Politiskais process pēc jaunā Valsts prezidenta ievēlēšanas ieguvis papildu dinamiku. Politisko spēku pozīcijas un to taktika iezīmējas arvien skaidrāk.
Politiku bieži salīdzina ar sportu. Tā kā Latvijā savas lielās sporta dzīves faktiski nav (ar to domājot iekšējos čempionātus, kuriem līdzi seko plašas sabiedrības masas), tad to aizvieto politiskā “premjerlīga”. Tikai Mančestras un Liverpūles komandu vietā cīnās “Vienotība”, ZZS un citi. Lembergs un Šķēle, lai arī bijušās, bet joprojām ir populāras zvaigznes, savukārt Šlesers vēl skraida pa laukumu. Tiesa, par viņa vecmodīgo spēles stilu daudzi vīpsnā. Vārtus pārsvarā gūst citi. Kariņš, Ašeradens, jaunais, daudzsološais Valainis.
Situācija turnīra tabulā kopš maija sākuma ir būtiski mainījusies. 10. maijā, kad kļuva skaidrs, ka pašreizējam Valsts prezidentam Egilam Levitam balsu nav un nebūs, Ārlietu ministrijā notika slavenā “zoodārza” apspriede. Tajā piedalījās “Vienotības”, ZZS un “Progresīvo” pārstāvji, kuri arī vienojās par jauno prezidentu.
Pieļauju, ka nekādas speciālas vienošanās par jaunu Saeimas koalīciju un jaunu valdību šajā pusoficiālajā tikšanās reizē netika sarunātas. Tāpēc formāli Kariņš, Valainis & Co nemelo. Tas tāpat bija skaidrs. Atbilstoši šodien tik populārajai laulības dzīves analoģijai: kad kafejnīcā satiecies ar mīļāko, tad netiek detalizēti apspriests, kā mēs tagad savu vīru/sievu krāpsim. Tas vienkārši izriet no paša randiņa būtības un tajā notiekošā bez vārdiem.
31. maijā, dažas stundas pēc jaunā prezidenta ievēlēšanas, premjers Kariņš paziņoja par jauno kārtību: no šī brīža tā kā agrāk vairs nebūs. Punkts. Ja kādam aizejošajā koalīcijā kaut kas nepatīk - lūdzu, tur ir durvis. Tās ir vaļā, un pie galda laipni aicināti arī mūsu jaunie partneri.
Vecie partneri - “Apvienotais saraksts” (AS) un Nacionālā apvienība (NA) - gluži pašsaprotami iespītējās, nostājās pozā un vienotā korī nobļāvās - nē. Tā tās lietas neies. Tā nebija runāts. No atvilktnes tika izvilkts jau mazliet apputējušais Lemberga bubulis un vicināts kā vairogs: Jūs taču solījāt, ka ar “smagos noziegumos...” nē un nē, bet tagad pieviļat tos, kuri jums ticēja.
Te gan ir viena būtiska nianse, kuru AS un NA nebija ņēmuši vērā. “Oligarhu” kārts ne visās rokās ir vienādi stipra. Dūži ir stiprākās kārtis gandrīz visās kāršu spēlēs, bet ne latviešu nacionālajā spēlē - zolītē. Ja “oligarhu” kārti (dūzi) izspēlē AS vai NA, tad “Vienotība” to viegli sit ar jebkuru kāravu. Gluži kā slavenajā stāstā par Hermani Gēringu.
Atcerēsimies, kad nacistiskās Vācijas reihsministrs un vienlaikus arī aviācijas ministrs Gērings par savu vietnieku (valsts ministru) iecēla pusebreju Erhardu Milhu, tad pie viņa vizītē ieradās slepenpolicijas (Gestapo) tā brīža priekšnieks Rūdolfs Dīls ar mapīti, kurā skaidri norādīta Milha “neāriskā” izcelšanās. Pat izskata pēc neuzmetis acis atnestajiem dokumentiem (jo par Milha radurakstiem labi zināja), Gērings sausi atbildēja: “Šeit es pats noteikšu, kurš ir ebrejs un kurš tāds nav.”
Ārpus konteksta. Kāpēc Gērings tik ļoti iestājās par Milhu, kurš viņam nebija nekāds personiskais draugs? 1944. gadā absolūtas jūras blokādes un ikdienas sabiedroto aviācijas masveida uzlidojumu apstākļos Vācijas aviācijas rūpniecība Milha vadībā gadā saražoja 23 805 iznīcinātājus vien, neskaitot citas lidmašīnas.
Gluži kā pēc šīs Gēringa shēmas darbojas “Vienotība”. Vienīgi tā var noteikt Latvijas politiskajā telpā, kurš ir, bet kurš nav “oligarhs”. AS un NA var īdēt - kā tad tā? Vakar ZZS bija “ar oligarhiskiem spēkiem saistīta”, bet šodien vairs nav? Tieši tā. Kad “Vienotībai” vajag, tad tā no svārka piedurknes izvelk “oligarhu” trumpja dūzi, bet kad nevajag, tad pasludina, ka spēlējam zolīti, kurā trumpji jau ir citi.
