Latviešu nacionālajā kultūras kanonā jāiekļauj ne tikai paši dziesmu svētki, bet arī ar tiem saistītie skandāli. Dziesmu svētki bez skandāliem jāuztver gandrīz kā zaļumballe bez kautiņa. Kā mērce bez pipariem un sāls.
Vai varam iedomāties dziesmu svētkus bez runām par biļešu dalīšanu deputātiem un citiem privileģētajiem? Bez diskusijām par dārgajām biļetēm? Bez kādas tautā iecienītas dziesmas izņemšanas no repertuāra? Bez dažādām sūdzībām par sadzīvisko komfortu, nemaz nerunājot par finansējuma trūkumu vai tā nepareizu sadali? Diez vai. Arī šī gada dziesmu svētki nav izņēmums.
Būsim objektīvi. Katrs liels pasākums, bet dziesmu svētki tādi neapšaubāmi ir, saistīts ar neskaitām problēmām. Cerēt, ka viss notiks gludi, bez mazākās aizķeršanās, var, bet tas nav reāli. Tāpēc šie sarežģītie, bet konkrētie jautājumi jāskata plašāk - ko vispār latviešu tautai nozīmē dziesmu svētki? Kāda ir to saturiskā jēga un galvenais uzdevums?
Citiem vārdiem - kas mums ir dziesmu svētki? Komerciāls pasākums vai fundaments, uz kura būvēt savu nacionālo pašapziņu, savu nacionālo identitāti? Šie jautājumi neskar tikai dziesmu svētkus vien. Tie kļūst par ideoloģisko satvaru, kas caurauž visu mūsu ikdienas dzīvi. Vai vispār ir vērts turēties pie tradīcijām? Kāpēc? Ko tas dod? Jā, dziesmu svētki ir skaista vēsturiska tradīcija, bet vai šodienas pasaulē tai vairs ir vieta?
Šie jautājumi ir principiāli, jo “jaunās pasaules” praviešu ieskatā tradīcijas ir nievājamas un nīcināmas. Kā šķira. Šajā ideoloģiskajā sistēmā jebkādas tradīcijas ir kā akmens pie kājas ceļā uz “jauno bezgalīgas laimības pasauli”.
Tas, ka iepriekšējās iterācijās šo pasauli nekādi neizdevās uzcelt, neko nenozīmē. Agrāk to cēla aizvēsturiski, neko nesaprotoši tumsoņas (ar trim, četrām svešvalodām un akadēmisko izglītību), toties tagad to dara apgaismoti, visu lieliski saprotoši “The Guardian” lasītāji. Tāpēc šajā rakstā pagātni liksim mierā, tāpat kā cīņu pret latviskajām tradīcijām okupācijas laikā.
Ja tradīcijas nekopj, ja tās zaudē savu saturisko vērtību, tad tās visai strauji divu, triju paaudžu laikā izskalojas un pazūd. Alternatīvais variants - komercializējas (Ziemassvētki), banalizējas (Jāņi ar savu šašliku un dzeršanu), profesionalizējas (olimpiskās spēles) vai arī saglabājas kā šaurs nišas produkts (opera, simfoniskā mūzika). Citiem vārdiem - attīstās, kas ne vienmēr nozīmē virzību uz augšu, uz kaut ko labāku.
Dziesmu svētki cenšas, no vienas puses, saglabāt to tautiski piezemēto, amatierisko raksturu (nepārvērsties par mūzikas profesionāļu saietu), bet no otras - iekļauties mūsdienu komercializētajā pasaulē. Augstās biļešu cenas un grūtības tās dabūt ir viens no šīs komercijas spēles elementiem.
Deviņdesmitajos gados bija populāra anekdote par krievu jaunbagātniekiem, kuri pirmo reizi nonākuši ārzemēs. Viens lielās ar pulksteni, kuru nopircis par 10 000 dolāriem. Otrs nievīgi atrauc - tur aiz stūra es redzēju divreiz dārgāku. Nav jābūt krievu jaunbagātniekam, lai uz preču cenām raudzītos - labāk dārgi nekā lēti.
