Ogres novada domes priekšsēdētāja Egila Helmaņa konflikts ar Ogres muzeja vadību pamazām iegūst pārnacionālu raksturu. Nevalstisko organizāciju jumta organizācija “Latvijas Pilsoniskā alianse” aicina cilvēkus parakstīt atklāto vēstuli valsts vadītājiem, lai tie iejaucas un palīdz novērst “demokrātijas apdraudējumus”.
Vispirms jāsāk ar to, ka pēdējā laikā (ar to domājot pēdējos gadu desmitus) vērojama savdabīga demokrātijas transformācija. Tā kā demokrātiskuma jēdziens ir modernās politikas stūrakmens, tad to cenšas apseglot visi, kam vien nav slinkums. Spēles noteikumi ir vienkārši - tas, kuram izdodas uzdoties par lielāko “demokrātu”, tas arī uzvarētājs.
Problēma ir tā, ka galvenais ir uzdoties, nevis būt par īstu demokrātu. Ja tavs pasaules redzējums nesakrīt ar valdošās pamatplūsmas redzējumu, tad par demokrātu tevi neatzīs nekādā gadījumā. Neatkarīgi no tā, cik liels tu patiesībā demokrāts. Un otrādi. Ja esi pamatplūsmā, tad viss, ko tu dari, ir “demokrātijas” stiprināšana, katrs tavs vārds apliecina “domas brīvību” un stāvēšanu morālajā uzkalniņā.
Ja konkrētajā pašvaldības un muzeja konfliktā pašvaldību vadītu “pareizie” cilvēki, bet muzeju konservatīvi nacionālisti un pēdējie regulāri rīkotu izstādes, kas neiekļaujas pamatplūsmas “ģenerālajā līnijā” (piemēram, par Herbertu Cukuru); muzeja telpās organizētu tikšanās ar “nepareiziem” publicistiem un politiķiem, tad šāda muzeja vadības darbības kontrole, pat zināms spiediens tiktu uztverts kā pilnīgi tiesisks un demokrātisks. Līdz ar to šī apelēšana pie “demokrātijas” visbiežāk ir dziļi liekulīga, lai neteiktu melīga.
Taču atgriezīsimies pie Helmaņa un Ogres muzeja konflikta. Uzreiz norādīšu, ka nevēlos ķidāt Ogres pašvaldības un muzeja darbinieku savstarpējās attiecības. Helmani personiski nepazīstu. Nekad ar viņu neesmu ne ticies, ne runājis. Tāpēc pilnībā abstrahējos no paša šī gadījuma, kur acīmredzami katra puse runā savu, otru pusi nedzirdot.
Runa ir pilnīgi par ko citu. Par to, kā ar demokrātijas vārdu uz lūpām tiek grauti šīs pašas demokrātijas principi, tie tiek aizvietoti ar pašsagudrotiem, sev izdevīgiem demokrātijas simulakriem.
Lūk, minētās atklātās vēstules pirmā rindkopa:
“A.god. Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta kungi!
Kā Latvijas sabiedrības pārstāvji vēršamies pie Jums ar lūgumu paust skaidru nosodījumu Ogres novada domes priekšsēdētāja Egila Helmaņa izvērstajām represijām pret Ogres vēstures un mākslas muzeja (turpmāk tekstā - OVMM) darbiniekiem un muzeja kā pašvaldības iestādes darbību. Mēs uzskatām, ka šāda rīcība demokrātiskā sabiedrībā ir nepieņemama.”
Žurnālistikā šādu tekstu sauc par “pielādētu”. Uzreiz, bez lietas būtību izskaidrojoša ievada, tiek pieprasīts - “paust skaidru nosodījumu”. Nevis vērtējumu, bet uzreiz nosodījumu, turklāt skaidru. Vēršanās pie valsts vadītājiem nenotiek ar aicinājumu izvērtēt un pēc šī izvērtējuma paust savu attieksmi. Bez variantiem - tikai un vienīgi: “skaidru nosodījumu”.
Tālāk seko: “par... Ogres novada domes priekšsēdētāja Egila Helmaņa izvērstajām represijām”. Atkal. Tātad “skaidrais nosodījums” jāpauž nevis par kādu konkrētu Helmaņa rīcību, bet gan par abstraktu, toties “pielādētu” apsūdzību - “izvērstajām represijām”.
Kādam var šķist, ka es šeit skaldu matus. Visiem taču viss skaidrs par šo Helmaņa un Ogres muzeja konfliktu. Tā gluži nav. Līdzīgas pagastveču un pašvaldību iestāžu darbinieku nesaskaņas notiek ik dienas bez sava gala. Nevienu, izņemot šajos konfliktos iesaistītos, tas neinteresē.
Tad kāpēc par šo Ogres konfliktu jau vairāk nekā mēnesi nevar rimties visa politiskā šķira? Acīmredzot tur ir kaut kas vairāk par parastu muzeja un pašvaldības strīdu. Kas? Tā ir kārtējo ideoloģisko karu kauja. Kurš kuru? Nacionālais spārns pret kosmopolītisko. Konservatīvie spēki pret sorosiskajiem. Kautiņš iet vaļā augstos toņos.
