Valdība atbalstījusi ieceri no šī gada septembra vidusskolām aizliegt iestājpārbaudījumu rīkošanu tajos mācību priekšmetos, kuros tiek kārtoti centralizētie eksāmeni. Turpmāk Latvijas skolās nebūs nekādas diskriminācijas. Visiem būs vienādas iespējas. Nekādu eksāmenu. Latvijas prestižākā vidusskola – Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, kur ik gadu rīko iestājpārbaudījumus, par šādu plānu ir neizpratnē.
Šai ziņai ir divas plāksnes. Praktiskā un ideoloģiskā. No praktiskā aspekta gan jau prestižās ģimnāzijas atradīs iespēju veikt savu audzēkņu atlasi, un diez vai “pēdējie muļķi” tiks pie iespējas tur mācīties. Par to, vai palielināsies citas, ārpus zināšanu un spēju iespējas tur tikt, tas jau ir cits jautājums, bet to šoreiz neapskatīsim. Parunāsim par ideoloģiju, jo tas šajā gadījumā ir bijis un arī turpmākajās diskusijās būs noteicošais.
Jautājums ir par vienlīdzību. Šobrīd vienlīdzības tēma pasaulē ir viena no centrālajām, ja ne pati galvenā. Vismaz ideoloģiskajā aspektā. Jautājums par matemātikas priekšmeta rasistisko, supremātisko raksturu nav nemaz tik absurds vai idiotisks, kā pirmajā brīdī var likties. Ja tā dziļāk ieskatās, tad gudrākam cilvēkam dzīve ir daudz vieglāka. Vai tad tā nav netaisnība? Visiem jābūt vienādām iespējām.
Visa “progresīvās” cilvēces attīstība iet šajā virzienā. Visiem jābūt vienlīdzīgām iespējām dzīvē kaut ko sasniegt. Neatkarīgi no tām kārtīm, kādas katram dzimšanas brīdī iedalītas. Ja esi piedzimis trūcīgu, neizglītotu, aprobežotu vecāku ģimenē ar zemu IQ, tad tā nav tava vaina un tev nav visu mūžu no tā jācieš. Jācieš ir citiem. Tiem, kuri piedzimuši inteliģentā ģimenē, kuri jau no agras bērnības atradušies intelektuāli un arī materiāli bagātā gaisotnē. Viņiem jau no dzimšanas bijušas iedalītas labākas kārtis, tāpēc viņu dzīvi nepieciešams apgrūtināt, bet “dumjajiem nabadziņiem” jādod priekšrocības. Humāni taču.
Citiem vārdiem, vieglatlētikas sacensībās baltādainiem sprinteriem jāsaīsina distance par pieciem, bet Āzijas sportistiem par astoņiem metriem. Ģenētiski pierādīts, ka melnādainiem sprinteriem ir fizioloģiskas priekšrocības. Līdz ar to iespējas visiem jāvienādo. Ja reiz cīnāmies par vienlīdzību, tad visur. Arī basketbolā vajadzētu izgudrot mainīga augstuma grozu, kurš automātiski pārvietojas uz augšu un leju atkarībā no tā spēlētāja garuma, kuram ir bumba. Lai visiem būtu vienlīdzīgas iespējas.
Kā Kurta Vonegūta stāstā “Harisons Beržerons”: “Ir 2081. gads, un visi beidzot ir vienlīdzīgi. [..] Neviens nav gudrāks par citiem. Neviens neizskatās labāk par citiem. Džordžam, kura intelekts ir krietni virs vidējā, ausī ir mazs metāla uztvērējs. [..] Apmēram pēc katrām 20 sekundēm raidītājs atskaņo īpašu troksni, lai atturētu tādus cilvēkus kā Džordžs izvairīties no negodīgām priekšrocībām, ko viņam sniedz labāk attīstītās smadzenes.”
