Krievijas kaujinieku grupas “Vagner” militārais dumpis, Rostovas ieņemšana bez kaujas, “taisnības maršs uz Maskavu” un visbeidzot “pagriešanās atpakaļ”, par spīti šīs traģikomēdijas teatrālajam noslēgumam, ievada jaunu posmu Putina pārvaldītās Krievijas vēsturē. Runa ir par Krievijas varas sistēmā ārkārtīgi svarīgo “cara īstuma” faktoru.
Krievijas vēsturē tās pārvaldnieks vienmēr tiek tautas acīs pārbaudīts uz “īstumu”. Ja sabiedrībā izplatās runas, ka cars nav īsts, ka viņu samainījuši, tad tā ir ārkārtīgi draudīga zīme pašam vadonim. Pēdējā laikā plaši izplatītās runas par Putina dubultniekiem liecina, ka sākusies Putina varas desakralizācija.
Jā, arī Staļina laikā bija populāras baumas par vairākiem “staļiniem”, bet tas vadoņa dievišķo statusu ne par mata tiesu nemazināja. Līdz ar to nav tik svarīga pati dubultnieku tēma, cik tās konteksts. Putina gadījumā tā iet roku rokā ar viņa autoritāti nevairojošām liecībām par viņa patoloģiskām bailēm par savu dzīvību (divu nedēļu karantīna katram, ar ko Putins tiekas klātienē, garie galdi starp sarunu biedriem un tamlīdzīgas dīvainības).
Prigožina dumpis Putina “īstumu” nestiprināja. Tikai vājināja. Turklāt visai skaidrā veidā. Sestdienas rītā Putins savā nervozajā, nepārliecinošajā televīzijas uzrunā Prigožina militārā apvērsuma mēģinājumu nosauca par nodevību un draudēja šos nodevējus smagi sodīt. Tā kā Putina vērtību sistēmā nodevība skaitās vissmagākais noziegums, tas nozīmēja vienu - Prigožins ir ārpus likuma. Bandītu “shodkā” ir pieņemts lēmums. Viņš vairs nav dzīvotājs.
Kas notiek tālāk? Bandītu pasaulē, bet Krievijas varas struktūras ir izveidotas tieši pēc tās šabloniem, katram sevi cienošam “urkam” nav lielāka goda kā pašrocīgi likvidēt “shodkā” nolemto. Ja Putins lietoja vārdu “nodevība”, tad visiem deputātiem, tā dēvēto partiju vadītājiem, propagandistiem, dažādu līmeņu aktīvistiem būtu jāsteidzas apliecināt savu lojalitāti vadonim. Ja ne gluži kā pie Staļina jāaicina Prigožinu un vāgneriešus “apšaut kā trakus suņus”, tad vismaz jānodemonstrē savs atbalsts vadonim.
Nekas tamlīdzīgs nenotika. Pat ne uz to pusi. Visu sestdienu, kamēr daļa vāgneriešu paša Vāgnera (grupējuma dibinātāja Dmitrija Utkina - segvārds “Vāgners”) vadībā devās uz Maskavu, visa šī Kremļa varza klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi. Ar dažādiem ieganstiem tā centās atstāt Maskavu “steidzamās darīšanās” un “darba vizītēs”. Gandrīz visi uzskatīja par labāku nolaisties dūņās un klusi nogaidīt, kā viss beigsies.
Garantijas, ka Viktora Zolotova izslavētā “Rosgvarde” “līdz pēdējam elpas vilcienam cīnīsies par Putinu”, nebija nekādas. Par armijas gatavību un vēlmi iet kaujā ar frontē rūdītajiem vāgneriešiem pārliecības nebija ne tik. Klīda runas, kuras apstiprināja lidmašīnu pārlūka “flyradar” dati, ka arī pats Putins atstājis Maskavu un devies uz savu drošības bunkuru Valdajā. Maskavā valdīja nenoslēpjama panika. Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins labākajās Smiltēna tradīcijās pirmdienu izsludināja par brīvdienu.
