Šobrīd aktualizējušās runas par imigrācijas vārtu pavēršanu, lai nodrošinātu valstij nepieciešamo darbaspēku.
Nav šaubu, ka tādā vai citādā formā šī darbaspēka ievešana notiks. Nav noslēpums, ka tā jau notiek, un šobrīd runa ir vienīgi par šī procesa tiesisko un fiskālo sakārtošanu. Vienlaikus tas aktualizē arī tādus sabiedrības eksistenciālus pamatjautājumus kā attieksmi pret multikulturālismu un tā dēvēto diversitāti (dažādību).
Katrs, kurš bijis Parīzē, uzskata gandrīz vai par pienākumu nobildēties ar Eifeļa torni fonā. Taču aiz kadra parasti paliek šī torņa apkārtne, kura ir pārpilna ar dažnedažādiem ielu tirgoņiem. Mazi bleķa eifelīši, citi suvenīri, neiztrūkstošās “Prada” un MK somiņas un citi nieki. Simtiem metru garās rindās. Nevienas baltās sejas.
Tiktāl izlasot, ne viens vien pie sevis nodomās - kāds rasisms - un tālāk nelasīs. Es taču tāds neesmu. Es šiem rasu aizspriedumiem stāvu pāri. Es ar abām rokām par inkluzivitāti un diversitāti.
It kā šāda pozīcija kādu padara morāli augstāku, gaišāku, labāku. Taču tieši tā domā cilvēku miljoni, kuri, redzot to šaušalīgo vides degradāciju, kura notiek, tiklīdz kādu apkaimi pārņem “citādie”, sevī apspiež jebkādu neapmierinātības izpausmi ar vārdiem: es taču neesmu nekāds rasists.
Rietumu (kristietiskajā) kultūrtelpā, pie kuras arī mēs nepārprotami piederam, jēdzieni inkluzivitāte un diversitāte mūsdienās skaitās neapstrīdams labums. Neviens par savu reputāciju domājošs cilvēks neatļausies publiski šo jēdzienu pozitīvo skanējumu apšaubīt un teikt: ziniet, es esmu pret diversitāti. Iecietība pret citādo ir nevis laba, bet gan slikta.
Cilvēku, kurš tā atļautos pateikt, noēstu bez sāls. Pat tie labējā spārna politiķi un sabiedriskie darbinieki, kuri nebaidās kritizēt Eiropā kultivēto migrācijas politiku, to cenšas ietērpt kaut kādās vieglākās formās. Tiek piesaukta sociālā spriedze, finansiālā slodze, integrācijas problēmas un citi faktori, taču netiek apšaubīts pats princips: diversitāte (dažādība) ir laba un atbalstāma. Par to pat nedrīkst diskutēt. To drīkst tikai un vienīgi cildināt.
Šeit jāpiesauc bieži pieminētie aizspriedumi. Parasti par aizspriedumiem tiek uzskatīti kādi agrāko laiku pieņēmumi, kuri šodien tiek atzīti par maldīgiem un laužamiem, bet varbūt laiks lauzt aktuālos jaunlaiku aizspriedumus? Viens no tādiem ir diversitātes uzskatīšana par kaut ko labu. Visi savām acīm redz šīs dažādības graujošo ietekmi uz sabiedrības sociālo arhitektūru, bet stūrgalvīgi izliekas neko nemanām.
Šajās dienās internetā klīda videoieraksts, kurā Francijā, Bordo pilsētā, kāds melnādains laupītājs uzbruka mātei ar meitu. Viss skaidrāks par skaidru, taču netrūka ar diversitātes bomi sisto, kuri stūrgalvīgi atkārtoja ierasto mantru: cilvēki ir visādi, un arī ar baltu ādas krāsu mēdz būt laupītāji.
