Šobrīd vairs nav noslēpjams, ka Krišjāņa Kariņa otrajai valdībai stunda ir situsi. Šī valdība un koalīcija jau no paša sākuma bija baltiem diegiem šūta. Pretrunas pārsvarā bija psiholoģiska un personiska rakstura. Kā tas dažkārt politikā gadās, idejas un principi atkāpās otrajā plānā.
Tagad pirms prezidenta vēlēšanām šīs pretrunas vairs nav noslēpjamas. Raksturu nesaderība ir nepārvarama. Izskan informācija, ka jaunā koalīcija ir it kā jau izveidojusies - “Jaunā vienotība”, ZZS un “Progresīvie”. Kopā 52 balsis. Pirmajā brīdī šī koalīcija (obligāti jānorāda, ka tā ir tikai iespējamā, bet ne jau izveidojusies koalīcija) ir it kā neloģiska. Sabiedrība par to ir satraukusies ne pa jokam. Cilvēki šausminās, piesauc Lembergu, oligarhus un reālpolitiku. Kā tad tā? Svētie kopā ar nelabo?
Lai saprastu šī potenciālā pavērsiena jēdzienisko būtību, jāatzīst Latvijas politikas realitātes. Viena lieta ir valdošā mitoloģija, kur darbojas nelabie “bubuļi” - oligarhi, kremlini, atpakaļrāpuļi, bet pavisam cita - praktiskā politika, kur darbojas projekti, līgumi, pasūtījumi un gluži konkrēts finansējums. Var jau skaļi runāt par dažādiem mošķiem, bet brīdī, kad jādala “pīrāgs”, tad viss politiskais sadalījums iekrāsojas gluži citās krāsās. Pēkšņi politiskie konkurenti sadalās nevis pēc attieksmes pret nosacīto “Stambulas konvenciju”, bet pēc iespējām brālīgāk sadalīt varas pīrāgu.
Cilvēkiem ir tendence politiku uztvert kā augsto ideālu cīņu. Politiķi tā to arī cenšas pasniegt. Kad viņi runā par Valsts prezidenta vēlēšanām, viņi aizgūtnēm runā par smalkajām matērijām, lai gan patiesībā runa ir tikai un vienīgi par to, ko katrs var piedāvāt tiem pieciem, desmit cilvēkiem, kuri beigu beigās vienosies, ko likt par Rīgas pils saimnieku. Taču tieši par šiem konkrētajiem piedāvājumiem nekad nerunā. Tā vietā tiek skandētas ausis sildošas melodijas par Latvijas virzību uz progresu un izcilību.
Tajā pašā laikā tas, ka Latvijas prezidenta vēlēšanas ir kliedzošākais nedemokrātiskuma piemērs, Latvijas politiskajā mitoloģijā tiek agresīvi noliegts. Agresīvi, jo bez socioloģiska pamatojuma tiek apgalvots, ka tiešās vēlēšanās uzvarēšot Lembergs, Ušakovs vai kāds cits nevēlams personāžs. Pat ja tā. Uz brīdi iedomāsimies, ka tauta brīvās un atklātās vēlēšanās ievēlētu kādu no šiem politiķiem. Un tad? Ja reiz tauta grib, tad kāpēc gan ne? Kur tur parādās nedemokrātisms? Gluži otrādi.
Priekšstats, ka tauta ir dumja un jādod izvēles tiesības izmeklētai politiskajai šķirai, ir savā ziņā saprotams, bet tas nekādā gadījumā nav demokrātisks. Tas ir jāatzīst bez iebildēm. Vienalga, ar cik cēliem nolūkiem šīs iebildes būtu pamatotas.
Ja runājam par Latvijas politisko vidi, tad tur notiekošos procesus nevar izvērtēt, norobežojoties no galvenā jautājuma, kuru kādreiz precīzi formulējis pazīstamais sabiedriskais darbinieks Dzintris Kolāts - kas tur ir gaismas un kas tumsas spēki?
Varbūt autobūves inženieriem ir svarīgas dzinēja darbības nianses. Parastu autovadītāju šie sīkumi neinteresē. Tāpat arī politikā. Cilvēkus neinteresē detaļas un politisko stāstu nianses. Pārsvarā viss ir tik vienkārši, cik vien var būt. Gaismas un tumsas spēki. Tiklīdz tie tiek atšķirti, tā acumirklī viss kļūst skaidrs. Gluži kā elektromobiļa priekšrocība pār dīzeli. Ja runā Kariņš, tad skaidrs - gaismas spēku pārstāvis, bet ja runā Lembergs - tad kaut kur fonā vīd ļaunā burve Gingema.
Ja tagad “svētā” “Vienotība” gatavojas savienībai ar “ļauno” ZZS, tad arī šeit ir vienkāršs skaidrojums. Apstākļi mūs spiež. Mums vienkārši nav citas izejas. Ja kāds šausminās, ko par iespējamo koalīciju ar Lembergu teiks “Vienotības” un “Progresīvo” vēlētājs, tad tur nu gan nav nekādu šausmu. Savas rīcības attaisnošanā politiķi pārsit neuzticīgos vīrus/sievas pieķertus gultā. Tas nebiju es, un vispār - tā es rīkojos mūsu kopējam labumam.
Būsim reālisti. Nekur nav teikts, ka šāda JV + ZZS + Progresīvie koalīcija būs. Tā pagaidām ir tikai versija. Iespējama, bet ne vairāk. Objektīvi runājot, ir virkne citu iespējamo koalīciju, un jau tas vien, ka šādas koalīciju iespējas ir parādījušās, liecina gan par Latvijas politiskās vides izaugsmi, gan arī par “ieilgušās atpakaļslīdēšanas” potenciālu apturēšanu. Un tas jau ir cerīgi.