Pats konflikts, protams, nav izēstas olas čaumalas vērts, bet tā sociālā atbalss ir milzīga. Līdzīgi kā Ukrainas frontē ar Bahmutas pilsētas aizstāvēšanu. Stratēģiskās nozīmes tai varbūt nav, toties ir milzīga politiskā, simboliskā un psiholoģiskā nozīme.
Helmanis pamazām kļūst par nacionāla mēroga politisku figūru. Viņš iegūst tāda politiķa autoritāti, kurš nebaidās iet pretī valdošās pamatplūsmas straumei un ir gatavs bezbailīgi stāties pretī šīm svešajām ietekmēm. Tādu bezbailīgo Latvijā nemaz nav daudz, ja neņem vērā mūžīgos opozicionārus, kuri vienmēr ir “pret” un ne ar ko neriskē.
Helmanis ir politiķis, kurš reāli atrodas pie varas, kuram ir nopietns atbalsts gan savā vēlēšanu apgabalā, gan visā valstī. Viņa politiskās ambīcijas nav īsti zināmas, bet ko var zināt. Viņam ir visas iespējas Latvijas politiskajā arēnā ieņemt to šobrīd brīvo nišu, pēc kura pasaules politikā strauji aug pieprasījums.
Runa ir par pieprasījumu pēc politiķiem, kuri nebaidās lietas saukt īstajos vārdos. Mēslu saukt par mēslu, idiotismu par idiotismu, sakairinātu iedomu inducētus murgus par murgiem. Tādiem politiķiem, kuriem piemīt tas, kā pietrūkst, teiksim, Nacionālās apvienības kultūras ministram Naurim Puntulim. Drosme. Helmanim (gluži nejauši ar pirmo uzsitienu iznāca uzrakstīt - Hermanim) šīs mūsdienu politikā tik retās mantas netrūkst.
Pasaule pēc deviņdesmito gadu pārvērtībām, tā brīža demokrātijas triumfa ir būtiski izmainījusies. Kādreiz tik plašais demokrātiskais diapazons kļūst arvien šaurāks, un strauji aug neiecietība pret citādiem uzskatiem. Pieaug totalitārisma draudi nevis no klaju reakcionāru puses, bet no to spēku puses, kuri piesavinājušies demokrātijas burvju gredzenu.
Izcilais britu fiziķis Aizeks Ņūtons jau 17. gadsimtā atklāja: ja viens ķermenis iedarbojas uz otru ar noteiktu spēku, tad otrs ķermenis pretdarbojas uz pirmo ar tikpat lielu pretspēku. Ja aktivizējas spēki, kuri cenšas demokrātiju iegrožot, tad uzrodas pretspēki, kuri šo iegrožošanu cenšas nepieļaut. Tas vērojams visā pasaulē, un dažādu pretpamatplūsmas politisko spēku panākumi (pamatplūsmas medijos nievīgi dēvēti par populistiskiem) ir tam apliecinājums.
Kā piemēru var minēt Itālijas jaunās premjeres Džordžijas Meloni pārsteidzošos panākumus, “Zviedrijas demokrātu”, “Īsto somu” un citu labējo partiju popularitātes pieaugumu. Nav šaubu, ka arī Donalda Trampa joprojām augstie reitingi ir saistīti ar ASV politiskās šķiras aizslīgšanu īpaši šaurā “demokrātijas koridorā”.
Cilvēki, kuriem rūp īsta demokrātija, kuri nevēlas dzīvot jaunajā totalitārismā, kur solis pa labi vai solis pa kreisi no ģenerālās līnijas tiek sodīts ar “izslēgšanu no baznīcas”, tādos politiķos kā Tramps redz glābiņu. Šī raksta mērķis nav izvērtēt, cik šis glābiņš ir patiess, cik šķietams. Ne mirkli netaisos izteikt kaut minimālu atbalstu Trampam kā politiķim. Runa ir tikai par politisko darbību un tai sekojošo pretdarbību.
Domājāt, ka varēsiet likt pasaulei dancot atbilstoši savām inducēto murgu fantāzijām - dabūjāt Trampu. Savā ziņā arī Putina vara balstās uzstādījumā - vai gribat, lai arī pie mums valdītu tāds pats idiotisms kā pie viņiem? Nav svarīgi, cik šis uzstādījums patiess, cik propagandas uzkurināts mīts. Jau pats fakts, ka šī propaganda atrod dzirdīgas ausis, ir apdomāšanas vērts.
Ja Sorosa fonda biedrība “DOTS” un šo ideoloģiju atbalstošā politiskā šķira domā, ka varēs brīvi diktēt latviešu tautai, kā tai jādomā un jādzīvo, tad Helmanis rāda, ka latvieši tik viegli nedomā padoties. Par spīti miljoniem, miljonu desmitiem un simtiem, kurus dala visi šie Diterihi, Līkcepures un viņiem vienmēr pakalpot gatavie Kangari (Māras Zālītes “Lāčplēša” interpretācija).
