Šodien plaši izplatīts pieņēmums, ka komunistiskās sistēmas sabrukuma periodā (1989.–1991. gadā) Rietumi aktīvi atbalstīja dažādus “brīvības cīnītājus”, tajā skaitā Baltijas valstis to virzībā uz pilnīgas neatkarības atjaunošanu.
Pašā Krievijā pārliecība, ka Rietumi un pirmām kārtām ASV darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai tikai sagrautu PSRS, ir tikpat kā neiedragājama. Arī Latvijā dominē viedoklis, ka ASV vienmēr strikti pieturējušās pie tā dēvētās Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas doktrīnas. Jāatzīst, ka teorētiski un oficiāli tas tiešām tā bija, bet praktiski...
Viens no plašākajiem pētījumiem par PSRS sabrukuma tēmu ir Jeila universitātes 2021. gadā izdotā Londonas ekonomikas skolas profesora Vladislava Zuboka monogrāfija “Sabrukums: Padomju Savienības beigas” (“Collapse: The Fall of the Soviet Union”). Balstoties uz ļoti plašu arhīvu un citu avotu materiālu, precīzi un visaptveroši restaurēta tā laika politiskā realitāte un tās aizkulises.
Piedāvāju nelielu fragmentu no šīs grāmatas, kurā aprakstīta situācija, kura izveidojās pēc tam, kad 1990. gada 11. martā Lietuvas PSR Augstākā Padome nobalsoja par neatkarības deklarāciju.
“Vēl viena liela problēma Gorbačovam bija Lietuva (līdztekus Vācijas straujajiem apvienošanās centieniem un hroniskam naudas trūkumam pat neatliekamo vajadzību apmierināšanai, par ko detalizēti stāstīts iepriekšējās nodaļās, B.L.). Pēc tur notikušajām republikas Augstākās Padomes vēlēšanām, kas 11. martā atnesa uzvaru nacionālās neatkarības atbalstītājiem, Lietuvas parlaments pieņēma deklarāciju, ar kuru atjaunoja pirmskara Lietuvas suverenitāti un konstitūciju. Vienlaikus parlamentārieši apstiprināja aptuveni astoņdesmit likumus un dekrētus, ar kuriem atjaunoja “Lietuvas valsti”.
Lietuvieši izdarīja tieši to, no kā ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais un VFR kanclers Helmuts Kols vēlējās izvairīties: viņi iespieda Gorbačovu stūrī. Par Augstākās Padomes priekšsēdētāju tika ievēlēts bijušais Viļņas konservatorijas profesors Vītauts Landsberģis.
Padomju vadība nezināja, ko darīt. Valsts plāna komitejas vadītājs Jurijs Masļukovs ierosināja Lietuvai izvirzīt ultimātu: izstāties no Savienības, bet bez Viļņas un Klaipēdas, kas pēc 1939. gada Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas pakta tika pievienotas pirmskara Lietuvai. Ministru padomes priekšsēdētājs Nikolajs Rižkovs un Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs Vitālijs Vorotņikovs iebilda, ka tas varētu izprovocēt ukraiņu un krievu nacionālistus.
Pēkšņi Rižkovs atcerējās seno Jurija Andropova projektu par nacionālo autonomiju atcelšanu un republiku suverenitātes vājināšanu. Tas pats kongress, kas par prezidentu bija iecēlis Gorbačovu, pasludināja Lietuvas neatkarību par “nelikumīgu” un pilnvaroja Gorbačovu “nodrošināt Lietuvas teritorijā PSRS un savienoto republiku tiesību un interešu pilnvērtīgu ievērošanu”.
Gorbačovs uz Lietuvu nosūtīja PSRS sauszemes bruņoto spēku komandieri Valentīnu Vareņikovu. Viņam tika dotas pilnvaras nodrošināt Maskavas kontroli pār svarīgākajiem ekonomiskajiem objektiem un komunikāciju infrastruktūru. Pēc atgriešanās Maskavā Vareņikovs ziņoja, ka Lietuvā nepieciešams ieviest prezidenta pārvaldi, ar to domājot, ka ievēlēta parlamenta vietā varu pārņemtu armija.
