Politiskās partijas “Kustība “Par!”” valdes loceklis un izpilddirektors Miks Celmiņš sociālos tīklos publicē ierakstus, kuri izskatās pēc naidu kurinošiem. Partijas vadība no tiem ne tikai nav norobežojusies, bet atsevišķi partijas valdes locekļi, piemēram, Marija Golubeva tos ir pat ietīkšķojusi.
Melīgu pastāstiņu publicēšana sociālajos tīklos kļuva populāra, kad radās iespēja savas aktivitātes internetā monetizēt. Izrādījās, ka visvairāk “klikšķu” var savākt ar skandalozām, gluži vai neticamām, bet cilvēku interesi viegli aizķerošām ziņām. Problēma tikai tā, ka šādas ziņas bija retas un arī tad, kad tās parādījās, īstie mediji “noslauca” visu sabiedrības uzmanības krējumu.
Kā tas līdzīgos gadījumos notiek - ātri vien atradās veikli zēni un meitenes, kuri atrada veidu kā šo problēmu “atrisināt”. Nav ne jāmeklē, ne jāgaida, kad sensacionālas ziņas parādās. Tās jāsagudro pašam. Arī Latvijā šī sērga negāja secen. Pazīstamākais no šo viltus ziņu sacerētājiem - Niks Endziņš pat tika apcietināts un dabūja reālu cietumsodu. Tieši Endziņa liktenis daudzus šī ceļa gājējus nedaudz atvēsināja. Katru reizi, kad viņi šīs savas pašsacerētās pasakas izliek publiskajā telpā, nākas rūpīgi izvērt - vai tur nav kas krimināli sodāms?
Miks Celmiņš šajā ziņā balansē uz naža asmens. Viņa sacerētās “pasakas” stipri velk uz “naida runas” statusu. Tas būtu jāizvērtē kompetentām iestādēm, jo, manuprāt, ja “Kustības “Par!”” izpilddirektora stāsti nekurina nacionālo un rasu naidu, tad, kas to kurina?
Lūk, divi pēdējā laika Celmiņa ar tēmturi #naidamNĒ publicētie stāstiņi:
Viens: “Divi vīrieši, Latvijas pilsoņi, sēž parkā uz soliņa un kopīgi skatās video telefonā, smejas un savā starpā sarunājas krievu valodā. Netālu uz blakus soliņa sēž pensionāre. Pēc kāda laika pensionāre pieceļas un ejot prom, pienāk pie abiem vīriešiem un skaļā balsī dusmīgi kliedz, ka “orkiem un vatei” parkā nav vietas, un ka Latvijā jārunā latviski un tikai latviski. Un ejot prom uzspļauj vienam no vīriešiem uz jakas. Abi vīrieši ir nelielā šokā, jo neko šādu nebija gaidījuši no blakus sēdošās kundzes.”
Otrs: “Radžans atbrauca uz Rīgu pirms trijiem mēnešiem un studē augstskolā. Viņš praktizē sikhismu un ikdienā nēsā turbānu - galvassegu, ko valkā sikhu vīrieši. Braucot no augstskolas uz mājām ar tramvaju, Radžans pamanīja, ka viņu vēro un aprunā trīs jaunieši. Kad tramvajs apstājās pieturā un jaunieši devās pie durvīm, lai izkāptu - viens no viņiem rupji un skaļā balsī kaut ko pateica Radžanam latviski, otrs pagrūda viņu ar elkoni, bet trešais, lecot ārā no tramvaja norāva turbānu no Radžana galvas.”
Abiem ierakstiem ir vairākas kopīgas iezīmes. Tie ir ne tikai Latvijas apstākļos ārkārtīgi neticami, bet arī absolūti bezpersoniski. Nav ne mazākās konkrētības, kad, kur “incidents” noticis. Nav minēts, ne parks, kurā latviešu pensionāre uzdrošinājusies apspļaudīt divus vīriešus spēka gados, ne arī augstskola, kurā “Radžans” mācās, jo tad būtu viegli šo personu identificēt un atklāt autora melus. Visos gadījumos “sliktais” ir latvietis, bet nabaga upuri nelatvieši.
