Pirmdienas pievakarē Vladimira Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs paziņoja, ka drīz gaidāma vēsturiska Putina uzruna tautai, kura uz ilgiem gadiem noteikšot Krievijas tālākās attīstības vektoru. Tā kā šādu “vēsturisku” un “liktenīgu” runu pieteikumi no Peskova mutes izskan regulāri, bet nekas patiesi nozīmīgs neseko, neko īpašu arī šoreiz nevajadzēja gaidīt.
Vispirms jāpaskaidro, kāpēc šo Putina runu vispār vērts pieminēt, jo dažkārt izskan - ko jūs to neadekvāto psihopātu, kurš sevi par mesiju iedomājies, lieki reklamējat. Viņa vieta dziednīcā, kur palātām nav rokturu, bet jūs te viņu kā nopietnu politiķi izvērtējat. Tā gan ir, tikai nevajadzētu aizmirst, ka pagaidām viņš vēl nemitinās istabās bez roktura, bet vada mūsu kaimiņvalsti, kuras potenciāls savārīt milzu ziepes ir lielāks nekā gribētos domāt. Tāpēc, gribam to vai nē, šīs personas darbībām uzmanīgi jāseko līdzi. Pašu drošības labad.
Vai Putins pirmdienas vakarā savā nepilnas sešas minūtes ilgajā uzrunā pateica ko jaunu, kas noteiks Krievijas attīstību uz gadiem? Viennozīmīgi - nē. Tukša, bezsaturīga runa, kurā nekādi punkti uz i un tālākās darbības norādes netika atklātas. Taču neba jau Putins pa tukšo uzstāsies. Tātad kaut ko viņš tomēr gribēja pateikt?
Pēdējo 20+ gadu laikā esmu skatījies un klausījies neskaitāmas Putina runas. Līdz ar to zināma pieredze ir izveidojusies. Šī Putina runa noteikti jāskatās kontekstā ar viņa sestdienas rīta runu. Apmēram tāpat kā Otro pasaules karu grūti saprast bez Pirmā pasaules kara konteksta.
Sestdienas rītā, kad Jevgeņija Prigožina grupas “Vagner” kaujinieki bez mazākās pretestības ieņēma militāristu pārblīvēto Rostovu pie Donas, tajā skaitā Krievijas armijas Dienvidu grupējuma štābu, Putinam bija jāuzstājas valsts galvenajā televizorā, lai kā viņš to negribētu darīt. Runa sanāca nervoza, nepārliecinoša. Ne mirkli neradās iespaids, ka Putins ar drošu roku kontrolē situāciju. Drīzāk izskatījās, ka viņš ir apjucis, nobijies un lāgā nezina, ko darīt. Iespējams, ka, tieši redzot šo Putina nenoteiktību, Prigožins izšķīrās par “taisnības maršu uz Maskavu”. Nesaku, ka tieši tā bija, bet iespējams.
Notikumu attīstība 23.-24. jūnijā nebija Putina izslavētajai varas vertikālei glaimojoša. Vāgnerieši netraucēti tuvojās Maskavai. Ne vietējie gubernatori, nedz izslavētie “siloviki” nedarīja neko, lai šo “taisnības maršu” apturētu. Tas, ka pie Okas upes bija savilkta bruņutehnika, bloķēts tilts un brīvi ieiet Maskavā bez kaujas prigožiniešiem nebūtu ļauts, neko nemaina. Varas birokrātija klusēja un ar dažādiem ieganstiem centās būt tālāk no Maskavas, kurā valdīja panika. Maskavas mēra Sergeja Sobjaņina par brīvdienu izsludinātā pirmdiena bija šīs panikas labākais apliecinājums. Tieši šī bezjēdzīgā brīvdiena, kura netika atcelta arī pēc dumpja beigām, bija skaidra liecība sestdienas “kaunam”.