Varbūt kādam tas liekas absurds, bet vēl nesenā pagātnē absurdas likās geju laulības baznīcā, nemaz nerunājot par plūstošo dzimumu spektra ideju. Tas, kas vakar absurds, šodien norma. Pašiznīcinošo ideju agresīvo uzbāzību nevajadzētu novērtēt par zemu. Katrs pats var sev apkārt ieraudzīt neskaitāmus līdzcilvēkus, kuri acīmredzami sevi iznīcina un ieteikumus - beidz sevi graut - nevēlas pat dzirdēt. Kā gribu, tā maunu, un turpina savu pašdestrukciju. Kāpēc lai ar pasauli būtu citādi?
Šim “vienlīdzības” stāstam ir arī otrs paralēlais “žēlsirdības” stāsts. Par nabaga bērniņiem, kuriem nekādā gadījumā nedrīkst darīt pāri. Kā savulaik teica Dostojevskis - neviena pasaules problēma nav nevainīga bērna asaras vērta. Pārtulkosim šo frāzi mūsdienu valodā: nekādi nedrīkst pieļaut, ka kāds bērns raudās pēc nesekmīga uzņemšanas eksāmena. Ja bērnam jākārto eksāmeni, lai tiktu ģimnāzijā, tad tas var viņam radīt stresu, negatīvas emocijas un, ak vai dieniņ, viņš vēl varbūt sāks raudāt. Nekad, nemūžam. Tie briesmīgie, tumšie viduslaiki ir pagājuši uz neatgriešanos.
Šī apmātība ar bērnu sargāšanu no stresa, no negatīvām emocijām, no iedzīšanas kompleksos pat nedomā rimties. Ģimnāzijās iestājpārbaudījumi? Kas vēl nebūs? Aizliegt. Kāda vēl atlase? Kad jūs pēdējo reizi kalendārā ieskatījāties? Kāds šodien gadsimts? Kad pēdējo reizi jaunās ticības pravieti Ivetu Kažoku vai Selmu Levrenci klausījāties?
Tik tiešām. Tā vien izskatās, ka daudzi aizmirsuši, kurš gadsimts aiz loga. Vairs neesam Krišjāņa Valdemāra un Kronvalda Ata laikā, kad pēc diviem gadiem pagasta skolā skolotājs bērnu vecākiem bez mazākās aiztures pateica - kuram turpmākā dzīve būs jāpavada uz lauka vai mācoties praktisku amatu, bet kuram galva pietiekami gaiša, lai ietu tālāk uz pilsētas skolu un, iespējams, vēl augstāk - uz Tērbatu vai Pēterburgu. Uz universitāti.
Mūsdienās, 21. gadsimtā, katrs, vienalga, vai skolā kaut ko sajēdz vai nē, vai trešajā klasē spēj atrisināt teksta uzdevumu vai saskaita kilometrus ar kilogramiem, uz augstskolu, uz universitāti vien. Vienu pabeidz, stājas otrā un tad ar diviem diplomiem kabatā raksta tviterī - es ar savām divām augstākajām saņemu gandrīz tikpat, cik “Lidl” pārdevējs.
Neieslīgsim tehniskos jautājumos - kuram smagāks darbs, lielāka atbildība un sociāli nozīmīgāka funkcija - “Lidl” pārdevējam vai birokrātam (kuru Valdemāra laikos pēc otrās klases aizsūtītu uz lauka govis ganīt) ar “divām augstākajām”. Jautājums ir ideoloģisks. Ko darīt, ja gribam būt civilizācijas priekšgalā?
Vai iet uz Vonegūta 2081. gadu? Vai vispār ir cita iespēja? Ko par to visu saka birokrāti, kuri pagaidām vēl nosaka izglītības sistēmas funkcionalitāti, bet kurus jau drīzā nākotnē aizvietos mākslīgais intelekts? Šo birokrātu uzvārdus pat nav jēgas nosaukt, jo viņi ir labākais apliecinājums iepriekš minētajam. Lūk, Izglītības ministrijas birokrāta (vai čatbota, kurš to šodien vairs pateiks) atbilde: “Tajos priekšmetos, kur ir šie centralizētie rezultāti, atkārtotais mērījums faktiski rada dubultu slodzi gan sistēmai, gan bērniem.”