Neviens jau neapgalvo pretējo. Ne jau ādas krāsā, uz kuru grib fokusēt uzmanību sabiedriskās domas veidotāji, ir problēma. Problēma ir dzīves veidā, sadzīves kultūrā un ieradumos. Esmu bijis ekvatoriālajā Āfrikā ne reizi vien. Tur neviens kā laupītājs Bordo neuzvestos, jo labi zinātu - šo sieviešu vīrs, tēvs, brālis vai kāds cits radinieks šo neģēlīgo uzbrucēju atrastu un viņam sadotu pa zobiem tā, ka viņš nekad vairs neko tamlīdzīgu nevēlētos atkārtot.
Nonākuši Eiropā, šie cilvēki (ne visi, atļaušos pat teikt - mazākā daļa) apjūk, zaudē orientāciju, nesaprot šejienes tikumus vai tos vienkārši pārprot un uzvedas antisociāli. Netaisos vainot šos cilvēkus, jo ne jau viņi vainīgi, ka auguši pavisam citā kultūrvidē ar citiem tikumiem un uzvedības likumiem. Vainīga ir liekulīgā Rietumu sabiedrība, kura, “cīnoties” pret rasismu, piever acis uz atsevišķu migrantu devianto uzvedību un tādējādi to normalizē.
Cilvēks ir tā iekārtots, ka, ja neviens viņam neaizrāda, tad pats viņš savā uzvedībā neko nemaina. “Smalkjūtīga” izlikšanās ka viss ir okei, acu novēršana uz pretējo pusi situāciju padara tikai sliktāku, jo cilvēkam ar deviantu uzvedību liekas, ka tad jau viss kārtībā. Tā drīkst.
Latvijā situācija ar iebraucējiem no Āzijas un Āfrikas ir salīdzinoši mierīga. Vismaz pagaidām nav dzirdēts, ka kāds no viņiem būtu kaut ko kriminālu izdarījis. Latvijā ir arī salīdzinoši neliels to “antirasistu” īpatsvars, kuri uztur principu - kas nav atļauts baltajam, tas atļauts melnajam. Latvijas situācijā problēma ir cita.
Reiz iegāju kādā kebabnīcā. Vienkārši sagribējās tā dēvēto šaurmu. Aiz letes bija divi. Viens pieņēma pasūtījumu, otrs to izpildīja. Neviens ar mani latviski pat nesasveicinājās. Uz man angliski uzdoto jautājumu, kāda izmēra porciju gribu - mazu, vidēju vai lielu - neviens no abiem nesaprata vienkāršāko atbildi latviešu valodā: lielu. Tā kebabnīca nestrādā pirmo dienu. Bet iemācīties burtiski pārdesmit vārdus, lai saprastu kaut elementārāko, tur strādājošie migranti nevīžo.
Cits gadījums man bija kādā vietējā hostelī. Melnīgsnējs arābs (arī viesis) satiekoties viesistabā ar mani sasveicinājās, sakot: privet. Privet esmu dzirdējis arī no citiem migrantiem. Daudzi no viņiem, saprotot, ka Latvijā var iztikt arī krievu valodas zināšanām, apgūst tieši to, radot papildu spiedienu uz jau tā novājinātajām latviešu valodas pozīcijām publiskajā telpā.
Grūti noliegt, ka Latvijā darbaspēka trūkst. Tūkstošu simti ir aizbraukuši, un liela daļa pat nedomā atgriezties, jo gan paši tur iesakņojušies, gan tur piedzimuši bērni, kas par mājām sauc jauno mītnes zemi. Migrācija būs, un no tās nekādi nespēsim izvairīties, lai ko daži politiķi teiktu.
Sabiedrības un politiskās šķiras uzdevums būtu šajā situācijā stingri stāvēt latviešu nācijas pusē un neļaut dažādām kreiso globālistu organizācijām nelietīgi valkāt cēlos cilvēktiesību, humānisma vārdus, kā arī vietā un nevietā piesaukt rasismu, ksenofobiju un citus kreisās propagandas instrumentus, ar kuru palīdzību īstenot savus nelietīgos sabiedrības sociālās imunitātes, rezistences un ilgtspējības vājināšanas plānus.