Lai arī analoģijas ir laba lieta, atgriezīsimies pie Kariņa izsludinātās jaunās politiskās kārtības. Pirmajā brīdī var likties, ka AS un NA saslēgšanās vienotā dzelžainā blokā iedzen “Vienotību” strupceļā. Lai šo bloku izjauktu, it kā jāgāž pašiem sava valdība. Taču tā gluži nav.
Var jau teikt, ka Arvils Ašeradens ir tukšmuldēšanas čempions, bet tas tikai tā izskatās. Tāpat kā ir birokrātiskā valoda, kādā savā starpā sarakstās ierēdņi, tā arī ir politiskā valoda, kura novērotājam no malas var izklausīties kā tukšu frāžu mētāšana, bet patiesībā katrs vārds tajā nes noteiktu slodzi.
Ašeradens 19. jūnija LTV raidījumā “Šodienas jautājums” visai skaidri iezīmēja “Vienotības” turpmākās rīcības plānu. Nekāda atkāpšanās tajās pozīcijās, kādas bija līdz 31. maijam, nebūs. Varat pat necerēt. Sarunas turpināsies tik ilgi, cik vajadzēs. Kaut visu vasaru, lai gan pēc mūsu aplēsēm līdz augustam viss jau būs skaidrs. Visas “šausmas bez gala” būs beigušās.
Ja jums patīk “sēdēt uz koferiem”, tad dariet to, bet tas tā nevilksies mūžīgi. Ieguvēji būs tie, kas pirmie pārstās spītēties un nāks “draudzīgā” bariņā. Durvis ir vaļā. Var pa tām iet ārā, bet var arī nākt iekšā. Izvēle ir jūsu rokās, mīļie draugi.
Viss liecina, ka no stratēģiskā viedokļa AS un NA ir nepareizi novērtējuši politisko dispozīciju. Pagājušās ceturtdienas Ministru prezidenta neuzticības balsojumā, atbalstot Kariņu, viņi ir pieļāvuši rupju kļūdu. Viņi neizmantoja pēdējo iespēju paglābties, saglabājot augstu paceltu galvu. Būtu nobalsojuši par neuzticību Kariņam, šodien viņi būtu jau pavisam citā situācijā.
Tad visas piecas partijas sēdētu pie jaunas koalīcijas veidošanas galda samērā vienlīdzīgos apstākļos. Tagad tā vairs nav. AS un NA savu iespēju ir palaidušas vējā. Tagad koalīcijas paplašināšanas sarunas no “Vienotības” puses turpināsies kaut bezgalīgi, cenšoties šo vienoto bloku izļodzīt. Kad tas notiks, tad tās varēs pie galda nākt vienīgi jau ar kājstarpē ierautu astīti un būt par ceturto. Ar vismazākajām balss tiesībām.
Īpaši tas attiecas uz AS, jo NA, iespējams, politiski tikai iegūtu, ja kādu laiku atrastos opozīcijā. AS samērā lielais mandātu skaits tagad vairs nespēlē tikpat kā nekādu lomu. Galvenais, ka viņi būs parādījuši savu nenoslēpjamo gļēvulību, amatu kāri un politisko tuvredzību.
Ja tomēr AS paliek opozīcijā, tad pastāv lielas šī politiskā spēka iziršanas briesmas. Pat ja AS saglabājas kā monolīts politiskais veidojums, tā nākotne ir miglā tīta jau tā pamatos iemūrēto šķībo stūrakmeņu dēļ. Ar to domāju šī spēka neformālā līdera Ulda Pīlēna nekādo politisko statusu.
ZZS neformālajam līderim Aivaram Lembergam vienmēr ir bijusi vismaz pašvaldību vēlēšanu pieredze. Turklāt uzvarētāja pieredze. Atšķirībā no Pīlēna vienīgās vēlēšanu pieredzes - prezidenta vēlēšanu zaudētāja pieredzes.
Arī cīņā ar savu spoguļattēlu - ZZS - AS, izskatās, ir zaudējis. Tieši identitātes ziņā. ZZS ar Viktoru Valaini priekšgalā un Lembergu fonā ir izdevies saglabāt to nacionāli konservatīvo, stingri uz zemes stāvošo “saimnieka” tēlu, kuru tā arī neizdevās pārņemt AS. Pēdējās līderiem gari spriedelējot par nevienam nesaprotamām “kara istabām”, diagonāli horizontālām sadarbības saitēm un tamlīdzīgām abstrakcijām, atklājās, ka AS ir partija, kura vairāk lidinās pa gaisu.
Latviešiem tādi ne pārāk patīk. Bet tāda ir politika. Tāpat kā sports. Vienmēr kādi uzvar, bet kādi zaudē.
