Šogad cīņa par prezidenta amatu ir nepieredzēti sīva. Kaislības sit gandrīz tikpat augstu vilni kā 2007. gadā, kad “Vienotības” idejiskie priekšteči ar toreizējo laikraksta “Diena” galveno redaktori Sarmīti Ēlerti priekšgalā asi cīnījās pret “zvērudārza kandidāta” Valda Zatlera ievēlēšanu un, skaļi demonstrējot pie Saeimas ēkas, aktīvi atbalstīja “Saskaņas centra” izvirzīto Aivaru Endziņu
Pagaidām līdz svilpšanai un bļaušanai pie Jēkaba ielas nama vēl nav nonācis un, visticamāk, arī nenonāks. Visi trīs prezidenta amata kandidāti cits pret citu izturas cieņpilni, un arī viņu atbalstītāji cenšas nepārkāpt pieklājības robežas.
Lielā nenoteiktība, kas izriet no tā, ka šajā priekšvēlēšanu cīņā nav viena izteikta līdera, kā tas bija divās iepriekšējās prezidenta vēlēšanās, nosaka kandidātu debašu intensitāti. Arī nesen izveidotā “Neatkarīgā” TV aicināja visus trīs pretendentus - Edgaru Rinkēviču, Uldi Pīlēnu un Elīnu Pinto - uz savam debatēm.
Latvijas politiskā sistēma šādām debatēm piešķir savu specifiku. Prezidenta amata kandidāti ļoti labprāt klāsta savu redzējumu par vēlamo valsts attīstību un savām prioritātēm, taču Latvijā prezidentu nevēlē tauta. To dara Saeimas deputāti - politiķi. Līdz ar to nedaudz pārbīdās akcenti. Visiem ir skaidrs, ka ar šādu prezidenta ievēlēšanas kārtību politiskais tirgus kļūst par galveno ievēlēšanas faktoru, bet tieši par to kandidāti runā nelabprāt.
Viņi pat gribētu šo “tirgus” jautājumu noraidīt kā nenozīmīgu blakusfaktoru, par kuru nav vērts pat runāt. “Neatkarīgās” rīkotajās debatēs eksperta statusā pieaicinātais prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas biroja vadītājs un vēlākais Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars šos centienus mazināt “tirgus” lomu ievēlēšanas procesā noraidīja kā pilnībā nepamatotus. “Es, aizverot acis un sapņojot, neko tādu nevaru izsapņot [ka šī “politiskā tirgošanās” nenotiek]. Tas nav tikai pie mums. Tā ir visā pasaulē,” atzina Bondars. Tiesa, maz pasaulē valstu, kurās prezidentu ievēlē tik šaurs vēlētāju loks.
Līdz ar to svarīgāk kļūst tas, kādas potenciālajam prezidentam veidosies attiecības ar šiem saviem vēlētājiem. Ko viņš tiem var konkrētu piedāvāt? Kāpēc lai kāda partija izšķirtos par vienu vai otru kandidātu? Otrs būtisks jautājums ir šī kandidāta spējas kļūt par patstāvīgu politisko figūru, ar kuru politiskā šķira būs spiesta rēķināties.
Kā jau vairākkārt esmu uzsvēris, Egila Levita galvenais trūkums bija viņa gļēvums. Nespēja paust savu nostāju pietiekami stingri, lai viņā ieklausās un viņu ņem vērā. Skaidri tas izpaudās 2019. gada novembrī, kad Saeimā tika skatīts 2020. gada budžets. Levits intervijā LNT norādīja, ka nedrīkst nepildīt pirms gada tās pašas Saeimas pieņemto lēmumu par mediķu algu palielinājumu, bet Saeima šīs prezidenta iebildes izlikās nedzirdam. Uz šo ignoranci arī pats Levits nekādi nereaģēja un bez ierunām parakstīja no Saeimas atnesto 2020. gada budžeta likumprojektu, kurā viņa iebildes nebija ņemtas vērā. Tajā brīdī arī kļuva skaidrs, ka Levits politikā ir tukša vieta, lai kādas būtu citas viņa personiskās kvalitātes.
Vai kāds no trijiem pašreizējiem kandidātiem varētu pieļaut līdzīgu nevērību no politiskās šķiras puses? Būsim reālisti. No šiem trijiem tikai divi ir reāli kandidāti. Pinto izredzes tikt ievēlētai ir tuvas nullei.
Edgara Rinkēviča galvenais pluss ir viņa lielā politiskā un it īpaši ārpolitiskā pieredze. Taču tas vienlaikus ir gan pluss, gan mīnuss.
