Finanšu ministrs Arvils Ašeradens veselības aprūpes finansējuma problēmām veltītajā LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” vairākkārt uzsvēra, ka veselības aprūpei nepieciešamo naudu ar valdības rīcībā esošajiem finanšu resursiem nodrošināt neesot iespējams. Vienīgā izeja esot palielināt nodokļu slogu. Jāsaka, kā ir: viņš mānās.
Kad studijā esošie medicīnas darbinieki piesauca jau šajā gadā trūkstošos 300 miljonus eiro, Ašeradens it kā pašsaprotami noplātīja rokas, sakot: bet man jau nav burvju nūjiņas, ar kuru šos 300 miljonus uzburt (no zila gaisa radīt).
Šo frāzi - naudas ir tik, cik tās ir, tāpēc sakodiet zobus, piecietiet un duriet jaunus caurumus siksnā - ar dažādām variācijām valdošās aprindas skandē jau trīsdesmit gadus. Jāatzīmē, ārkārtīgi sekmīgi. Citur pasaulē šīs frāzes tādu atsaucību negūst. Cilvēki protestē, streiko, pieprasa, un..., ak, tavu brīnumu, varas olimpā sēdošie kaut kur šo prasīto naudu atrod. Negribīgi, kurnot bārdā, bet atrod.
Šajā ziņā Ašeradenu var tikai apskaust. Cik ļoti viņam paveicies ar tautu. Par tādām runām, kādas viņš atļāvās minētajā TV pārraidē, citās valstīs mediji viņu nolīdzinātu ar zemi, taču pie mums frāzes - man nav pārliecības, ka medicīnai paredzētā nauda tiek lietderīgi izmantota, tāpēc... - aiziet uz urrā. “Vienotības” vēlētājs tieši to no saviem pārstāvjiem arī grib dzirdēt. Nav ko lieki ar naudu mētāties (zemtekstā: nav ko visādus “bomžus” ārstēt, un vispār, tie mediķi jau tā dzīvo kā nieres taukos).
Jāsaka, ka Ašeradens tik pārliecinoši stāstīja par veselības aprūpes sistēmā bezjēdzīgi iztērēto naudu (tiesa, bez konkrētiem piemēriem), ka kļuva skaidrs - jaunajā valdībā, kas, visticamāk, tiks izveidota pēc prezidenta vēlēšanām, tieši viņš jāvirza par nākamo veselības ministru. Ašeradens nodemonstrēja tik augstu kompetences līmeni, ka jautājums, kuram vajadzētu uzticēt sistēmas sakārtošana, atkrīt pats no sevis.
Taču atgriezīsimies pie 300 miljoniem, kurus Ašeradens it kā nevarot “uzburt”. Patiesībā viņš ja ne gluži meloja, tad vismaz mānījās. Šos 300 miljonus varēja iegūt budžetā salīdzinoši viegli. Salīdzinoši viegli, jo tas tomēr liktu finanšu ministram un viņa partijai pārkāpt vienu no savas ticības svētākajiem baušļiem - bankas, lielais bizness ir izredzēto kasta. Svētās govis, kuras nedrīkst slaukt. Tās var vienīgi apbrīnot un pielūgt. Ja tiešām vajadzīga nauda, tad tā jāpaņem no tiem, no kuriem to vieglāk izdarīt. Proti, no iedzīvotājiem.
Burtiski pirms dažām dienām, 16. maijā, Lietuvas prezidents Gitans Nausēda parakstīja likuma grozījumus, kas paredz ieviest solidaritātes nodokli banku virspeļņai. Valsts šādā veidā plāno iegūt vairāk nekā 400 miljonus eiro. Lietuvas Seims šos grozījumus ar pārliecinošu balsu vairākumu pieņēma 9. maijā.
Ievērojiet! Ar pārliecinošu balsu vairākumu. Latvijā līdzīga iecere pat netika līdz Saeimas komisijām. Banku lobijs pateica - nē, un mūsu politiskā elite ar Ašeradenu priekšgalā atbildēja: tieši tā, ser! Tas arī ir viss, kas jāzina par mūsu valdošās politiskās šķiras prioritātēm.
