Šajā laikā apritēja Kariņa otrās valdības pirmās simt dienas. Tāda kā maza jubileja. Robežšķirtne, kura ļauj izdarīt pirmos, provizoriskos vērtējumus. Kādi tie ir?
Runāt par Kariņa valdības pirmajām simt dienām nozīmē nedaudz mānīties. Valdība jau it kā jauna, bet pats kuģa kapteinis tas pats vecais. Tas pats, kas jau piekto gadu uz komandtiltiņa. Tā kā Kariņš uz 14. Saeimas vēlēšanām gāja (un uzvarēja) ar lozungu - pareizu ceļu ejam un to arī turpināsim - tad likumsakarīgi, ka kuģa kurss mainīts netiks. Viss turpināsies kā līdz šim.
Ja vienā vārdā jāraksturo Kariņa valdība, tad precīzākais apzīmējums būtu - inerces valdība. Kā tā četrus gadus pieradusi rosīties, tā arī tā darbosies tālāk. Kamdēļ vēl pūlēties, ja var laiski ļauties plūsmai? Kur straume mūs nes, tur arī virzāmies. Birokrātiskais aparāts strādā, darba grupas organizējas, un informatīvie ziņojumi top. Viss notiek. Ko vēl var vēlēties?
Nupat notikusī viļņošanās ap Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu un šīs apvienošanas apturēšana ir labs Kariņa valdības darbības paraugs. Lūk, kā to formulē kādreizējais Kariņa kolēģis Ministru kabinetā Juris Pūce: “Sabiedrisko mediju apvienošana ir nevis sasteigta, bet nokavēta. Premjers velk laiku, jo: 1) instinktīvi ir pret reformām (lai cik dusmīgi, presei redzot, izrunātos), 2) negrib iedziļināties tēmā, kur nav politisku “bonusu”. Tā ka - nekas nenotiks.”
Šajā Pūces novērojumā ir apkopotas divas lietas, kuras atzīmē gandrīz visi, kuri ar Kariņu ir kopā strādājuši un viņu vairāk iepazinuši. Viņš instinktīvi ir pret jebkādām kustībām, ja tās nedod tūlītēju politisku labumu. Ja Latvijas Radio kolektīvs ir pret apvienošanos, tad nevajag šos ietekmīgos cilvēkus kaitināt, jo viņi lielā mērā veido sabiedrisko domu. Ja sabiedriskais medijs pret valdību un tās vadītāju pagaidām ir kopumā labvēlīgi noskaņots, tad kāpēc to noskaņot pret sevi?
Kariņa moto: katrs lēmums jāizvērtē pēc viena kritērija - vai tas manu reitingu cels vai gremdēs? Kā nupat intervijā “Neatkarīgajai” teica Ilze Viņķele: “Nezinu, vai es gribētu, lai man būtu tādas īpašības kā premjeram. Tā spēja nepārtraukti kalkulēt, lai tikai tiktu cauri sausām kājām.”
Kritisks lasītājs var iebilst - bet kā tad ar naudas nedošanu veselības aprūpei? Tas taču nav popularitāti vairojošs gājiens?
Kā to ņem. Latvijā politiķu dāsnums nekad nav īpaši augstu kotējies. Gluži otrādi. Devīgie skaitās populisti un nenopietni politiķi. Nopietnie ir skarbi un skopi.
Savas popularitātes kalngalā Andris Šķēle aicināja savilkt jostas, tīrīt zobus un mācīties angļu valodu, un šie aicinājumi viņa reitingu uz leju nevilka. Daudz vairāk to ietekmēja Šķēles privātā dzīve, kas radikāli mainīja laikraksta “Diena” toreizējās redaktores Sarmītes Ēlertes attieksmi pret sākotnēji tik ļoti mīlēto un visādi stutēto politiķi.
Arī cits Latvijas politikas guru, Valdis Dombrovskis savu politisko karjeru būvēja uz nežēlīgas budžeta konsolidācijas (algu samazināšanas) pamata. “Vienotība” jau no sākta gala ir pozicionējusies kā fiskāli atbildīgs (skopulīgs) politiskais spēks, tāpēc stingra un nelokāma “taupība” tās reitingu drīzāk ceļ nekā grauj.