Šī iespēja tika apspriesta PSKP CK Politbiroja sēdē 22. martā. CK sekretārs Jegors Ligačovs un aizsardzības ministrs maršals Dmitrijs Jazovs aicināja nekavējoties uzsākt militāru operāciju. Viņi bažījās, ka laiks ir separātistu pusē. Rižkovs iebilda. Viņš uzskatīja, ka galvenās briesmas draud nevis no Lietuvas, bet gan Krievijas separātistiem. Ja Krievijas Federācijā pie varas nāktu Boriss Jeļcins un Maskavas opozīcijas pārstāvji, tad "viņiem vairs nevajadzētu piepūlēties, lai sagrautu Padomju Savienību, gāztu partijas un valsts vadību", apgalvoja Rižkovs. CK sekretārs Aleksandrs Jakovļevs klusēja - viņa agrākā piekāpšanās politika Baltijas valstu jautājumā viņu bija kompromitējusi kolēģu acīs. Gorbačovs klausījās, bet savu nostāju neizteica.
Gorbačova palīgs starptautiskajos jautājumos Anatolijs Čerņajevs pameta Politbiroja sēdi nomākts. Sēdē notikušais viņam atgādināja 1968. gada padomju iebrukuma Čehoslovākijā priekšvakaru. Ja Gorbačovs “sarīkos slaktiņu Lietuvā”, viņš rakstīja savā dienasgrāmatā, "tad es ne tikai aiziešu... es, iespējams, darīšu vēl ko citu”.
Dažas dienas vēlāk Igaunijas Augstākā Padome pasludināja PSRS varu Igaunijā par nelikumīgu un atjaunoja neatkarīgu Igaunijas valsti. PSRS Augstākā Padome beidzot pieņēma likumu par republiku atdalīšanos no Savienības. (PSRS konstitūcijā bija deklaratīvs pants, kurā pieļauta savienotās republikas iespēja brīvi izstāties no PSRS, bet nebija neviena normatīvā akta, kas aprakstītu šo procedūru. Šis pants bija absolūta fikcija, jo realitātē par visniecīgāko mājienu vai aicinājumu uz izstāšanos no PSRS pirms “perestroikas” laikos draudēja smagas represijas, B. L.)
Apgrūtinošā izstāšanās procedūra varēja notikt tikai pēc tam, ja referendumā divas trešdaļas republikas vēlētāju būtu atbalstījuši atdalīšanos. Turklāt bija nepieciešama arī pārējo republiku un PSRS tautas deputātu kongresa piekrišana. Baltieši to uzskatīja par viltīgu mēģinājumu bloķēt viņu ceļu uz neatkarību. Tomēr no juridiskā viedokļa tas bija vēl viens solis ceļā uz konstitucionālu varas nodošanu no centra republikām.
6. aprīlī Gorbačovs sasauca Prezidenta padomi, lai vēlreiz apspriestu Lietuvas jautājumu. Ar ziņojumu un priekšlikumiem uzstājās VDK priekšsēdētājs Vladimirs Krjučkovs un iekšlietu ministrs Vadims Bakatins. Krjučkovs bija izvairīgs. Viņš vēlējās izmantot spēku, bet zināja, ka Gorbačovs to neatbalstīs. Bakatins nerunāja aplinkus. Viņš atzina, ka krīzi “varot atrisināt tikai vienā veidā - ar spēku. Šodien mums tur nav citu varas instrumentu”.
Bakatins ierosināja Maskavai pārņemt kontroli pār galvenajiem Lietuvas ekonomiskajiem aktīviem, pārtraukt naftas un benzīna piegādes republikai un atņemt lietuviešiem iespēju tālāk pārdot padomju preces ārzemēs. Tāpat tika ieteikts vērsties pie Rietumu līderiem, lai tie mudinātu lietuviešus uzsākt sarunas ar centru.
Bakatina priekšlikumi par ekonomisku spiedienu uz Lietuvu ļāva funkcionāriem pārtvert iniciatīvu no militāristiem. Aizsardzības ministrs Jazovs bija spiests piekrist Bakatinam, bet pieprasīja tūlītēju rīcību: “Cik ilgi mēs vēl runāsim par to, kādus pasākumus veikt? Es domāju, ka to varētu izdarīt trīs vai piecu dienu laikā. Nu, nedēļas laikā.” Rižkovs iebilda, ka vispirms viss rūpīgi jāizsver. Prezidenta pārvaldi “nevar ieviest, vienkārši nospiežot pogu... Cilvēki noteikti sacelsies, un būs pilsoņu karš. Cik ilgi tas ilgs - kas to lai zina?”
