Uzreiz jānorāda, ka virsrakstā minēto tēzi minu tikai kā absurda piemēru tai loģikai, ar kuru tiek pamatota ideja, kāpēc nedrīkst ļaut tautai pašai lemt par valsts pirmās personas izvēli.
Diskutējot par Latvijas valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, nepieciešams runāt atklātu valodu, jo citādi saruna aiziet dažādās fantāzijās ārpus politiskās loģikas.
Tātad kāds ir galvenais arguments pret? Jāsaka, kā ir - arguments ir tikai viens. Ja tautai pašai ļaus vēlēt prezidentu, tad pastāv liels risks, ka tiks ievēlēts nepareizais. Lembergs, Ušakovs vai kāds tamlīdzīgs. Kurš vēl? Helmanis? Pīlēns? Hermanis (Alvis)?
Tagad pa punktiem. Ušakovam vai kādam citam nosacītās “Saskaņas” kandidātam Latvijā nav nekādu izredžu iegūt vairāk nekā 50% balsu. Vienalga kādā salikumā. Tāpēc bažas no šīs puses ir muldēšana no “bailēm lielas acis” repertuāra.
Lembergs it kā varētu iegūt samērā lielu daļu vēlētāju balsu. Viņam ir prāvs atbalstītāju pulks visās etniskās grupās, bet vienlaikus viņam ir arī milzīgs antireitings. Ja viņam pretī stātos kāds cienījams kandidāts, tad viņa izredzes būtu niecīgas. Maigi sakot.
Labi, pieņemsim teorētiski iespējamu, bet praktiski mazticamu variantu, ka Lembergam pretī tiek izvirzīts nosacītais Levits. Respektīvi, vājš kandidāts. Pieņemsim, ka uzvar Lembergs. Un? Kas notiek tālāk, ņemot vērā Latvijas Satversmē noteiktās prezidenta pilnvaras? Ko viņš tādu briesmīgi sliktu var Latvijai nodarīt? Pat ja ļoti gribētu, kas galīgi nav teikts. Jā, viņš var ietekmēt politiskos procesus, bet... Satversme viņam dod ļoti ierobežotas iespējas kaut ko izdarīt pretēji sabiedrības interesēm.
Piekrītu, ka daudziem jau pats fakts, ka tāda persona kā Lembergs ir valsts prezidents, izraisa zosādu. Bet vai tas, ka prezidentu ievēlē/ieceļ šaurā lokā kaut kur kafejnīcā sačukstoties, viņiem zosādu neuzdzen? Daudzi bija neviltoti sašutuši un jutās piekrāpti, kad pēc Valda Zatlera ievēlēšanas 2007. gadā atklājās, ka prezidenta sarunāšana notikusi zvērudārzā. Ārprāts, ak, šausmas. Bet ja šī sarunāšana notiek parkā uz soliņa? Vai tā ir labāk? Teiksim, Vērmanītī. Tur, kur veči šahu spēlē?
Pie pastāvošās kārtības prezidentu “sarunā” visur kur, tikai ne Saeimas sēžu zālē. Tas šķiet skaidrs, bet tāpat tas kā arguments netiek ņemts vērā. Gribat Ušakovu? Lembergu? Nu tad sēdiet klusu!
Šogad 31. maijā paredzētajās prezidenta vēlēšanās par katru kandidātu nodoto balsu sadalījums varētu būt ļoti līdzīgs. Šādā situācijā neproporcionālu nozīmi iegūst katra atsevišķa deputāta balss.
Publiski jau izskanējusi anekdotiskā versija, ka prezidenta amata likteni izšķiršot viena balss. Neatkarīgās deputātes Glorijas Grevcovas balss. Daudzi, saprazdami, ka šāds prezidenta vēlēšanu rezultāts varētu kļūt par spilgtu iemeslu esošās prezidenta ievēlēšanas kārtības pārskatīšanai, steidzās aši paziņot, ka Grevcovas balss nebūšot izšķiroša, jo NA deputāti nebalsošot vienoti.
Pirmdienas NA domes balsojums liecina, ka šie izteikumi ir nedaudz pārsteidzīgi. NA Saeimas frakcijai varētu būt obligātais balsojums. Tam gan nav tik īpašas nozīmes, jo, visticamāk, Saeimas galvenie “lietu kārtotāji” jau iepriekš būs ar visiem sarunājuši, kā pareizi balsot, un ne jau Grevcovas balss šajā lielajā “līgumā” būs izšķirošā. Tomēr tas, ka šī balsu sarunāšana (lai neteiktu - nopirkšana) nenotiks zvērudārzā, bet kaut kur citur, nepadarīs šo darījumu kaut cik cienījamāku.
Jēgpilna argumenta, kāpēc nedrīkst ļaut tautai vēlēt prezidentu, tātad nav. Taču ir arguments, kurš ir negāžams. Visiem taču zināms, cik dumja ir latviešu tauta. Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja visiem atļautu balsot. Pietiek jau, ka Saeimā viņi tur pilnu Jēkabielas namu ar tādiem pašiem idiotiem savēlējuši. Tā ka: jo šaurākā lokā vēlē prezidentu, jo labāk latviešu tautai. Īpaši taisnprātīgiem paskaidroju, ka tas bija sarkasms.
Tāpēc pat tad, ja izrādīsies, ka prezidenta vēlēšanās tieši Grevcovas balss ir bijusi izšķirošā, arī tad nekas prezidenta vēlēšanu kārtībā netiks mainīts. Kaut ko mainīt var tikai paši deputāti. Savukārt cerēt, ka viņi paši atteiksies no šīs savas privilēģijas - ievēlēt valsts prezidentu - un atdos šo privilēģiju tautai, būtu naivi.
Tas būtu iespējams tikai tad, ja sabiedrībā būtu ievērojams spiediens šo ievēlēšanas kārtību mainīt. Taču, tā kā valdošā politiskā šķira ir konsolidējusies vienotā šķiriskā blokā ar viedokļu līderiem, tad šī politiski privileģētā kārta darīs visu, lai neko nemainītu. Kas vēl nebūs, ja [dumjajai] tautai dos tādas pašas tiesības kā mums, izredzētajiem.
Līdz ar to tuvāko pāris ciklu laikā valsts prezidents tiks sarunāts pa pirtīm, kafejnīcām, parkiem un medību namiņiem. Latviešu tautas labākas dzīves vārdā.
