Ja kāds grib teikt, ka Latvijā nekas labs nenotiek, tad viņam var iebilst, ne tikai piesaucot mūsu hokejistu uzvaru pār Čehijas izlasi, bet arī norādot uz pilnasinīgas publiskās politikas atgriešanos uz jau sūnām apaugušajiem Latvijas politiskās skatuves dēļiem.
Valsts prezidenta vēlēšanas samērā negaidīti saviļņojušas ūdeni mūsu pusaizaugušajā politiskajā pīļu dīķī. Vēl nesen premjers Krišjānis Kariņš varēja runāt ko grib, tam nekādu nopietnu seku nebija, jo politiskais process šķita sastindzis kā sacietējis dzelzsbetona klucis.
Iepriekšējā Saeimas sasaukumā politisko spēku salikums bija tāds, ka pat ļoti gribot tur nekādas jēgpilnas izmaiņas nevarēja īstenot. Pēc 14. Saeimas vēlēšanām pirmajā brīdī šķita, ka situācija saglabājas līdzīga. Ar to atšķirību, ka partiju deķis kļuva nedaudz viengabalaināks un politiķu vidū būtiski samazinājās kaimiņu, gobzemu un tamlīdzīgu dīvaiņu skaits. Bet kopumā šķita, ka nekas daudz nemainās. Tā pati dzelžainā koalīcija bez lielām izmaiņu iespējām.
Tā vien izskatījās, ka “Vienotības” dominanci nekas nespēj saļodzīt. 26 balsis, premjers, populārs ārlietu ministrs, nopietnākais politiskais spēks laukumā. Situāciju no letarģiskā miega uzmodināja prezidents/“klibā pīle” - Egils Levits. Par šī personāža nepopularitātes cēloņiem ir izteikti dažādi minējumi, bet, manuprāt, viss ir pavisam vienkārši.
Pastāv tā dēvētā lielā skaita gudrība. Ja tūkstoš cilvēkiem laukumā jānosaka baznīcas torņa augstums, tad šī tūkstoša vidējais nosauktais skaitlis būtu ļoti tuvs patiesajam. Tāpat arī, vērtējot prezidentu. Katram var būt savs iemesls, kāpēc viņš Levitu uzskata par vāju savā amatā, bet kopumā viņš tāds arī ir. Mana versija - gļēvuma dēļ.
Levits pat pamest Rīgas pili neprata cieņpilni. Viņa publiskā deputātu dalīšana “labajos” un “sliktajos” ir spilgts sliktas politiskās prakses piemērs. Īpaši jau tādas amatpersonas izpildījumā, kuras pienākumos ir būt virs partiju politiskās cīņas un pārstāvēt visu pilsonisko sabiedrību. Taču tieši šī Levita “raustīšanās” (ilgā nenoteiktība ar sekojošu visai negaidītu izstāšanos no spēles) izraisīja jau pieminēto “pīļu dīķa” saviļņošanos.
Šobrīd, mazāk nekā divas nedēļas pirms prezidenta vēlēšanām, nav nekādas skaidrības, kāds būs šīs spēles iznākums. Nav runa tikai par to, kurš būs nākamais valsts prezidents. Daudz būtiskāks ir jautājums - cik stabila ir esošā valdība, vai tā jau tuvākajā laikā nekritīs, un kas veidos nākamo koalīciju, ja esošā izjuks?
Interesantu versiju piedāvā bijušais “Saskaņas” līderis, politiskajās spēlītēs ne vienu vien pudu sāls apēdušais Jānis Urbanovičs. Viņš iesaka “Apvienotajam sarakstam” un tā idejiskajam tēvam Uldim Pīlēnam reālistiski izvērtēt situāciju un piekāpties par labu Edgaram Rinkēvičam. Apmaiņā pret premjera amatu savai partijai. Tas ļautu ne tikai saglabāt seju, bet arī iegūt reālas iespējas kaut ko valstī mainīt, par ko tik daudz runā pats Pīlēns. Rinkēviču šādā gadījumā varētu ievēlēt ar pārliecinošu balsu vairākumu. Pēc Urbanoviča domām, par viņu varētu nobalsot arī ZZS, tādējādi sevi pozicionējot kā “valstiski domājošu” politisko spēku.
Šī versija pirmajā brīdī šķiet pat reālistiska, taču tai ir viens būtisks trūkums. Tā iniciē visa politiskā laukuma pārrakšanu, bet jebkura sistēma, pat slikti strādājoša un visiem apnikusi, ir virzīta uz sevis saglabāšanu pēc iespējas mazāk mainītā veidā. Sistēma vienkārši tā ir iekārtota, neatkarīgi no tās atsevišķu elementu gribas. Urbanoviča piedāvātais variants sistēmu lauž un atbrīvo ceļu politisko straumju plūdumam pa jaunām gultnēm. Tiem, kuri jau tagad dažādos mīkstos krēslos ērti iekārtojušies, šāda nenoteiktība ir nevajadzīgi riskanta.
No otras puses, jebkuram mehānismam ir savs nolietojuma resurss, kuru izsmeļot vairs nav jēgas to dzīt uz servisu un remontēt. Izdevīgāk to ir nodot “šrotā”. Runājot par valdības nolietojumu, fokuss jāvērš nevis uz pašu valdību, cik tās vadītāju.
Kariņš savulaik tika virzīts par premjeru kā kompromisa figūra, pagaidu variants no partijas ar mazāko mandātu skaitu koalīcijā. Viņš faktiski bija neaizvietojams iepriekšējā Saeimas sasaukumā un turpināja tāds izskatīties arī pēc 14. Saeimas vēlēšanām pērnruden. Taču tagad, kad ar iespējamo ZZS atgriešanos laukumā atdzīvojas politiskais process, Kariņš no neaizvietojamas figūras pēkšņi kļūst par traucēkli visiem apsēsties pie galda un normāli vienoties.
Problēma ir tā, ka Kariņu var gāzt vienīgi pati “Vienotība”, bet Kariņš bija šī spēka oficiālais premjera kandidāts Saeimas vēlēšanās. “Vienotībai” būtu ļoti grūti ar 26 mandātiem atdot premjera posteni kādai citai partijai. Vēl jo vairāk “Apvienotajam sarakstam” un kur nu vēl Pīlēnam. Tad jau drīzāk Nacionālajai apvienībai, bet viņiem nav sava īsta, visu cienīta premjera kandidāta. Ja Roberts Zīle būtu gatavs nomainīt savas vieglās dienas Briselē pret smagajām Rīgā, tad tas būtu cits stāsts, bet šādus fantāzijas lidojumus labāk pat neuzsākt.
Līdz ar to Urbanoviča piedāvājums ir visnotaļ interesants, bet nav diez cik reālistisks. “Vienotība” tik viegli no iespējas sēdēt pie stūres neatteiksies. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šajos aprēķinos tikpat kā netiek iekļauti psiholoģiskie faktori, kuri politikā (un ne tikai tur) spēlē daudz lielāku lomu nekā publiski tiek rādīts.
Līdz ar to situācija saglabājas neskaidra gluži kā dažkārt hokejā. Taču tieši šādā, lietojot šaha terminoloģiju, atklātā pozīcijā vislabāk izpaužas politiķu patiesā daba un patiesās spējas. Jau tas vien, ka ilgus gadus cieši noslēgtā Latvijas politiskā vide (partiju salikums nepieļāva nekādas kustības) ir atvērusies un parādās dažādu kombināciju iespējas, ļauj cerēt uz ieilgušās stagnācijas baigām. Varbūt beidzot Levita vēlējums - apturēt atpakaļslīdēšanu - sāks piepildīties?