Tā ir plaši izplatīta parādība, ka cilvēki nevēlas pirkt lētas lietas. Īpaši tad, ja var atļauties. Dārgāks pulkstenis nebūt nenozīmē, ka tas precīzāk rāda laiku. Pat otrādi. Jebkurš vislētākais kvarca pulkstenis laiku rāda precīzāk nekā visdārgākais mehāniskais. To nosaka elementāri fizikas likumi, bet cilvēku psiholoģiju nosaka citi likumi.
Tāpēc augstām biļešu cenām uz dziesmu svētku koncertiem ir zināms vilinājuma efekts. Dārgums, ekskluzivitāte ir būtisks mārketinga elements. Nekad nevar zināt, kāda ir preces optimālā cena. Cik daudz to vispār drīkst laist pārdošanā, lai saglabātu izredzētības statusu. Līdz ar to nav teikts, ka stipri lētākas biļetes vai pat bezmaksas ieeja īpaši palielinātu interesi par dziesmu svētku apmeklēšanu.
Tajā pašā laikā nav noliedzama dziesmu svētku organizatoru vēlme visu šo pasākumu padarīt komerciāli izdevīgāku. Šajos dziesmu svētkos bez dārgajām biļetēm un pavīdējušās idejas piešķirt tās deputātiem ne mazāku sabiedrības sašutumu izraisīja vēlme pārdot skatītāju biļetes uz dziesmu svētku dalībnieku tradicionālo gājienu. Tas daudziem likās jau par traku - tirgos pat iespēju paskatīties uz svētku dalībniekiem. Tad, kad viņi ne dzied, ne dejo.
Tā gan ir pasaulē izplatīta prakse - tirgot biļetes uz krāšņiem svētku gājieniem. Piemēram, kad plānoju apmeklēt Barankiljas karnevālu Kolumbijā, tad ar zināmu izbrīnu atklāju, ka šī karnevāla vērošana nav bezmaksas. Trīs dienu karnevāla programma maksā ap 100 eiro. Dziesmu svētku gājiena ērta vērošana no tribīnes par 25 eiro, manuprāt, nav nekas pārmērīgs, ja mēs ejam uz šī pasākuma pārvēršanu par komercializētu latviešu nacionālās identitātes apliecināšanas aktu.
Atsevišķs jautājums ir par Rīgas projektu kora (RPK) nepielaišanu pie dziesmu kariem, kas savā ziņā ir sekas minētajai ideoloģiskajai pretstāvei. Neieslīgstot tehniskās detaļās - vai pieteikums iesniegts laikus, vai arī kaut kas cits nepaticis dziesmu svētku žūrijai, ir pilnīgi skaidrs, ka RPK atstumšanas cēlonis ir šī kora, teiksim tā, netradicionālā būtība.
Kori izveidojis amerikānis Kristofers Volšs-Sinka, un tā aicinājums ir “iepazīstināt dziedātājus un klausītājus ar Latvijā mazāk zināmu repertuāru”. Nav runa par šī kora profesionalitāti, kuru neviens neapšauba. Dziesmu svētki tomēr nav koru sacensības, kurās uzvar tīrāk nodziedājušie. Lai arī dziedājuma tīrība ir nozīmīgs kritērijs kora pielaišanai uz galvenās skatuves, dziesmu svētki ir latviešu labāko amatieru koru kopā sanākšana vispārējos latviešu svētkos. Reizi piecos gados.
RPK gadījums ir turpinājums iepriekšējo dziesmu svētku skandālam ar Raimonda Paula dziesmas “Dzimtenei” izņemšanu no repertuāra. Negribu teikt neko sliktu par RPK, viņi vienkārši ir patrāpījušies “pa kājām” savdabīgai cīņai starp tiem, kuri dziesmu svētku spēku redz stingrā tradīciju ievērošanā, un tiem, kuri to redz iešanā līdzi laikam.