Lai arī tagad pēc “dumpja” savādajām beigām daudzi konspirologi it kā var triumfēt - es taču teicu, ka tas viss ir teātris, jāatzīst, ka tas bija ļoti dīvains “teātris”. Parasti teātrī pēc izrādes beigām visi kritušie pieceļas, aktieri ģērbtuvēs nomazgā grimu un nesenie nāvīgākie ienaidnieki uz skatuves kopīgi iedzer konjaciņu, stāstot viens otram anekdotes.
Tagad iedomāties, ka Prigožina pučs tiks aizmirsts un visi šī “cirka” dalībnieki, it kā nekas nebūtu bijis, turpinās savas ikdienas gaitas, ir grūti. Putina “maļava” par nodevību nav un nevar būt atsaukta. Tādas lietas neatsauc. Var oficiāli “izbeigt krimināllietu”, bet nevar “piedot nodevību”. Pat ja puses labprāt viena otrai piedotu.
To nevar izdarīt, jo to visu skatās zemāka ranga bandas locekļi, kuri ar muguras smadzenēm uztver visniecīgākās vibrācijas - kurš ir īsts bara vadonis, bet kurš par tādu izliekas vai jau zaudējis kādreizējo tvērienu. Sestdien notikušo Kremļa varas pazemojumu visi redzēja tiešraidē. Kurš ar popkorna turzu, kurš ar kalašņikovu rokās.
“Teātra” versijas cienītāji var jautāt: ja jau dumpis bija īsts, tad kāpēc Prigožins apturēja “maršu uz Maskavu”? Vai tad viņš nesaprata, ka tagad viņam būs beigas un Putins viņam šo gājienu nepiedos?
“Maskavas ieņemšana” tika atcelta tieši tajā brīdī, kad kļuva skaidrs - ieiet Maskavā tikpat viegli kā Rostovā neizdosies. Tuvojās nakts, visas pieejas Maskavai bija jau pienācīgi nobloķētas. Vāgneriešu iespējas bez pretestības mierīgi ieiet pilsētā un ieņemt tur svarīgākos valsts pārvaldes objektus plaka ar katru minūti. Kļuva arvien skaidrāks, ka uzbrukums Maskavai ir pašnāvnieciska avantūra. Putina piedāvājums caur Lukašenko/Surovikina/Djumina muti bija labākais spēles iznākums, uz kādu Prigožins varēja cerēt.
Kādas Prigožinam garantijas, ka viņam dotie solījumi tiks pildīti? Kas viņam šīs garantijas var dot? Nekādu garantiju Prigožinam nav, un tās neviens viņam nevar dot, jo viņš ir pirmās rindas kaujinieks, kurš var paļauties vienīgi uz sevi. Bandītu hierarhijā garantijas var dot tikai otrās un tālāko rindu kaujiniekiem. Vietu “pie pirmā galda” garantē tikai katrs pats personīgi. Riskējot ar dzīvību 24/7 režīmā. Tāpēc reti kurš mirst savā nāvē.
Ja Prigožins būtu gājis “līdz galam”, ja būtu sākusies vispārēja asinspirts Maskavas pievārtē, tad vāgneriešu cerības uz uzvaru un izglābšanos būtu tuvas nullei. Tagad vāgnerieši, saglabājot kaujas spējas, atgriežas bāzēs. Prigožins sestdienas pievakarē atstāja Rostovu ar augstu paceltu galvu. Vietējo iedzīvotāju sajūsmas saucienu pavadīts. Caur sava bruņotā džipa logu viņš šiem pavadītājiem pamāja, it kā sakot: izrādes pirmais cēliens ir noslēdzies, bet vēl nekas nav galā. Paskatīsimies, kurš te galu galā nav dzīvotājs. Es vai viņš (Putins)?