Abi stāstiņi, visticamāk, ar nelieliem labojumiem pārcelti no britu kreiso saitēm, par ko netieši liecina nelatviskā konstrukcija - jaunieši devās pie durvīm, lai gan latviski saka “devās uz durvīm”, “uz durvju pusi” vai “durvju virzienā”. Bet tie jau ir sīkumi, kuri nemaina lietas būtību.
Celmiņa metode - pats radi problēmu un tad ar to cīnies - nav viņa personīgais izgudrojums. Tā ir visu nokrāsu radikāļu iecienīta metode - ja faktu nav, kuri apliecinātu vēlamo parādību, ar ko “aktīvistam” “cīnīties” - rasismu, nacismu, ksenofobiju, homofobiju, rusofobiju un citus propagandas bubuļus, tad tie ir jāsacer pašam. Tas, ka ir desmitiem dokumentētu gadījumu ar visiem pierādījumiem (sociālajos tīklos tos apkopojis Artis Šlosbergs), kad Latvijā notiek tieši pretējais - tiek uzbrukts latviešiem, ukraiņiem, tiem, kam piesprausts ukraiņu karodziņš vai tiem, kuri publiskās diskusijās nosoda Krievijas agresiju Ukrainā, Celmiņu neinteresē. Tur politisko kapitālu viņam būtu grūti iegūt.
Kas ir šis Celmiņš? Viņš tāpat kā jau pieminētais Endziņš ir sociāli ļoti aktīvs, var pat teikt hiepraktīvs darbonis, kurš savu mērķu sasniegšanai neredz nekādus morālus šķēršļus. Šādu personu devīze ir vienkārša kā zābaks: Pasaule ir pilna aitu, kuras grēks necirpt. Tieši tam jau tās ir domātas.
Tviterī ir saglabājusies kāda sarakste no 2014. gada augusta, kad Celmiņš vēl darbojās Anglijā. No šīs sarakstes nav tieši saprotams, kā Celmiņš izkrāpis naudu no sava upura, bet nojaušams, ka Celmiņš Londonā strādājis pēc shēmas, kuru bieži varam novērot Rīgas autoostā: "nozaudēju maku, lūdzu aizdot naudu biļetei mājup". Celmiņš gan uzdevies par “nabadziņu”, kurš nozaudējis dzīvokļa atslēgas. Uz kāda tviterlietotāja jautājumu: “Tātad tas Miks Celmiņš ir krāpnieks?”, Celmiņa upuris angļu stilā atbild: “Kamēr neredzu naudu savā bankas kontā, nevaru tādu iespēju izslēgt”.
Celmiņš arī uzrakstījis pats par sevi šķirkli Vikipēdijā. Slavinošu, būtu maigi teikts. Šķirkļa autors apgalvo, ka "[Celmiņš] ir ietekmējis miljonu jauniešu dzīvi visā Eiropā un Indijā" ("he has impacted the lives of million young people across Europe and India"). Nenoslēpjama lielummānija, bez mazākajām bremzēm. Vikipēdijas redaktori pamanīja šo saites noteikumu pārkāpumu (nerakstīt par sevi) un šķirkli dzēsa.
Atbilde uz jautājumu: kas ir Miks Celmiņš varētu būt šāda: Artuss Kaimiņš un Niks Endziņš vienā flakonā. “Modernās” visatļautības un omnipotences (visvarenības) garā audzināts “bezkompleksu” personāžs.
Nieks par Celmiņu. Taču viņa naida kurinošos ierakstus ietīkšķojuši ne tikai tādi paristu un progresistu aktīvisti kā Selma Levrence un Pēteris Viņķelis, bet arī bijusī iekšlietu ministre Marija Golubeva. Acīmredzot šāda veida Celmiņa aktivitātes labi iet pie sirds partijas vadībai.
Acīmredzot Paristu vadība saprot, ka mierīgos un draudzīgos starpkopienu apstākļos uz viņu plikā āķa neviens neķersies, tāpēc vienīgā cerība atgriezties lielajā politikā - maksimāli duļķot ūdeni, kurināt iekšējo spriedzi, un tad jau varbūt šajā duļķainajā ūdenī izdosies noķert kaut ko lielāku par pašreizējo valsts finansējumu.
