Lietuvas valdība trešdien atbalstījusi likuma grozījumus, kas paredz bankām noteikt pagaidu solidaritātes maksu, lai iegūtos līdzekļus izmantotu militārās mobilitātes un infrastruktūras projektiem.
Tiek prognozēts, ka Lietuvas banku peļņa šogad varētu pārsniegt miljardu eiro, kas apmēram trīs reizes pārsniedz citu gadu peļņas rādītājus. Banku virspeļņa saistīta galvenokārt ar procentu likmju kāpumu.
Solidaritātes maksas apmērs bankām būs atkarīgs no noguldījumu procentu likmes un aizdevumu procentu likmes starpības. Plānots, ka, iekasējot solidaritātes maksu, valsts trīs gados saņems 410 miljonus eiro - 130 miljonus eiro 2023. gadā, 230 miljonus eiro 2024. gadā un 50 miljonus eiro 2025. gadā.
“Neatkarīgā” jau vairākkārt rakstījusi, ka līdzīga iecere noteikt bankām solidaritātes maksu par milzīgo peļņu, kuru tās gūst no kredītprocentu maksājumu pieauguma, izskanēja arī Latvijas politiskajos koridoros. Lai gan vienu brīdi pat šķita, ka šāda solidaritātes nodokļa ieviešana ir visai reāla, šobrīd cerības uz šādu “brīnumu” tikpat kā izgaisušas.
Lai arī vēl nav skaidri pateikts, ka Latvijā nekāds nodoklis bankām netiks uzlikts, viss iet uz to pusi. Nav nekādu pazīmju, ka Finanšu ministrijas paspārnē izveidotā “nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas darba grupa” šajā jautājumā varētu veikt kādu negaidītu pavērsienu.
Šādu sākotnēji cerīgās ieceres iznākumu prognozēju jau pirms nepilna mēneša. Šīs skepses pamatā ir vairāki stūrakmeņi.
Pirmkārt, līdzšinējā prakse liecina, ka Latvijas valdības (jāatzīst, visas bez izņēmuma) ne reizi vēl nav uzdrošinājušās vienalga kādā būtiskā, finansiāli ietilpīgā jautājumā nostāties pret lielajiem uzņēmumiem. Īpaši, ja tie ir ārvalstu uzņēmumi, bet sevišķi jau jau bankas.
Bankas Latvijā vienmēr ir bijušās “svētās govis”, kuru peļņas ieguves iespējas ne tikai nedrīkst ierobežot, bet neko tādu pat nedrīkst padomāt. Tāpēc pat tikai runas par iespējamo papildu nodokli banku lielajai peļņai jau no paša sākuma šķita kaut kas pretdabisks. Tā, it kā vienmēr bailēs trīcošs gļēvulis būtu sadūšojies demonstrēt neparastu drosmi.
Otrkārt, kā minēju rakstā “Budžetā jākaro par katru centu, kamēr bankas peldas naudā” (22.03.2023.): “Šāds nodoklis neatbilst Latvijas politiskās šķiras vērtību sistēmai. Tam vienkārši nav izslavētās politiskās gribas. Var jau teikt, ka politiķiem pietrūkst drosmes paņemt bankas aiz bārdas un nedaudz pakratīt, bet es drīzāk teiktu - nav nemaz šādas vēlēšanās. Tā būtu pretēja pašu principiem, kas balstās uz ideju - mūsējiem (dzīves saimniekiem) viss, tiem tur (nabagiem) - nekas.
Lai arī Latvijas politiskā šķira nav cieši saistīta ar banku sektoru tieši, tā sevi pieskaita pie no tā paša “baltā kaula” nākošu. Tāpēc jebkurš solidaritātes nodoklis tiek uztverts ar aizdomām. Šodien uzliks papildu nodokli bankām, bet rīt jau manai “fazendai” Baltezera krastā. Tāpēc labāk neko tajos nodokļos nemainām.”
Treškārt, Latvijas politika ir ārkārtīgi provinciāla. Kā intervijā “Neatkarīgajai” nedaudz citā sakarā teica evolucionārās skaitļošanas speciālists, programmētājs Jāzeps Baško: “Fakts, ka Itālija aizliedz “ChatGPT” izmantošanu, apliecina, ka tur pie varas ir politiķi, kas saprot, ka viņiem ir tiesības pašiem noteikt pār sevi. Gribētu piedzīvot dienu, kad Latvija viena pati uzdrīkstētos par kaut ko iestāties pretēji Eiropai. Un nevis par kaut ko etnoromantiski vai ekonomiski nacionālu, bet par kaut ko objektīvi cilvēcisku. Lūk, tajā dienā, kad tas notiks, mēs varēsim sākt sevi pieskaitīt Rietumeiropai. Kamēr tas regulāri nenotiks, mēs būsim vienkārši mazliet iepalikusi province.”