Rinkēvičs ir ilglaicīgs ārlietu ministrs, kuram izdevies savu amatu saglabāt pie visām valdībām jau kopš 2011. gada. Pirms tam viņš bija prezidenta Valda Zatlera biroja vadītājs, tāpēc viņa ievēlēšana būtu atgriešanās Rīgas pilī, tikai citā statusā. Šāda ilgtspējība pie dažādām valdībām un dažādiem partiju salikumiem liecina par Rinkēviča prasmi nelēkt uz ecēšām un lieki nekašķēties pēc principa - ar visiem tikai pa labam.
Vai šāda diplomātiska iecietība ir laba vai slikta? Grūti teikt. Tas atkarīgs no konkrētiem apstākļiem. Katrā ziņā rodas iespaids, ka Pīlēnam ar valdošo politisko šķiru varētu veidoties smagnējākas attiecības, kas zināmā mērā pasliktina viņa ievēlēšanas izredzes, jo politiķiem nepatīk pārāk patstāvīgi cilvēki Rīgas pilī.
Pīlēns debatēs norādīja, ka biznesā vairs neatgriezīšoties, neatkarīgi no tā, vai viņu ievēlēs vai nē. Tas, visticamāk, nozīmē, ka viņš ir nolēmis palikt politikā. Kādā statusā (ja viņu neievēlēs), tas jau ir ļoti interesants jautājums. Lai uz to nebūtu jāatbild, viņš turpina apgalvot, ka “ies līdz galam”, lai gan viņa izredzes šobrīd izskatās vājākas nekā Rinkēvičam.
Zīmīgi bija Rinkēviča centieni uzsvērt, ka prezidenta pilnvaras nedod lielas iespējas būtiski ietekmēt valsts ekonomiskos procesus, par kuriem nemitīgi runā Pīlēns. Šiem centieniem var būt divi skaidrojumi. Rinkēvičs grib neitralizēt Pīlēna lielāko kompetenci biznesa jautājumos, it kā sakot: tajā amatā šī ekonomiskā kompetence nav būtiska. Tāpat tur neko daudz ietekmēt nevar.
Otrs skaidrojums varētu būt nopietnāks. Rinkēvičs dod mājienu, ka, ja tevi interesē ekonomika, tad ej tur, kur ir reālas ietekmes sviras. Nelien amatā, kur nepieciešamas citas prasmes un kvalitātes. Respektīvi, ja tu atkāptos un mēs visi kopā vienotos par manu kandidatūru, tad arī tev tiktu kāds neslikts amats jaunajā valdībā. Kāds, tas jau būtu nākamo sarunu priekšmets.
Tās, protams, ir tikai spekulācijas, bet, klausoties Rinkēviču, neatstāj sajūta, ka viņš nemitīgi piedāvā - nav ko mums te plēsties. Labāk vienosimies un sadalīsim amatus tā, lai visiem labi.
Skaļi izskanējušās “Vienotības”, ZZS un “Progresīvo” demonstratīvās sarunas tieši Ārlietu ministrijas ēkā liecina, ka šo sarunu mērķis bija norādīt Pīlēnam un “Apvienotajam sarakstam”, ka tik vienkārši viss nebūs. Ja kas, mēs varam nomainīt koalīcijas partnerus. Labāk vienosimies pa labam.
Tā vien izskatās, ka arī Pīlēna gatavība ar bezkompromisa neatlaidību cīnīties par prezidenta amatu sāk pamazām noplakt. Ja tā, tad ļoti iespējams, arī viņš sāk apsvērt visiem izdevīgas vienošanās iespējamību. Atcerēsimies, ka valdības veidošanas laikā “Apvienotais saraksts” tieši Rinkēviču uzskatīja par labāko sarunu vedēju no “Vienotības” puses. Līdz ar to šeit nav tās personiskās nepatikas vienam pret otru, kāda ir Pīlēnam ar Kariņu.
Jebkurā gadījumā, klausoties prezidenta amata pretendentu debates, atliek piekrist Bondaram, kurš norādīja, ka visi trīs kandidāti ir ar pietiekamu kvalifikāciju un, vienalga, kuru ievēlēs, Latvijai par viņu nebūs jākaunas. Latviešiem prezidentu vēlēšanās, šķiet, nav būtiskāka kritērija: galvenais, lai nebūtu kauns.
Lai arī šo kritēriju nosaucu ar zināmu sarkasmu, tā tas diemžēl patiešām ir. Vismaz šajā ziņā šoreiz mums ar kandidātiem paveicies.