Putina pirmdienas vakara uzrunas galvenais uzdevums bija šo kaunu nomazgāt. Padarīt par nebijušu sestdienas rīta kliedzošo bezpalīdzību. Uzzīmēt jaunu, pavisam citu realitāti, kurai ar sestdien notikušo nebūtu tikpat kā nekādas līdzības.
Šajā realitātē visi valsts pārvaldes institūti darbojās saskaņoti, izlēmīgi un pārliecinoši. Tauta riebumā novērsās no nodevējiem un vēl ciešāk saliedējās ap dižo vadoni un viņa varas vertikāli. Armija bez mazākajām grūtībām dumpi būtu apspiedusi, bet tas netika izdarīts, lai nepieļautu asinsizliešanu. Putins, kurš asinis lej cisternām un varas saglabāšanas dēļ būtu gatavs nobombardēt puspasauli, aiz mīkstsirdības neesot dumpiniekus uzreiz “samīcījis”.
Putina runas galvenais uzdevums bija pārliecināt visus, ka viņš varas stūri joprojām stingri tur savās rokās. Tāpēc savā runā viņš centās izskatīties īpaši pārliecinošs. Taču šī uzspēlētā centība bija tik uzkrītoša, ka jau pārvērtās savā pretmetā. Zuda ticamības moments. Tā vietā radās iespaids, ka Putins par varītēm cenšas savākt kopā strauji pa malām izplūstošo valsts pārvaldes kontroli.
Visticamāk, Putinam izdosies situāciju stabilizēt un vismaz daļēji šo kontroli atjaunot. Uz cik ilgu laiku, tas jau ir cits jautājums. Katrā ziņā vispārējā tendence nav Putinam labvēlīga, un Prigožina dumpis šīs Putina varas sistēmas vājās vietas skaidri uzrādīja. Atklāja, cik iluzora patiesībā ir izslavētā tautas mīla.
Lieliski atceros situāciju Krievijā 1993. gada oktobrī, kad notika tā dēvēto sarkanbrūno spēku dumpis. Nosacītie reakcionāri bija ieņēmuši Valsts domes ēku un centās ieņemt Ostankinas televīzijas centru. Toreiz nosacīti demokrātisko spēku līderis Jegors Gaidars naktī no 3. uz 4. oktobri televīzijā aicināja tautu pulcēties pie svarīgākajiem valsts pārvaldes objektiem, lai neļautu dumpiniekiem pārņemt varu.
Līdzīga situācija bija 1991. gada augusta puča laikā, kad cilvēku masas faktiski bloķēja militārās tehnikas kustību galvaspilsētā.
Šoreiz nekā tāda nebija pat tuvumā. Neviena partija, neviens sabiedrībā populārs cilvēks, aktieris, sportists, muzikants neaicināja tautu celties un aizstāvēt mūsu mīļoto vadoni. Jo bija pamatotas bažas - neviens ielās neizies.
Nebija ne mazāko pazīmju, kas liecinātu, ka “tauta saliedējās ap Putinu”. Viņš pats pazuda, un pat redzamākie propagandisti Simonjana, Kiseļovs un Solovjovs neplēsa kreklu uz krūtīm, aizstāvot savu elku. Rostovā pazuda policija, armijas spēki ielīda dziļāk alās, visvarenā FSB burtiski izgaisa. Tikmēr tauta labvēlīgi sagaidīja vāgneriešus.
Daudziem zemapziņas dzīlēs ielavījās šaubu velniņš: ja arī Kremli ieņems vāgnerieši, tad varbūt tas nemaz nebūs tik slikti? Ne velti mēdz teikt - labāk šausmīgs gals nekā šausmas bez gala. Nevaldāmā pseidopatriotiskā histērija daudzus jau sāk nogurdināt. Skaidrs, ka Krievija pilna ar tiem, kuri patiesi tīksminās par tās iedomāto varenību. Daudziem tas ir vienīgais dzīves prieks un lepnums (bez sīvā), bet pat tīkamas lietas pārāk lielās dozās sāk šķebināt. Tāpēc ne vienam vien ir vilšanās sajūta, ka Prigožina “taisnības maršs” nenoslēdzās ar krievu tautai tik tradicionālo izpriecu - Rubļovkas un Kremļa augstmaņu sēdināšanu uz mietiem un viņu mantas izlaupīšanu.