Kurš no šiem trīs faktoriem ir noteicošais, nav pat svarīgi, jo katrs no tiem viens otru papildina un izriet no galvenā - no tā paša, kas nosaka Latvijas vietu arī visos citos jautājumos: no tā dēvētās līkās muguriņas. Tāpēc atbilde uz jautājumu - kāpēc Lietuva var, bet Latvija nevar, ir vienkārša - muguriņas liekuma rādiuss nosaka visu.
Ja par “līko muguriņu” viss skaidrs un par to tikpat kā neviens pie mums nestrīdas, tad ar provinciālismu tik vienkārši nav. Īpaši salīdzinot sevi ar Lietuvu. Diez vai daudzi latvieši atzīs, ka esam provinciālāki par saviem dienvidu kaimiņiem. Taču bez šīs sāpīgās patiesības atzīšanas nekāda “atpalicības apturēšana” nav iespējama.
Ir skaidri jāsaprot, kas ir provinciālisms. Ko dara no provinces atbraucis jaunietis metropolē? Cenšas izdzēst visas pazīmes, kas viņu atšķir no “centra” jaunieša, un visā mēģina pēdējos atdarināt. Angļu valodas prasme, laikraksta “The Guardian” lasīšana vai spriedelēšana par latviski neprotošo krievu cilvēktiesībām cilvēku no provinces nepadara par “centra” cilvēku. Itālijā vai Spānijā daudzi neprot angļu valodu, bet tāpēc šīs valstis par provinciālām nekļūst.
Tikai viens piemērs. 2021. gada augustā Lietuva atklāja savu pārstāvniecību Taivānā. Taivānu nosaucot par Taivānu, nevis izmantojot neitrālāko, Ķīnai pieņemamāko apzīmējumu - Taibeja. Jau pati pārstāvniecības atklāšana Ķīnu aizkaitināja, bet demonstratīvā Taivānas vārda lietošana niknumu vēl pastiprināja. Izcēlās ass diplomātiskais konflikts ar zināmām ekonomiskām konsekvencēm.
Var jautāt - un ko Lietuva ieguva? Tikai nenopietna politiskā un ekonomiskā partnera slavu. Izlēcēja reputāciju. Ķīna piedraudēja ar smagām ekonomiskām sankcijām, ražošanas komponenšu piegādes blokādi un citiem šķēršļiem. Nav šaubu, ka kaut kādi ekonomiski sarežģījumi atsevišķiem Lietuvas uzņēmumiem radās, taču ne par kādu ekonomisku krīzi šā konflikta dēļ runāt nevar.
Tad ko Lietuva ar to ieguva? Kāda tam bija jēga? Kaut vai tāda, ka Lietuva nodemonstrēja gan sev, gan pasaulei, ka tai ir arī pašai sava stāja un tā ne vienmēr ir gatava skatīties mutē kungiem no “centra”. Šāda pozīcija varbūt kādā brīdī nesa zaudējumus, bet ilgtermiņā tā vienmēr atmaksājas. To katrs zina arī no sadzīves. Ja neproti par sevi pastāvēt, vienmēr centies izdabāt, tad tā nav tā labākā ilgtermiņa stratēģija.
Pērnvasar, kad ES bija noteikusi noteiktu preču eksporta aizliegumu no Krievijas, Lietuva paziņoja par gatavību ierobežot tranzīta kravu plūsmu uz/no Kaļiņingradas apgabala. Jautājums bija juridiski neskaidrs, un neviens nelika Lietuvai lēkt uz ecēšām. Lai arī beigu beigās viss atrisinājās mierīgi, bez konflikta padziļināšanas, Lietuvas draudi bloķēt preču piegādi šim Krievijas eksklāvam bija visai iespaidīgi.
Katrā ziņā bija ārkārtīgi grūti iedomāties kaut ko tādu no Latvijas politiskās šķiras. Gan saistībā ar Ķīnu, gan vēl jo vairāk ar Krieviju, nemaz nerunājot par ASV un ES. Var jau teikt, ka neesam tik lecīgi, esam daudz izturētāki, nopietnāki, atbildīgāki, bet tās drīzāk ir atrunas. Atrunas gluži citam vārdam. Daudz smagākam. Gļēvumam.
