Kopš 1997. gadā Latvijas izlase nonāca pasaules hokeja čempionāta elites grupā, maijs Latvijā ir ne tikai pavasara plaukuma, neatkarības atjaunošanas, bet arī hokeja svētku mēnesis. Taču pēdējos gados šie svētki sākuši nedaudz sūbēt. Tā ažiotāža, kad visa valsts burtiski dzīvoja ar hokeju, hokejā un ap hokeju, pamazām aiziet vēsturē.
Uzreiz jānorāda, ka hokejs joprojām ir viens no tiem sporta veidiem, kurš cīnās par Latvijas sporta veida Nr.1 titulu. Kopā ar basketbolu. Joprojām mēs sekojam savējo cīņām, no sirds jūtam līdzi un vēlam to labāko. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka tā kādreizējā varbūt pat pārāk sakāpinātā interese par pasaules hokeja čempionātiem ir būtiski mazinājusies. Kas par lietu?
Pirmais iemesls, kas nāk prātā, ir tradicionāli vienkāršs. Pasaule ir pamainījusies. Cilvēku intereses ir kļuvušas plašākas, un koncentrēšanās uz kaut ko vienu vairs neatbilst laikmeta garam. Ja tomēr paliekam pie uzskata, ka pasaule pamatvilcienos mainās maz un mainās tikai ārējās dekorācijas (arī mēs paši), tad ticamāks iemesls šī pavasara hokeja jūsmas saplakumam ir tikpat pašsaprotams - nekas nav mūžīgs un nemainīgs. Arī sabiedrības intereses un aizraušanās.
Ja abstrahējamies no psiholoģiskajiem faktoriem un šajā pacilātības (negribētos teikt gluži intereses) zudumā mēģinām atrast racionalitāti, tad ne pēdējo lomu šeit spēlē politiskais faktors. Latvijas hokejs vienmēr bijis cieši saistīts ar Krieviju.
Kaut skaitās, ka pēc kara hokeju ar ripu PSRS iemācīja spēlēt tieši latvieši, vēlāk 70. gados trenera Vjačeslava Tihonova vadībā Rīgas “Dinamo” uzplauka, pateicoties galvenokārt no Krievijas atvestiem hokejistiem. Etnisko latviešu komandā vienmēr bija izteikts mazākums. Tikai 1999. gadā, pēc tam, kad par Latvijas izlases treneri kļuva Haralds Vasiļjevs, latviešu valoda kļuva (?) par pirmo valodu komandā. Turklāt ne bez skandāla, jo daudzi Latvijas (!) izlases spēlētāji pret šo, kā viņi paši izteicās, “latišizāciju” atklāti protestēja.
Tomēr tolaik uz augsta patriotisma viļņa neviens izlases hokejistu etnisko izcelsmi nešķiroja un visi bija mūsējie. Visi latvieši. Tajā pašā laikā neviena sabiedriskās domas pētīšanas aģentūra nekad nav veikusi aptauju, kurai komandai jūt līdzi Latvijas krievvalodīgie pilsoņi, kad laukumā Latvijas izlase cīnās ar Krievijas izlasi. Lai gan šāda aptauja, it īpaši tās rezultātu dinamika ilgākā laika nogrieznī būtu nepārprotams integrācijas sekmju indikators.
Nulltajos gados Latvijas hokeja līdzjutēji ne bez pamata dēvējās par pasaules labākajiem hokeja faniem. Mūsējie bija skaļākie, saliedētākie un saprotošākie. Tajā ziņā, ka komanda netika pelta (izsvilpta) pat pēc smagiem zaudējumiem. Galu galā Latvijas izlase nekad tā pa īstam nav cīnījusies ne tikai par medaļām, bet par kādām augstākām vietām.
Galvenais uzdevums allaž bijis - neizkrist no A grupas. Šī uzdevuma atvieglošanai A grupa jeb, kā tagad to sauc, elites divīzija tika paplašināta pat līdz 16 komandām, lai gan atceros laikus septiņdesmito gadu sākumā, kad A grupā bija tikai sešu (!) valstu izlases, kas divos apļos cīnījās katra ar katru.
Latvijas hokeja izlases pieticīgie panākumi, iespējams, ir arī viens no šīs aizrautības zuduma iemesliem. Cik gan ilgi var jūsmot par komandu, kura biežāk zaudē nekā uzvar. Tomēr politiskais faktors nav mazāk svarīgs.
Kad 2008. gadā tika nodibināta Kontinentālā hokeja līga (KHL) un tajā dalību pieteica arī atjaunotais Rīgas “Dinamo”, Krievijā impēriskais gars vēl tikai cēla galvu, un daudziem šī iecere tieši no sportiskā viedokļa šķita interesanta. Politiskais aspekts bija jaušams, bet to centās it kā neredzēt.
