Latvijas grupas “Sudden Lights” dziesma “Aijā” Eirovīzijā tālāk par pusfinālu netika. Eiropa mūs kārtējo reizi nesaprata. Kaut kā netrāpījām uz pareizā “nerva” vai pareizās nots. Kas tika izdarīts nepareizi? Ko darīt, lai neveiksmju sēriju apturētu?
Mana dzīves pieredze ļauj teikt, ka vienīgais veids, kā labot kļūdas, ir tās tieši un, galvenais, adekvāti apzināties. Skatīties patiesībai tieši acīs, nevis ierasti meklēt sevi apmierinošas “patiesības” versijas. Konkrētā gadījumā tas nozīmē atzīt, ka “Sudden Lights” dziesma bija nevis ļoti laba, gaumīga un varbūt pat pārāk laba primitīvajai Eiropas publikai, bet tieši otrādi - nepietiekami laba izlepušajai, prasīgajai Eiropas publikai, kura izvēlas tikai labāko no labākā, nevis labāko no tā mazumiņa, kas ir.
Tieši šis pēdējais fakts arī nosaka zināmas uztveres atšķirības. Latvijā, izvēloties dziesmu, kuru sūtīt uz Eirovīziju, jau labu laiku valda cits atlases princips - jāizvēlas labākais no tā, kas ir. No tā, kas tiek piedāvāts, bet piedāvāts nekas dižs netiek. Jautājums - kāpēc? Vai tad Latvija nav zeme, kas dzied? Vai mūsu tautas dziesmu klāsts nav Ginesa rekordu grāmatas cienīgs? Vai mūsu dziesmu svētki nav unikāla parādība Eiropas kultūrā? Tad kāpēc tik vāji rezultāti Eirovīzijā jau gadiem?
Varbūt iemesls ir kādā nacionālās mentalitātes īpatnībā? Ļoti iespējams. Februārī, tieši pirms Eirovīzijas dziesmu atlases “Supernova”, notika cita, ļoti līdzīga televīzijas dziesmu parāde - “Muzikālā banka”. Ja salīdzinām šos divus dziesmu konkursus, tad jāsecina - kā diena pret nakti. “Muzikālajā bankā” gandrīz visas izskanējušās dziesmas varēja pretendēt uz pirmo vietu. Arī pats koncerts bija uzlādēts ar spēcīgu enerģētisko jaudu. Balsojot bija stipri jāpadomā, par kuru no dziesmām balsot, jo vairākas bija vienlīdz labas.
Ar “Supernovu” bija gluži otrādi. Koncerta enerģētiskā jauda bija vārga. Jau tad, februārī, visiem, tajā skaitā pārraides vadītājiem Ketijai Šēnbergai un Laurim Reinikam, par spīti uzspēlētajam optimismam bija grūti noslēpt bažas, ka Liverpūlē pārvarēt pusfinālu nebūs viegli. No vairākām ne pārāk pārliecinošām dziesmām bija jāizvēlas tā, kurai varētu būt labākās izredzes.
Uzreiz jāatzīmē, ka “Sudden Lights” dziesmai nav nekādas vainas. Tā patiešām ir laba dziesma, bet... Vienlaikus paškritiski jāatzīst, ka tā nav arī šedevrs. Vienkārši labākā no tām, kas atlasē bija. Pārējās bija vēl vairāk nekādas.
Taču atgriezīsimies pie latviešu tautas muzikalitātes. Reti kur pasaulē ir tik plašs mūzikas skolu tīkls un dziedāšanas tradīcijas. Nedomāju, ka mums ar muzikalitāti būtu kādas problēmas. Tad kāpēc tik ieilgusi neveiksmju sērija Eirovīzijā? Varam jau sevi mierinoši mānīt, ka esam pārāk labi viņu - eiropiešu - prastajai gaumei. Taču tā būtu nepamatota augstprātība un vēlamā uzdošana par esošo.