Šī cīņa nav nekas jauns. Vienmēr parādās ļaudis, kuri aicina pārskatīt pašu dziesmu svētku koncepciju - nav ko krāmēties ar to veco, tradicionālo repertuāru. Jāskatās taču, kāds gadsimts aiz loga. Cik var to Jāzepu Vītolu,
Jāni Ivanovu un Emīlu Dārziņu drillēt? Tā taču vakardiena. Ar tādu repertuāru mēs turpināsim vilkties jaunajai pasaulei nopakaļ.
Cits jautājums, vai pārmērīga sekošana līdzi laikam vienmēr jāvērtē pozitīvi? Piemēram, olimpiskā kustība ir tiktāl atrāvusies no Pjēra Kubertēna amatieru sporta ideāliem, ka olimpiskās spēles pārvērstas par jaunlaiku gladiatoru arēnu, kur no agras bērnības pārtrenēti atlēti cīnās par medaļām bezmaz vai uz dzīvību un nāvi. Tikmēr šīs kustības funkcionāri un ap tiem spietojošie biznesmeņi dala un pārdala miljardus, daudz nešķirojot, no kurienes šie miljardi nākuši.
Vai ar jaunlaicīgu repertuāru mēs arī dziesmu svētkus nepārvērtīsim līdzīgā parodijā, kur stilizētos tautas tērpos tiks izdziedāts mūsdienu pasaules repertuārs? Progresa tribūni parasti par to nedomā. Kā būs, tā būs. Ja ne labāk, tad vismaz citādi. Galvenais, ka tālāk no tradīcijām.
Ne velti šiem progresa mīļiem tik ļoti riebj Anglijas monarhija. Ne tāpēc, ka tā iemiesotu kādu nīsto apspiedēju šķiru. Riebj tieši tāpēc, ka tā iemieso britu tradīcijas. Saikni ar iepriekšējām paaudzēm. Saikni ar to, kas bija agrāk. Ar laika gaitā pārbaudītām vērtībām. Ar vēsturi, bet tas viss ir tikai traucēklis jaunajai pasaulei, par kuru paaudžu paaudzēm cilvēce sapņojusi. Kur valdīs taisnība un vienlīdzība, kur beidzot sengaidītā laime iestāsies.
Vai dziesmu svētkos pazudīs skandāli, aplamības un kļūmes, ja tajos skanēs latviešu klausītājam “mazāk zināms repertuārs”? Ja no svētku rīkošanas tiks atbīdīti tradicionālisti un viņu vietu ieņems progresisti?
Katrs pats var atbildēt uz šiem jautājumiem, bet mana atbilde ir kategoriska - nekādā gadījumā. Šī nepārprotamā atbilde balstās līdzšinējā pieredzē. Kaut vai haotiskajā kovida pandēmijas apkarošanas pieredzē, kura notika zem “progresa”, “zinātnē un pierādījumos balstītu lēmumu” zīmes.
Tas nenozīmē, ka dziesmu svētkiem jāsaglabājas autentiskiem kā etnogrāfiskā muzeja eksponātiem. Skaidrs, ka dziesmu svētkiem, tāpat kā visam šajā pasaulē, ir jāattīstās, jāpārveidojas, jāiet laikam līdzi. Saprātīgā ātrumā. Nekas šajā pasaulē nepaliek iekūņojies nemainīgs.
Tas, ka biļetes uz dziesmu svētku noslēguma koncertu maksā līdz pat 100 eiro, liecina, ka attīstības temps ir saprātīgs. Šo biļešu salīdzinoši augstā cena liecina par dziesmu svētku tradīcijas spēku un noturību. Problēma būtu, ja uz šiem koncertiem vispār nebūtu kas iet un bezmaksas ielūgumi būtu jādala darba un mācību kolektīvos. Tāpēc vismaz pagaidām varam teikt, ka lai nu ar ko, bet ar dziesmu svētkiem latviešiem viss kārtībā. Ar to arī visus apsveicam.