KHL pirmajos gados Rīgas “Dinamo” Krievijā tika visiem rādīta kā piemērs: kā jāstrādā ar līdzjutējiem, kā jāorganizē spēļu teatrālā komponente un tamlīdzīgi. Interese par KHL arī Latvijā bija augsta, un, neraugoties uz pieticīgajiem rezultātiem, Rīgas “Dinamo” spēļu apmeklētība bija viena no augstākajām līgā.
2014. gadā viss mainījās. Patiesībā KHL degradācija iezīmējās jau agrāk. Ja sākumā vēl izskanēja runas par KHL kā iespējamo NHL dubultnieci, tad drīz vien šīs runas apklusa to pilnīgas atrautības no realitātes dēļ. KHL kļuva par tipisku Krievijas mazkvalitatīvu produktu bez cerībām kādreiz iegūt pasaules standartiem atbilstošu spozmi. Es nerunāju tik daudz par pašu hokeju, cik par visu to, kas ap šo hokeja līgu bija apkārt.
Pēc 2014. gada notikumiem interese par Rīgas “Dinamo” gaitām KHL arēnās kritās līdz ar mūsu komandas vietu turnīra tabulā. Arvien spilgtāka iezīmējās šīs hokeja līgas politiskā komponente. “Gazprom” nauda, Krievijas himnas atskaņošana pirms spēlēm utt. Vienlaikus sāka samazināties interese par Latvijas hokeja izlases startiem pasaules čempionātos. Fanu kustība un gatavība braukt uz čempionātiem, vienalga kur tie notiek un [gandrīz] vienalga cik tas maksā, saglabājās, bet mērogs jau vairs nebija agrākais.
2021. gadā pasaules čempionāts tika uzticēts kopā Latvijai un Baltkrievijai. Par spīti 2020. gada notikumiem un Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko nežēlīgajai protestu apspiešanai, Starptautiskā hokeja federācija (IIHF) ar savu Putina un Lukašenko draugu Renē Fāzelu priekšgalā līdz pat pēdējam brīdim vilcinājās atņemt Minskai čempionāta rīkošanas tiesības.
Latvijai kā Baltkrievijas kaimiņvalstij šajā valstī notiekošais nebija tāls un maznozīmīgs kā varbūt kādai citai valstij tālāk uz rietumiem, tāpēc šī IIHF vadības koķetērija ar Baltkrievijas “miesnieku” tika uztverta ar acīmredzamu vilšanos un nepatiku. Var jau teikt, ka īstam hokeja līdzjutējam Fāzela & Co draudzība ar Putinu un viņam līdzīgajiem nemazina interesi par šo sporta veidu, bet visi šie it kā sīkumi veido kopējo bildi.
Arī Latvijas valdība 2021. gada pavasarī izdarīja visu iespējamo, lai hokeja jūsmu remdētu. Tobrīd pamatplūsmas pasaules redzējums noteica stingrus epidemioloģiskos ierobežojumus un nežēlīgu vēršanos pret jebkādām
ķecerības izpausmēm. Politiskais kalkulētājs (Ilzes Viņķeles raksturojumā) Krišjānis Kariņš izrēķināja, ka viņam izdevīgāk nepakļauties tam vārgajam spiedienam, kas rosināja ļaut apmeklēt hokeja spēles ar dažiem ierobežojumiem. Labāk ieņemt stingro pozīciju - nē un nē. Tas, ka pēdējās čempionāta spēles tomēr varēja apmeklēt, lietas būtību nemaina.
Kariņam šī kalkulācija izrādījās sekmīga, bet hokeja popularitātei noteikti nē. Ja jau pašmāju čempionāta spēlēs nevarēja klātienē atbalstīt savējos, tad kur vēl tālāk? Masveida hokeja tūrisms pamazām izbeidzas. Šogad latviešu interesi par hokeju cenšas piebeigt ar neadekvāti dārgajām biļetēm.
Kā jau minēju, par spīti visam, hokejs Latvijā dala ar basketbola sporta karaļa titulu. Nekas neliecina, ka hokeja tradīcijas Latvijā ietu uz galu. Tas, ka interese par hokeju varbūt nav tāda kā 2002. gadā, kad mūsu izlase uzvarēja Krievijas izlasi viņu pašu mājās Pēterburgā, neko vēl nenozīmē. Ar basketbolu bija tieši tāpat. Interese par šo sporta veidu, īpaši iekšējo čempionātu, bija izteikti viļņveidīga.
Visu nosaka spēlētāju meistarība un viņu attieksme gan pret pašu spēli, gan līdzjutējiem. Līdz ar to jācer, ka interese par hokeju nezudīs un Latvijas hokejisti vēl parādīs, uz ko viņi spējīgi. Līdzjutējiem par prieku. Jau šogad. Pašu mājās.