Padomju valdība 13. aprīlī paziņoja Lietuvas varas iestādēm, ka tām divu dienu laikā jāatceļ vienpusējie lēmumi vai arī jāmaksā “brīvi konvertējamā valūtā” par citu republiku precēm. Ultimāts neprasīja atcelt Lietuvas neatkarības deklarāciju. Parlaments Viļņā atteicās no sarunām. Naftas piegāde Lietuvai praktiski tika pārtraukta 18. aprīlī.
Rietumos tas tika uztverts kā “blokāde" un “žņaugšana”, taču tā gluži nebija. Lietuvai bija pietiekami daudz benzīna rezervju līdz jūnijam, un tā turpināja saņemt piekto daļu no regulārajām gāzes piegādēm. Pārtikas republikā netrūka, jo tā pati to ražoja. Robežas nebija bloķētas, un Lietuva saņēma preces no citām republikām caur kooperatīviem un uzņēmumiem, apejot Maskavu. 6. aprīlī PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze Vašingtonā, Ovālajā kabinetā, tikās ar Bušu un lūdza ASV atbalstu Maskavai tās konstitucionālajā konfliktā ar Lietuvu. Bušs lika saprast, ka “problēmas radītu vienīgi spēka lietošana vai Lietuvas apspiešana”. “Mēs esam piecdesmit gadu senas vēstures gūstā,” atzina ASV prezidents un aicināja uz “dialogu”.
Dažas dienas vēlāk sarunā ar Kanādas premjerministru Braienu Malrūniju Bušs atzina, ka ir ārkārtīgi nobažījies par Lietuvas un Maskavas konfliktu. Viņš sacīja, ka Gorbačovam nākas izturēt ārkārtīgi asu kritiku no spēka struktūru puses par “Austrumeiropas un Vācijas zaudēšanu”. Tagad tam vēl nāk klāt draudi par “iespējamu Padomju Savienības sabrukumu”.
ASV līderis deva mājienus, ka, pat ja Maskava Lietuvā izmantos spēka scenāriju, ASV nenovērsīsies no padomju vadības. Bušs sprieda, ka pat vissliktākajā gadījumā “mums būs jādomā, kā atgriezties iepriekšējā gultnē".
Landsberģim radās aizdomas, ka ASV valdība nenostāsies viņa pusē. Viņš publiski pārmeta ASV administrācijai “jauno Minheni”, salīdzinot Rietumu līderu palīdzību Gorbačovam ar rietumvalstu piekāpšanos Hitlera agresijai Čehoslovākijā 1938. gadā. Baltiešu izcelsmes amerikāņi un daži Kongresa locekļi pieprasīja nekavējoties atzīt Lietuvas neatkarību un pasludināt ekonomiskās sankcijas pret PSRS. Tas Bušu un Nacionālās drošības padomnieku Brentu Skoukroftu burtiski tracināja. Skoukrofts vēlāk atcerējās, ka “Baltijas valstis lēja eļļu ugunī... Faktiski vienīgais veids, kā panākt Baltijas valstu ilgstošu neatkarību, bija Kremļa piekrišana. Mūsu uzdevums bija procesu novadīt tā, lai Maskava tam piekristu”.
Bušs un Skoukrofts tikās ar baltiešu pārstāvjiem ASV un centās viņus pārliecināt, ka Lietuvas neatkarības atslēga ir Gorbačova varas saglabāšana. Tomēr baltieši uzstāja uz savu: Lietuvas brīvība pavērtu ceļu pašas Krievijas atbrīvošanai, un stingra Rietumu nostāja iegrožotu padomju konservatīvo aktivitātes.
