīstamas nacionālistiskas augsnes, kurā tiek slavinātas tās grūti definējamās, puslamuvārdā nosauktās "tradicionālās vērtības"? Tautiņdejas, teiksim, ir galēji heteronormatīva lieta gan acīmredzamu iemeslu dēļ, gan tāpēc, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām tajās netiek iekļauti.”
Šajā Gediņa izteikumā kā ūdens pilē iekļaujas viss mūsdienu “intelektuāļu” pasaules redzējums. Pareizāk sakot, viņu fobijas. Īstas fobijas (bailes), nevis to pašu “intelektuāļu” plaši piesauktās viltus fobijas, no kurām patiesībā neviens nebaidās. Gediņš uzskaita visu to, no kā dziļi sirdī šausmīgi baidās.
1) Ka tikai kāds viņu nenoturēs par nacionālistu, “dullās” Langas atbalstītāju.
2) Ka tikai kāds viņu nenoturēs par “puslamuvārda “tradicionālo vērtību”” atbalstītāju.
3) Ka tikai kāds viņu nenoturēs par “homofobu”, kurš nepamana tautas deju “galēji heteronormatīvo” raksturu.
4) Ka tikai kāds viņu nenoturēs par nepietiekami empātisku, kurš nepamana to, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām no tautas deju kustības ir izslēgti.
Visas šīs “Satori” sarunas būtība ir norādīt uz dziesmu svētkiem kā ekskluzīvu turīgo rīdzinieku izklaides pasākumu, un tas, kopumā ņemot, esot slikti: “Socioloģiskie pētījumi skaidri parāda, ka naskākie Dziesmu svētku apmeklētāji ir turīgākie un labāk izglītotie iedzīvotāji. Un drīzāk rīdzinieki, nevis laucinieki.”
Visa šī diskusija precīzi iegulst šodienas kreisajā diskursā, kur turīgākie un labāk izglītotie vienlaikus ir gan “apspiedēji”, gan “apspiesto” lielākie aizstāvji. Paši spriedelētāji ne mirkli nejūt savu nenoslēpjamo izredzētības sajūtu. Tā viņos nerada ne mazāko kognitīvo disonansi.
Visiem šiem spriedelējumiem ir viena raksturīga iezīme: mēs, baltie, izglītotie, turīgie, noteiksim, kurš kuru iekļaus, apskaus un mīlēs. Kurš labais, kurš sliktais. Kā savulaik, vēl pagājušajā gadsimtā, teica viens no šīs kustības galvenajiem ideologiem Džordžs Soross: globālajā līmenī ASV balso. Brazīlija nebalso.
Šo frāzi gan Soross izteica vēl laikos, kad Rietumu un pirmām kārtām ASV pārākums pasaulē bija neapstrīdams, un to viņš teica ar tādu kā pārmetumu. Tagad ne tikai Soross, bet pat Tramps tā vairs neatļautos pateikt. Pateikt neatļautos, bet pārliecība, ka mēs un tikai mēs noteiksim, kas labi, kas slikti, kura ir vēstures pareizā, bet kura nepareizā puse, ir palikusi. Par spīti šķietamam inkluzivitātes un diversitātes triumfam.
Karš Ukrainā daudz ko ir mainījis. Arī uz labo pusi, jo skaidri parādīja, ka mūžīgā piekāpšanās, gļēvulības attaisnošana ar “prātīgumu”, sociālās inženierijas idejas, ka cilvēci pārveidot ir vieglāk par vieglu - vajag tikai visiem labu gribošajiem sadoties rokās, ir skaista, bet vienlaikus ārkārtīgi bīstama ilūzija. Karš, brutāla cīņa par izdzīvošanu arī 21. gadsimtā, tāpat kā visus iepriekšējos gadsimtus un gadu tūkstošus, nekur nav pazudusi.
Var pielīmēties muzejā pie van Goga gleznas un domāt, ka esi baigais revolucionārs un cīnītājs par labāku pasauli, bet tā ir infantila cīņa ar kartona zobentiņiem pret iedomātu pretinieku ēnām. Reāls ļaunums, reāls apdraudējums diemžēl pasaulē nemazinās. Par spīti tam, ka par ASV prezidentu jau bijis ievēlēts melnādainais. Vai tad tas nav milzīgs cilvēces humānās attīstības lēciens uz augšu, pārliecinoši uzsver dažādu nokrāsu progresisti. Izrādās, ka nē.
Afroamerikāņa Baraka Obamas astoņu gadu valdīšana pasaules ietekmīgākajā valstī vispārējo drošību pasaulē ne par mata tiesu neuzlaboja. Tieši otrādi. Tieši viņa laikā pa impēriskā resentimenta pieskari aizgāja Putins, no pēdējiem demokrātiskuma principiem atteicās Sji Dzjiņpins un pasaule iegāja nepārtrauktas turbulences posmā.
Pat Trampa ievēlēšana 2016. gadā bija kā sekas Obamas sludinātā gļēvulīga “prātīguma” triumfam pasaules politikā. Viņš jau nebija tāds vienīgais. Atceramies Merkeli, Olandu, Sarkozī un visus pārējos mūžīgā miera, progresa un laimības sludinātājus.
Par laimi, šī kreisās idiotijas uzvaras gājiena bīstamais raksturs tagad pasaulē tiek arvien vairāk apjausts un zaudē savu jaudu. Diemžēl līdz tam, lai notiktu spējš pagrieziens saprāta virzienā, vēl būs krietni jāpacīnās, un veselīgs nacionālisms šajā cīņā ir viens no labākajiem stimulatoriem