Nupat atgriezos no ceļojuma pa ASV. Jau no iepriekšējiem braucieniem zināju, ka tur veikalos preču cenas tiek uzrādītas bez pievienotās vērtības nodokļa, tāpēc jārēķinās, ka pie kases būs jāmaksā vairāk, nekā norādīts uz cenu birkas. Jāatzīst, ka pie kases mani gaidīja patīkams pārsteigums, jo gala cena no norādītās cenas atšķīrās minimāli. Ņujorkā PVN (tur tas saucas pārdošanas nodoklis) ir tikai 4%. Atgādinu, ka Latvijā PVN pamatlikme ir 21%, kuru maksā pilnīgi visi - vai tu nabags vai bagāts.
Skeptiķi var iebilst, ka ASV katrā pavalstī ir sava nodokļu sistēma un vēl ir lokālie, municipālie nodokļi, kurus katra pašvaldība nosaka pēc saviem ieskatiem. Līdz ar to mūsu nodokļu sistēma nav salīdzināma ar turienes nodokļu sistēmu. Iespējams. Taču arī pats nodokļu iekasēšanas princips ir gluži atšķirīgs.
Ņujorkā vairākkārt pusdienoju vjetnamiešu restorānā, kurš pēc Latvijas mērogiem būtu pieklājīga izmēra ēdināšanas iestāde ar vērā ņemamu apgrozījumu. Nekādu čeku. Pat rēķinu atnesa bez atšifrējuma. Tikai ar pildspalvu uz papīra uzrakstīts konkrēts skaitlis, cik jāmaksā. Arī citos mazajos veikaliņos kases aparāts bija vairāk izskatam. Zinot par ASV īpašo uzmanību nodokļu nomaksas jautājumos, šī nevērība pirmajā mirklī šķita neizprotama, taču vēlāk nāca skaidrība.
Visi šie mazie biznesi maksā tādu nodokli, kurš izskatās normāls (saprātīgs) un neizraisa nekādas iebildes nodokļu inspektoram. Tiklīdz mazā biznesa īpašnieks sāks acīmredzami blēdīties, slēpt ienākumus, tā nodokļu inspektors būs klāt un prasīs: kas par lietu?
ASV galvenais uzsvars ir uz “lielajiem”. Uz tiem, kuri ir galvenie valsts kases piepildītāji, kamēr pie mums tiek “dzenāti” zeķu adītāji, meža ogu lasītāji, dažādi radošie “frīlanseri” un citi “mazie”, no kuriem iekasēts tiek kopējā mērogā “čiks”. Savukārt lielie, no kuriem varētu veselības aprūpei trūkstošos miljonu simtus paņemt uzreiz, vienā piegājienā, ir “svēti”. Tos aiztikt nedrīkst nekādā gadījumā.
Tādi lēmumi, kādus pieņēma Lietuvā, bojāšot investīciju vidi. Bizness aizbēgšot uz citām valstīm, kur nodokļi zemāki, draud kolektīvais Ašeradens. Uz kurām? Kur tie ir zemāki? Varbūt, ja jau bankas gūst milzu peļņu, bet ar kreditēšanu nodarbojas nelabprāt, tad lai tik lasās? Galu galā vieta tukša nepaliks. Ja kādai bankai Latvijā pēc solidaritātes nodokļa ieviešanas šķitīs, ka nodokļu slogs kļuvis nepanesams, tad lūdzu - laimīgu taciņu. Neviens nav spiests šeit “mocīties”, turpinot savu biznesu.
Pavisam nesen, 2023. gada 29. martā, Ašeradens apgalvoja, ka no visiem Latvijā iekasētajiem nodokļiem tikai 2,7% veido uzņēmumu ienākumu nodoklis, kamēr Igaunijā tas veidojot 10% valsts nodokļu ieņēmumu.
Virziens, kurā skatās Ašeradens, ir pareizs. Tikai “ticība” (cerēsim, ka ne tieša ieinteresētība) neļauj saskatīt - kur Latvijas iedzīvotājiem tik ļoti vajadzīgo naudu varētu atrast. Bez jebkādas burvju nūjiņas. Vienkārši pieņemot tādus pašus likuma grozījumus, kādus “ar pārliecinošu balsu vairākumu” pieņēma Lietuvas parlaments.