Ja Putins uzsāktu Maskavas elites masveida tīrīšanu un viņu īpašumu konfiskāciju, tad nosacītā tauta skaļi gavilētu. Problēma tikai tā, ka tas nav Putina stilā. Atšķirībā no citiem diktatoriem, kuri no savas apkārtnes pamazām aizvāc visus, kuri viņu atceras, kad viņš vēl bija tāds pats kā mēs, visi pārējie, Putina tuvākajā lokā ir ne tikai viņa Pēterburgas mērijas laiku kolēģi, bet pat bērnības un jaunības laiku draugi - Arkādijs Rotenbergs, Genādijs Timčenko, Jurijs Kovaļčuks.
Ar Putina runu neapmierināti palika arī tā saucamie Z patrioti, kuri gaidīja, bet nesagaidīja nemīlētā tuvieša, aizsardzības ministra Sergeja Šoigu un citu augstāko militāro vadītāju nomaiņu. Putins saglabāja uzticību saviem principiem - spiedienam nepakļauties un draugus nenodot.
Ja diktators cilvēku dzīves apstākļus neuzlabo; ja izslavētās stabilitātes vietā pieaug turbulence un nenoteiktība; ja pats diktators ir acīmredzami zaudējis savu kādreizējo enerģiju un degsmi, tad sākas neizbēgams noriets. Krieviem ir ļoti ietilpīgs vārds, kurš raksturo smagāko apnikuma pakāpi - “zadolbal”. Ir viens līdzīgs, vēl ietilpīgāks, bet parupjš, kuru šeit neminēšu, bet latviskais analogs būtu - piegriezies.
Putina pirmdienas runā bija ielavījusies ārkārtīgi divdomīga frāze. Runājot par vāgneriešu nodevību, Putins sacīja: “kamēr frontē kareivji varonīgi cīnās - ne soli atpakaļ, tikmēr daži...” Tātad ne vairs Kijivu trijās dienās, bet gan “ne soli atpakaļ”. Pat ne “varonīgi dodas uzbrukumā”, bet “ne soli atpakaļ”. Šī frāze liecina, ka arī pats Putins ne tuvu vairs nav pārliecināts, ka “viss iet pēc plāna” un 2022. gada 24. februāra gājiens bija pareizs.
Bet ja tā, tad ko nepareizu pateica Prigožins daudzajos video uzsaukumos pirms dumpja? Tad jau sanāk, ka viņam bijusi taisnība? To zemapziņas līmenī redz un saprot pat lielākie Z patrioti un Putina dievinātāji. Tāpēc nav tik svarīgi, kādu viņam atbalstu zīmē Kremļa sociologi - 90% vai 140% -, jo Putina režīms ieiet savā beigu fāzē. Lai arī Putina varas konstrukcija vēl izskatās pietiekami stabila, tās elementu koroziju nevar nepamanīt un tās sabrukums ir tikai laika jautājums.
Dažkārt Rietumos un arī pie mums izskan bažas, ka pēc Putina režīma krišanas pie varas varētu nākt kāds vēl sliktāks. Šeit obligāti jānorāda, ka šīm bažām nav racionāla pamata. Par Putinu sliktāku grūti pat teorētiski iedomāties, jo viņš ar savām halucinācijām ir inducējis visu valsti, visu Krievijas sabiedrību, kura šajās halucinācijās dzīvo.
Tiklīdz pazudīs šo murgu/halucināciju nesējs, tā arī pazudīs visi šie murgi un Krievija pārvērtīsies par tādu pašu ne pārāk demokrātisku, ne pārāk tiesisku valsti kā gandrīz visa pārējā neRietumu pasaule. Taču bez šī putiniskā apdraudējuma apkārtējiem. Tāpēc vienalga kurš, tikai ne Putins.