Piedošanu, kurai sistēmai tas rada dubulto slodzi? Skolas eksaminācijas komisijai, kurai šis eksāmens jāorganizē? Ja ministrijas ieskatā tā ir tik liela problēma, tad pietiktu ar rīkojumu, ka šo eksāmenu rīkošanai valsts papildu finansējums netiek piešķirts.
Par papildu “slodzi” bērniem jārunā plašāk, jo tas jau ir “smalkāks” jautājums. Arguments, ka “nabaga bērniņus” nedrīkst traumēt, noslogot, pakļaut stresam, morālam pārbaudījumam un kam tik vēl, ir ārkārtīgi spēcīgs un grūti sitams, jo mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā bērni (cik nu viņu vispār ir) ir viss. Alfa un omega. Nav nekā svarīgāka. Tā arī ir, un ne mirkli negrasos šo ideju apšaubīt. Runa ir par ko citu.
Vai tiešām bērnu sargāšana no jebkādas papildu slodzes ir tas labākais, ko mēs viņiem varam dot? Par šo jautājumu galvas lauza daudzi vecāki. Uz kādiem pulciņiem, mākslas vai mūzikas skolām sūtīt savus bērnus? No vienas puses, visi zina Raimonda Paula stāstu, kurā viņa tēvs nežēlīgi spieda mazo Raimondu sēdēt pie klavierēm, kamēr citi puikas pagalmā dzenāja bumbu, no otras puses, bezgalīgie pārmetumi, ka bērns tiek pārslogots, pakļaujoties vecāku neapvaldāmajām vēlmēm.
Teorētiski tas būtu izlemjams katram vecākam, bet 21. gadsimtā nav jautājumu, kuri būtu lemjami tikai ģimenē. Dzīvojam sabiedrībā, kur katrs atbildīgs par visu. Raiņa lozungs piepildījies dzīvē. Kolektīvi audzinām, kolektīvi atbildam. Tāpēc skatāmies, ko par to visu saka jau pieminētie “mēs jaunu pasauli sev celsim” pravieši jeb konkrētajā gadījumā - praviete.
Selma Levrence: “Imagine būt pieaugušam cilvēkam un uzskatīt sevi par kaut ko labāku, jo pirms daudziem gadiem pabeidzi kādu ģimnāziju. Atgādināšu, ka kopmītnes ir tikai vienai no Rīgas ģimnāzijām. Līdz ar to šīs skolas tāpat ir pieejamas tikai tiem, kam 15-16 gadu vecumā ir, kā nokļūt Rīgā. Ā un šis laikam tagad skaitās hot take, bet arī tie, kas dzīvoja/mācījās Rīgā, bet ne *select few vai pat vienā* skolā(s) arī ir pilnvērtīgi cilvēki. Padarīt par personības iezīmi to, ka tavas vidusskolas wiki lapā pie “Ievērojami absolventi” ir daudzdesmit cilvēku, ir diezgan cringe. Un jā, es netiku RV1G, make fun of me all you want.”
Mīļie cilvēki, laipni lūgti šajā jaunajā pasaulē. Šādā leksikā savas domas pauž šīs pasaules cēlāji.
Kārtējo reizi jāizsaka nožēla, ka no ieceres viedokļa supervajadzīgo filmu “Idiokrātija” 2006. gadā uzņēmis visai viduvējas raudzes režisors - Maiks Džadžs. Viņš filmas galveno domu novedis līdz tādam absurdam, ka to grūti atzinīgi novērtēt “intelektuālajam” skatītājam. Tomēr šo filmu visiem iesaku, lai gan tās primitīvais tiešums dažbrīd ir grūti izturams.
Ņemot vērā pasaules straujo gaitu šajā (idiokrātijas) virzienā, nav šaubu, ka pie šīs tēmas jau drīzā nākotnē pieķersies kāda nopietnāka kinostudija ar daudz plašāku vērienu un iespējām. Tikmēr pašu mājās jācenšas bremzēt šo intelektuālo degradāciju cik vien var. Gudrības prestižs jāceļ sabiedrības kopējā labuma dēļ, nevis jāgrauj abstraktas vienlīdzības vārdā. Jācer, ka šo tēzi atzīs par vadošo arī mūsu varturi.
