2023. gads iesākās visai cerīgi. Eiropas politikā (pirmām kārtām Vācijā) krita nerakstītais smagās kaujas tehnikas piegādes Ukrainai liegums. Šķita, ka slūžas beidzot vaļā – frontei tik nepieciešamie smagie ieroči plūdīs platā straumē, un Krievijas armijas izdzīšana no Ukrainas ir ne pārāk ilga laika jautājums.
Jāatzīmē, ka smagie ieroči Ukrainai patiešām tiek sūtīti un Ukrainas bruņoto spēku izšķirošais pretuzbrukums joprojām tiek gaidīts. Tā iznākumu šobrīd nevar kaut cik droši prognozēt neviens. Taču pieaug skepse.
Sākotnēji to radīja šīs smagās bruņutehnikas lēnais piegāžu temps. Pēkšņi atklājās, ka kaujas tehnika ne tikai Krievijā ir gadu desmitiem noliktavās “rūsējusi” bez nepieciešamās apkopes. Tāpēc šī tehnika vispirms jāsaved vajadzīgajā kondīcijā.
Tagad šo skepsi pastiprina no Pentagona noplūdušie slepenie dokumenti. Par pašiem dokumentiem šobrīd ir vairāk neskaidrības nekā skaidrības. Ir uzsākta ārkārtīgi plaša izmeklēšana ASV Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Lai arī sākumā tika apšaubīts šo dokumentu īstums, visticamāk, tie ir reāli Pentagona dokumenti. Tiesa, pakļauti nelielām korekcijām attiecībā uz abu pušu dzīvā spēka zaudējumiem.
No šiem dokumentiem, kuri lai gan pagaidām (nav zināms, cik daudz slepenā materiāla kopumā noplūdis) nerada lielu, nenovēršamu kaitējumu Ukrainai, var noprast, ka Vašingtonas augstākajos koridoros nevalda pārliecība par gaidāmā Ukrainas pretuzbrukuma īpaši sekmīgu rezultātu. ASV Nacionālās izlūkošanas direktorijas birojs (ODNI) prognozē: “Maz ticams, ka Ukrainai izdosies atgūt tikpat daudz teritorijas, cik tā atguva pagājušā gada rudens ofensīvā.”
Ko tas nozīmē plašākā kontekstā? Ne tik daudz militārā, cik politiskā plāksnē?
Ukrainai labvēlīgā, optimistiskā gaisotne, kāda veidojās pēc Krievijas mazrezultatīvās ziemas kampaņas, pamazām izplēn un nomainās pret “reālistisko”.
Līdztekus Ukrainu atbalstošajai Rietumu koalīcijai pamazām izkristalizējas antiukrainiskā koalīcija ar Ķīnas vadoni Sji Dzjiņpinu priekšgalā. Tas, ka Ķīna it kā tieši neatbalsta Krieviju un it kā nevēlas kašķēties ar Rietumiem, neko vēl nenozīmē. Šeit visur jālieto vārds “it kā”, jo Ķīna ar lielu atrāvienu šobrīd ir pasaulē stabilākais spēlētājs. To nekādas politiskās vētras, nekādi trampi, orbani, nekādas vēlēšanas vai iekšējās opozīcijas neapdraud. Tā var mierīgi sēdēt upes krastā un gaidīt, kad garām aizpeldēs tās ienaidnieka līķis. Galvenais stratēģiskais ienaidnieks (pagaidām vēl pretinieks vai sāncensis) Ķīnai ir nepārprotams - tie ir Rietumi ar ASV priekšgalā.
Rietumi varbūt ir ekonomiski un militāri spēcīgāki nekā Ķīna, taču tie 1) nav vienoti; 2) nav tik stabili, cik gribētos.
Ķīna spēlē uz Makrona godkāri
Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizīte Pekinā kopā ar EK priekšsēdētāju Urzulu fon der Leienu šo nevienotību parādīja visā krāšņumā. Lai arī vizīte bija it kā kopīga, attieksme pret abiem līderiem bija klaji asimetriska. Eiropas kopīgo pozīciju fon der Leienai izdevās paust tikai vienā trīspusējā protokola tikšanās reizē, kamēr Sji ar Makronu tikās divpusējās sarunās ne tikai oficiālā, bet arī neoficiālā (bez uzvalkiem) līmenī. Sji uzaicināja Makronu uz Ķīnas dienvidu pilsētu Guaņdžou, kur izrādīja turienes Sunjuaņas parku un nesteidzīgās sarunās, kopīgi uz terases dzerot tēju, izbaudīja fantastisko ainavu.
Par Makrona godkāri un nedaudz neadekvāto pašvērtējumu klīst leģendas. Sji šo Makrona vēlmi būt lielākam, nekā viņš patiesībā ir, izmantoja pēc pilnas programmas. Uz slaveno Kisindžera jautājumu - kam jāzvana, ja gribi runāt ar Eiropu - Sji godkārīgajam Makronam atbildēja ķīniešiem raksturīgā stilā - protams, ka tev, kuram gan citam. Medaino komplimentu efekts tika pastiprināts ar konkrētiem sadarbības līgumiem, starp kuriem lielākais - par 160 lidmašīnu “Airbus” iegādi un Tjandziņas pilsētā jau strādājošās “Airbus” komplektēšanas rūpnīcas paplašināšanu.