Var arī pūst stabuli no otra gala, kā tas izskanēja LTV “Rīta Panorāmā”, izvirzot versiju, ka mēs neesam tikuši Eirovīzijas finālā Latvijas vājās atpazīstamības dēļ. Dziesma jau esot bijusi gana laba, bet kurš gan Eiropā par tādu Latviju zina, lai par tās dziesmu balsotu. Interesants pieņēmums. Tāds, kas jau iepriekš attaisno jebkādu izgāšanos. Vienalga kurā sfērā. Mūs nepazīst, tāpēc... atliek tikai plātīt rokas.
Patiesību sakot, abas šīs versijas - gan tā, ka esam pārāk labi, gan tā, ka esam pārāk sīki - precīzi iegulstas tajā matricā, kurā, visticamāk, arī meklējams īstais iemesls mūsu regulārajai palikšanai ārpus Eirovīzijas finālistu loka. Proti, kompleksi. Gadu no gada atkārtojas viens un tas pats - mēģinājumi uzminēt mistisko “Eirovīzijas formātu”. Tā vietā, lai izvēlētos labāko no labākajām latviešu mūziķu radītajām dziesmām, tiek “kalkulēts”, no kādiem ingredientiem jātaisa tas “rasols”, kurš patikšot “Eiropai”.
Rezultātā mēs iegūstam divus pilnīgi atšķirīgus koncertus. “Muzikālajā bankā” skan dzīva, pilnasinīga latviešu mūzika, bet “Supernovā” mokās sakonstruēti frankenšteini, kuri, pēc šo konstruktoru domām, patikšot Eiropai. Ja reiz latvieši dod priekšroku “Citu zēnu” “Liekai štukai”, tad varbūt tā arī bija jāsūta uz “The Beatles” dzimto pilsētu?
Pazīstamais reklāmists pensijā Ēriks Stendzenieks turpina uzturēt šo sakonstruēto frankenšteinu mītu: “Mūsējie esot atkal zaudējuši Eirovīzijā.
Tas ir mārketinga, dramaturģijas, žūrijas un balsotājnāciju psiholoģijas pasākums. Nākamgad lai piesakās pie manis.”
Nekādā gadījumā. Tas būtu visdrošākais ceļš uz zaudējumu. Līdzās Stendzenieka draugam Šleseram.
Tāpat nekādā ziņā nevēlos aizskart latviešu mūziķu patmīlību. Varu tikai pievienoties tiem, kuri saka, ka par “Sudden Lights” puišu sniegumu patiesi nebija jākaunas. Tas bija glīts, gaumīgs, perfektā muzikālajā izpildījumā. Lielisks.
Taču nupat atgriezos no Ņujorkas. No pasaules galvaspilsētas. Tur, šajā milzīgajā cilvēku [skudru] pūznī, vislabāk redzama (vēl labāk varbūt vienīgi no kosmosa) atsevišķa cilvēka vieta starp cilvēces miljardiem. Tur saplūst miljoniem cilvēku, un katrs cer atrast veiksmes formulu, kura ļautu viņam izsisties no Bronksas pagrabstāva būcenīša bez logiem līdz Manhetenas penthausam ar skatu uz Centrālparku. Tas gan izdodas tikai retajam.
Varbūt arī mūsu mūziķiem un, galvenais, tā sauktajiem mūzikas producentiem jābeidz domāt par Eirovīzijas “formātu”, par iziešanu pasaules arēnās? Varbūt uzsvars jāliek uz spēlēšanu tieši savai publikai tepat Latvijā? Tikai tad, kad tu patiksi savējiem, kad tevi par izcilu atzīs pašu mājās, tevi ar cieņu uztvers citi. Tāda ir secība, bet nekādi otrādi. Tas biežāk jāatceras. Un mazāk jāklausās dažādos veiksmes konstruētājos. Ja patiešām ir vēlme gūt panākumus.