Taču tā ir tikai viena no Kariņa kalkulācijām. Šobrīd nav šaubu, ka Veselības ministrijas iešķiebšana nīstajam “Apvienotajam sarakstam” arī ir šāda izplānota kalkulācija. Tāpat kā aizrādījums ministrei Līgai Meņģelsonei izbeigt “īdēšanu” situācijā, kad viņa gluži lietišķi ziņo par situāciju nozarē. Skaidrs, ka rupjais Meņģelsones apsauciens bija iepriekš izdomāts. Situācijai galīgi neatbilstošā vārda “īdēšana” lietojums tikai apliecina šo auksto aprēķinu.
Līdzīgi kā vārdi “reformas” un “īdēšana” tikpat labskanīgs, bet savā būtībā tukšskanīgs ir cits Kariņa lietotais termins - ekonomikas transformācija. Lieki viņam vai kādam citam “Vienotības” pārstāvim prasīt, ko tas īsti nozīmē. Izplūdušas frāzes bez jēgpilna satura. Tāda kā fona mūzika, ar ko nomaskēt ideju un domu tukšumu.
Taču par visu svarīgāks ir cits jautājums - kāpēc mēs to visu tik paļāvīgi paciešam? Valsts prezidents Egils Levits, uzrunājot 14. Saeimu tās pirmajā sēdē, deva nepārprotamu norādījumu: jāaptur atpakaļslīdēšana, bet šķiet, ka pat pašiem “Vienotības” faniem ir skaidrs, ka Kariņa vadībā nekāda atpakaļslīdēšana nav apturama. Tā tai ieprogrammēta ģenētiski. Viņiem gan ir negāžams (pašu prātā) arguments Kariņa tālākam atbalstam. Ja ne viņš, tad kurš? Un paši arī atbild: Tak ne jau Šlesers, Lembergs, Rosļikovs? Un apmierināti plāta rokas.
Vai starp pašas “Vienotības” biedriem nav cilvēku ar lielāku līderības potenciālu? Tas pats Edgars Rinkēvičs, Arvils Ašeradens, varbūt kāda no partijas spilgtajām sievietēm? Varbūt no dibenplāna skatuves priekšplānā beidzot jāiznāk Jānim Patmalniekam? Taču nevienai no šīm personībām vismaz pagaidām nespīd kļūt par Kariņa pēcteci. Jo nav ne sociālā, ne vēl jo vairāk politiskā pieprasījuma.
Valdībā un plašākā izpratnē visā politiskajā šķirā nav ne mazākās vēlmes kaut ko mainīt. Visi labi iekārtojušies savā nodabā, savā lauciņā knibinās. Kariņš nav no tiem premjeriem, kas no sava kabineta biedriem prasa smagu darbu un taustāmu rezultātu. Viņš prasa ko citu - “neīdēt”, tas ir, neprasīt papildu naudu un īpaši neizcelties ar kādām idejām. Politiskā gudrība pie Kariņa galda - sēdēt klusi un, ja tev neko tieši nejautā, tad arī pašam lieki nerunāt. Valdībā vairums ir pieredzējuši politiķi, saprotoši cilvēki un spēles noteikumus labi apzinās.
Arī sabiedrībā nav izteiktas vēlmes pēc pārmaiņām. Lai arī gandrīz visi politisko procesu vērotāji atzīst Kariņa valdības kuslumu, nespēju saņemties kaut kam lielākam, vienlaikus daudzi vairāk vai mazāk atklāti atbalsta ideju - nav jau tik traki. Kariņš varbūt nekādus kalnus negāž, bet vismaz ļauj citiem mierīgi dzīvot. Kā Andreja Upīša “Sūnu ciemā”.
Šo pozīciju pauž arī jau pieminētie sabiedriskie mediji. Šī Sūnu ciema ideoloģija netieši sakrīt ar viņu pašu vēlmēm - neko nemainīt Latvijas Radio un LTV apvienošanas jautājumā. Ņemot vērā šo mediju ietekmi uz sabiedrisko domu, kļūst skaidra kārtējā Kariņa kalkulācija. Lūk, viņiem gan ir jāiztop. Tur var veidoties ārkārtīgi spēcīga sinerģija - es jums, jūs man. Līkop. Darīts.
Valsts un cilvēki tur kaut kur tālu fonā. Kā mūzika automašīnas salonā. Kā tie bezjēdzīgie vārdi - reformas, ekonomikas transformācija un citi, ko skandēt rīta un vakara “Panorāmā”.