Rietumeiropas valdības arī uzskatīja, ka Lietuvas separātisti rīkojas pārsteidzīgi. Viņi uzskatīja, ka padomju līderim vajadzētu dot vairāk laika sarunām par jaunu ilgtspējīgu drošības arhitektūru Eiropā un jaunu Savienības līgumu. “Gorbačovam Lietuvas notikumi parādījās dienas kārtībā sešus, divpadsmit mēnešus agrāk, nekā vajadzēja,” Vācijas ārlietu ministrs Hanss-Dītrihs Genšers atzina Bušam. “Mums vajadzētu mudināt lietuviešus būt saprātīgiem,” tikšanās laikā ar ASV prezidentu sacīja Francijas prezidents Miterāns. “Ja padomju impērijas republikas sāks viena pēc otras atdalīties,” viņš prognozēja, “tad Gorbačovs kritīs, un rezultātā būs militāra diktatūra.” Šāds notikumu attīstības scenārijs Rietumos kļuva par pamatstraumes pārliecību.
Miterāns un Bušs vienojās mērenākiem lietuviešu pārstāvjiem piedāvāt ideju par neatkarības pasludināšanas atlikšanu kā izeju no strupceļa, kurā bija nonācis Kremlis. 24. aprīlī Miterāns un Kols nosūtīja Lietuvas vadībai kopīgu vēstuli ar šo priekšlikumu. 26. aprīlī lietuviešu strādnieks Staņislovs Žemaitis, protestējot pret šo “nodevību”, Maskavā, Lielā teātra priekšā, sadedzinājās. Tomēr lielākā daļa lietuviešu nebija gatavi šādiem upuriem. Rietumu atteikšanās atzīt Lietuvas neatkarību un Gorbačova apņēmība rīkoties nedaudz atvēsināja arī Lietuvas parlamentāriešus.
4. maijā Latvijas Augstākā Padome pievienojās Lietuvai un Igaunijai, pasludinot līdz 1940. gadam pastāvējušās neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanu. Tomēr Latvijā un Igaunijā puse iedzīvotāju bija krievvalodīgie un nebija gatavi nekavējoties atdalīties no PSRS (šeit autors ar to domā, ka Latvijas un Igaunijas neatkarības deklarācijas, atšķirībā no Lietuvas 11. marta deklarācijas, paredzēja “pārejas periodu” un nepasludināja pilnīgu valstisko neatkarību no deklarācijas pieņemšanas brīža. Šāds lēmums tika pieņemts tikai gadu vēlāk, pēc augusta puča izgāšanās 1991. gada 21. augustā, B.L.). Šo republiku vadītāji nolēma risināt sarunas ar Maskavu.
Šajā situācijā Gorbačova ārlietu padomnieks Georgijs Šahnazarovs ierosināja Gorbačovam sasēdināt visu republiku vadītājus pie apaļā galda, lai apspriestu jaunu savienības līgumu. Tās republikas, kuras izvēlētos palikt Savienībā, parakstītu līgumu, bet tās, kuras nevēlētos, varētu izvēlēties asociētā locekļa statusu un maksāt pilnu cenu par padomju energoresursiem. Tādā veidā, uzskatīja Gorbačova palīgs, varētu mazināt gruzīnu, armēņu un azerbaidžāņu separātistu degsmi. Tas bija vienīgais veids, kā apdzēst Baltijas degli Savienības pulvera mucā. Andreja Saharova loģika bez Saharova!
Šahnazarovs cerēja, ka prezidenta pilnvaras ļaus Gorbačovam noturēt republiku vadītājus zem viena jumta. Tomēr Gorbačovs koncentrējās uz Lietuvu, it kā tā būtu galvenā padomju valsts problēma. "Es viņus visus [lietuviešu separātistus] nospiedīšu!” viņš draudēja.
18. maijā Gorbačovs tikās ar Lietuvas premjerministri Kazimiru Prunskieni, kuru uzskatīja par mērenāku un saprātīgāku politiķi nekā Landsberģi. Gorbačovs vēlējās, lai Prunskiene atgrieztos Viļņā un pārliecinātu parlamentu iesaldēt neatkarības deklarāciju.
Prunskienei radās iespaids, ka Gorbačovs padevies militāristu spiedienam, un viņa vērsās pie Rietumu diplomātiem pēc palīdzības Lietuvas pretstāvē ar stingrās līnijas piekritējiem Maskavā. Lietuvas krīze un padomju sankcijas turpinājās.”
Priekšā vēl bija muitas punktu dedzināšana, Medeninku traģēdija, janvāra barikādes, augusta puča izgāšanās, kas arī beigu beigās noslēdza šo ceļu uz Baltijas valstīm tik laimīgajām “perestroikas” beigām ar pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu.
