Ceturtdien, kad “Vienotība” paziņoja par sava prezidenta kandidāta izvirzīšanu un nosauca pašreizējo ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, Latvijas informatīvā telpa burtiski uzsprāga: “Viss! Ir panākta vienošanās. ZZS balsos par “Vienotības” kandidātu. Ar tālākām sekām.”
Šīs it kā panāktās vienošanās nopietnību pastiprināja divi apstākļi.
Pirmkārt, izvirzītais kandidāts ir viens no Latvijas cienījamākajiem politiķiem, ilggadējs ārlietu ministrs kopš 2011. gada (neviens cits ministrs šajā ilggadībā viņam pat tuvumā nestāv). Skaidrs, ka viņš nespertu šo soli bez stingrām ievēlēšanas garantijām. Šādas garantijas viņam var dot tikai ZZS, solot atbalstu.
Otrkārt, pretēji politiskajām tradīcijām kandidāta uzvārds netika nosaukts pēdējā brīdī. Tas ir, piektdienas vakarā. Tas notika dienu pirms termiņa beigām, kas netieši norādīja, ka nav nekādas vajadzības pēc politiskām “spēlītēm”. Viss jau ir izšķirts. Pārējie var tikai vainot sevi, ka tā arī nav iemācījušies pienācīgā līmenī politisko šahu spēlēt.
Taču, kā mēdz teikt - viss nav tik viennozīmīgi. Galu galā vēl tikai maijs pusē, bet prezidenta vēlēšanu biļeteni Saeimā tiks aizpildīti 31. maijā. Līdz tam brīdim vēl daudz Daugavas ūdeņu gar Rīgas pili uz jūru aizplūdīs. Kas šajā laikā var mainīties?
Izvērtējot šīs politiķu vienošanās, man prātā nāk nupat Stokholmas lidostā redzēta epizode. Gaidot reģistrāciju, netālu sēdēja kāds sportiska auguma latviešu vīrietis ap gadiem 50. Telefonā garlaikoti pārskatot kontaktpersonu sarakstu, viņš ik pa brīdim kādai piezvanīja.
“Čau! Kā labi iet? Ko dari?” viņš jautāja saldi medainā balsī. Pavēstījis, ka uz dažām dienām ieradīšoties Rīgā, viņš neuzkrītoši piedāvāja satikties. Tā viņš pusstundas laika piezvanīja kādām piecām sievietēm, un katra no viņām varēja iedomāties, ka ir vienīgā, pie kuras šis kungs taisās atlidot. Pēc katras šādas sarunas viņš lietišķi turpināja ritināt telefonu, pētīdams, kurai vēl varētu piezvanīt.
Politiķu sarunas bieži notiek pēc līdzīga scenārija. Ar vieniem, ar otriem, tad vēl trešajiem. Vieni runā ar vieniem, citi tā paša politiskā spēka pārstāvji tieši tajā pašā brīdī to pašu, tikai citā vietā, saka citiem. Katrs kaut ko sola, kaut ko piedāvā, kaut ko cenšas sarunāt. Turklāt vienu un to pašu sola vairākiem, daudz nedomājot, kas notiks, ja visi vienlaikus piekritīs. Līdzīgi kā minētais vīriņš Stokholmas lidostā.
Tāpēc vispirms jāsaprot, cik visas šīs vienošanās ir stingras un negrozāmas. Politika nav jurisprudence, kur visu nosaka likumi, dokumenti, paraksti. Nevienā atvilktnē neglabājas papīrs, kurā ar parakstu apliecināts, ka es, Augusts Brigmanis vai Viktors Valainis, svinīgi apsolos nobalsot par Edgaru Rinkēviču, apmaiņā pret to, ka ZZS tiek uzņemta koalīcijā un iesaistīta valdībā. Tāda dokumenta nav. Līdz ar to visas šīs vienošanās kļūst kaut kas līdzīgs agrāko laiku solījumam precēt pirms likšanās gultā.
Nav jālasa Viļa Lāča romāns “Zvejnieka dēls”, lai zinātu, cik šādi solījumi bija vērti. Tajā pašā laikā grūti iedomāties, ka tādi pieredzējuši politiķi kā abi minētie ZZS līderi būtu tikpat naivi un viegli piemānāmi kā Lāča romāna Zenta. Tāpēc, lai arī cik daudz pudu sāls ZZS un “Vienotības” vadoņi kopā būtu noēduši; lai cik labi viens otru pazītu un viens otra goda vārdam uzticētos, uz plikiem solījumiem neviens šajās sarunās nepaļausies.
ZZS vajadzīgas dzelžainas garantijas, ka pēc Rinkēviču atbalstoša balsojuma nenotiks bēdīgi slavenais “uzmetiens”. Kas šādas garantijas var dot un kādām tām jābūt? Šādas garantijas, lietojot “Zvejnieka dēla” analoģiju, var būt tikai vienas - vispirms gredzenu mīšana pie altāra un tikai tad viss pārējais. Vispirms koalīcija un vieta valdībā un tikai pēc tam trūkstošās balsis Rinkēvičam. Vai uz to ir gatavs nosacītais Roberts, tas jau ir cits jautājums.
Tiesa, ZZS nav vienīgie, kas varētu sekmīgi “iepārdot” savas balsis. To pēc zināma pārdomu brīža varētu izdarīt arī “Apvienotais saraksts”, pamatojot šo izvēli ar “valstisko nepieciešamību”. Valsts vispārējās attīstības vārdā upurējam savas (Ulda Pīlēna) ambīcijas.
Lai situācija šķistu vēl samudžinātākā, atcerēsimies, ka tīri teorētiska ir iespējama koalīcija bez “Vienotības”. ZZS + AS + NA + LPV = 53 balsis. Lai arī šāda koalīcija ir ļoti mazticama, tās iespējamība vien var dažu blefotāju pārkarsušās galvas krietni atvēsināt. Līdz ar to izšķirošie notikumi vēl priekšā.
Izņemot vienā gadījumā. Ja abi nosacītie Lāča romāna varoņi grib ne tikai seksu, bet arī laulības un kopdzīvi. Ja “Vienotībai” kopdzīve ar “Apvienoto sarakstu” ir piegriezusies, raksturu nesaderība atklājusies visā pilnībā un šīs partijas politiķi nonākuši līdz atklāsmei - veca mīla nerūs. Tāpēc laiks mest kauliņus atkal kopā ar seno, labi zināmo dzīvesbiedru - ZZS. Par spīti tam, ko ķērks vārnas aiz loga.