Nav brīnums, ka Makrons pēc šādas psiholoģiskās apstrādes paziņoja, ka “Eiropai nevajadzētu sekot ASV Taivānas jautājumā” un “Eiropai vajadzētu samazināt savu [militāro] atkarību no ASV”. Teorētiski abi šie apgalvojumi ir it kā politiski neitrāli un otrs pat it kā pareizs, bet atkal šis vārds “it kā”. Praksē tas nozīmē kārtējo apliecinājumu, ka Rietumos katram spēlētājam ir savas intereses un nav nekādas kopīgas intereses, lai ko dažādu aprindu politiķi runātu par “vērtībām”.
Kreisie un labējie saslēdzas antiukrainiskā frontē
Kamēr Ķīna, Krievija un pārējie “diktatoru kluba” biedri kopā ar “antiimperiālistu” kluba biedriem ir samērā vienoti savā “No pasaran”, “Fuck you, USA” retorikā, tikmēr Rietumos parādās arvien bīstamāka kreiso un labējo spēku saslēgšanās vienotā antiukrainiskā, faktiski proputiniskā frontē. Tiesa, ar dažādiem iemesliem.
Visas pasaules (izņemot Baltijas valstu un Polijas) trampisti gluži vienkārši aiz solidaritātes nevar nejust līdzi sociāli savējam - Putinam. Trampistiem Zelenskis ir sociāli svešs, turklāt Ukraina šajā pretstāvē ar Krieviju ir vājākā, apspiestā puse, kura pēc labējo loģikas jāaizstāv kreisajiem. Par jautājuma tehnisko komponenti - cīņu pret demokrātu Baidenu - nav pat papildus vērts runāt.
Taču arī kreisie pamazām novēršas no Ukrainas. Šeit iemesls ir nevis dziļi no zemapziņas dzīlēm nākošā mīlestība pret Trampa, Putina tipa “spēcīgām” personībām, bet gan cits. Ukrainas karš jauc kreiso tik ierasto un viņiem izdevīgo darba kārtību - cīņu ar kartona zobentiņiem pret transfobiju, pielīmēšanos muzejos pie slavenu mākslinieku gleznām, gulšanos uz ielām, tuneļu bloķēšanu un citām aizraujošām performancēm.
Katrai paaudzei ir savas spēles. Tajā skaitā politiskās. Reāls, nežēlīgs karš Ukrainā pārvērš šīs jaukās izklaides rotaļas no “nopietnas politiskās cīņas” par infantilu, “paši nezina, ko grib” bērneļu kaprīzi.
Kreiso ideologi, protams, šādi savu pozīciju neizskaidro. Viņi lieto pārbaudītus ieročus. Tādus, kuri kreiso nometnē darbojas nekļūdīgi. Viņi regulāri medijos ar kreisās internacionāles ietekmīgāko ruporu “New York Times” priekšgalā publicē materiālus par korupciju Ukrainā. Ārvalstu palīdzība tiekot izzagta vai labākajā gadījumā sapūdēta žogmalē. Paralēli nekur nepazūd arī savulaik tik plaši izpūstā ukraiņu “nacisma” tēma. Šis naratīvs par Ukrainu kā nacistu valsti tiek lēnām, neuzkrītoši, bet bez apstājas pilināts.
Masu apziņas īpatnība ir tā, ka tā reti kad balstās konkrētos faktos. Tā balstās arhetipiskos tēlos un starojumā, kas no tiem nāk. Ne velti Kremlis un tā noderīgie idioti visā pasaulē šo Ukrainas (arī Latvijas) naciķu tēlu jau gadiem ilgi ir konstruējuši. Ar nožēlu jāatzīst, samērā sekmīgi.
“Noguruma” sekas var būt traģiskas
Lai arī Rietumu līderi turpina apgalvot, ka sniegs palīdzību Ukrainai tik daudz, cik vajadzēs, un tik ilgi, cik vajadzīgs, bažas par “nogurumu” no kara pieaug. Īpaši, ja tik ilgi gaidītais Ukrainas pretuzbrukums nenesīs lielus panākumus.
Šī “noguruma” sekas var būt daudz traģiskākas nekā pirmajā brīdī var likties. Tās var izraisīt tieši to, uz ko visas cerības liek Putins. Proti,
Rietumu viļņošanos, pretrunu saasināšanos, kārtējo sakašķēšanos, šķelšanos, matu skaldīšanu par niekiem, kamēr pretējais, diktatoru klubs demonstrē cinisku mērķtiecību, nežēlību, propagandas nekaunību un Rietumu “humāno” vērtību izmantošanu savās “nehumānajās” interesēs.
Tas viss civilizētajai pasaulei sola grūtus laikus. Vienīgās cerības ir uz Ukrainas bruņoto spēku varonību un spēku. Uz ASV politiskās šķiras galīgu neieslīgšanu savā ierastajā darba kārtībā, kur var bezbēdīgi “karot” par rasu, transgenderu un klimata tēmu, bet kur “Ukrainai nav vietas”. Bet visvairāk jācer uz Dieva palīgu, jo bez tā, baidos, slīdēšana globālās katastrofas virzienā diez vai ir novēršama.
