Režisora Staņislava Tokalova dokumentālā filma “Viss būs labi” sacēlusi kopš Jura Podnieka “Vai viegli būt jaunam?” laikiem ap šāda žanra filmām nebijušu ažiotāžu.
Salīdzinājums ar Podnieka filmu, protams, ir stipri nosacīts. Tagad ir citi laiki un citi ažiotāžas mērogi. Bet tomēr. Uz Tokalova filmu kinoteātrī “Splendid Palace” lielās intereses dēļ izsludināti papildu seansi. Neatceros, kad kaut kas tāds būtu šajā gadsimtā redzēts. Katrs sevi pie inteliģences pieskaitošs latvietis uzskata par pienākumu uz šo filmu aiziet un par to pateikt kādu atzinīgu vārdu.
Tas, ka parasta dokumentāla filma par kādu gluži ikdienišķu, plašākai sabiedrībai nezināmu cilvēku (ģimeni) izraisījusi tik plašu rezonansi, liek šo fenomenu iztirzāt detalizētāk.
Par ko ir filma? Režisors faktiski uzņēmis savas ģimenes kinohroniku. Filmā redzam viņa māti, viņas draugu/dzīvesbiedru un citas ar šo ģimeni saistītas personas - Latvijā visu mūžu dzīvojošus, bet latviski tikpat kā nerunājošus cilvēkus, kuri dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, Jaungadu svin pēc Maskavas laika un uz Putinu raugās kā uz dievekli.
Kāds ir filmas galvenais vēstījums? Jā, šie cilvēki ir apmaldījušies, viņi jūtas nelaimīgi, viņiem ir grūti, viņus neieredz latvieši, bet, cilvēki mīļie, neaizmirsīsim, ka arī viņi ir cilvēki. Nenosodīsim viņus tik ļoti. Mēģināsim viņus saprast, centīsimies kaut mazliet iejusties viņu ādā. Būsim arī paši cilvēki.
Jāatzīst, ka šis vēstījums tiek nodots bez uzbāzīgas moralizēšanas, ar tādu kā nevainīgu naivumu. Citiem vārdiem, vēstījums tiek pasniegts profesionāli un līdz ar to arī sekmīgi. Par šīm sekmēm liecina sakāpinātā interese par šo filmu, lai gan formāli tajā “nekā tāda” nav. Ja sauksim lietas īstajos vārdos bez liekulīgas mutautiņu ņurcīšanas, tad filma ir vienkārši par parastiem “vatņikiem”, ar kādiem pilni Rīgas mikrorajoni.
Diez vai kāds, kurš Jaungada naktī piedzīvojis masveida uguņošanu pēc Maskavas laika un redzējis 9. maija rituālo ziedu nešanu pie saviem identitātes simboliem, šajā filmā ieraudzīs kaut ko jaunu un agrāk nezināmu. Visa šī trulā blenšana uz Putinu televizora ekrānā ir līdz mielēm pazīstama. Tad kas ir šīs ažiotāžas pamatā?
Vispirms uzmanība jāpievērš tam, ka kinoteātrī tikpat kā nedzird krievu valodu. Filma par Latvijas krievu problēmām nav izraisījusi šīs iedzīvotāju grupas paaugstinātu interesi. Drīzāk tieši otrādi, intereses nav nekādas.
Filmas apmeklējums ir bijis saistošs tikai šaurai latviešu “kulturālās inteliģences” daļai, kurai “ticība” neļauj atklāti atzīt, ka ar līdzīgiem “vateņiem” ir pilna Rīga, tāpēc ko tur vēl skatīties.
Filma ir no tām, par kurām vienkārši nedrīkst neko sliktu teikt - pēc atpalikuša izskatīsies. Līdzīgi kā atzīt, ka bēdīgi slavenais Brektes murālis un Rotko centrā izstādītais krāns ir vienkārši mēsli un no tā, ka tiem var piekabināt vārdu “provokatīvs”, tie par mākslu nepārvēršas. Mēsls paliek mēsls. Tāpat kā Putina sektas liecinieks no tā, ka viņu parāda uz lielā ekrāna, nekļūst Latvijai draudzīgāks vai pieņemamāks.
Filma uzņemta tādā kā distancētā stilistikā, it kā sakot - pasaulē cilvēki ir dažādi, un viņiem visiem kaut kā uz mūsu kopējās planētas jāsadzīvo. Vislabāk caur savstarpēju iejūtīgumu un centieniem saprast vienam otru. Problēma tikai tā, ka šī it kā līdz banalitātei pareizā doma praksē pārvēršas par - jūs saprotiet mūs, bet mums nekas nav vairāk jāsaprot, jo mums jau ir taisnība.
Var teikt, ka tā tas notiek no abām pusēm, bet konkrētajā gadījumā šīs optikas greizo ilūziju viegli atmaskot ar iedomu eksperimentu. Cik no Jaungada svinētājiem pēc Maskavas laika atnāks uz kinoteātri “Splendid Palace”, kad rādīs Dzintras Gekas dokumentālo filmu par izsūtītajiem bērniem? Kad jūs domās ieraudzīsiet šīs krieviski runājošo rindas uz šo filmu, tad arī sapratīsiet, cik patiesībā asimetriska ir šī prasība pēc iejūtības un sapratnes.
Taču atgriezīsimies pie ažiotāžas. Šajā jūsmā par Tokalova filmu jaušams kaut kas izteikti liekulīgs. Pat vēl vairāk. Tāda kā rafinēta augstprātība. Sava pārākuma izbaudīšana. Gan pār šiem “nabaga” vateņiem, gan pār tiem “aprobežotajiem naciķiem”, kuri, būdami tur tālu lejā, nespēj “stāvēt tam visam pāri” un publiski izrādīt savu “empātiju”.
Vārds “empātija” šajā gadījumā obligāti jāliek pēdiņās, jo visa šī demonstratīvā empātija, sapratne un citas klajas liekulības izpausmes momentā pazūd, kad jāizrāda kaut minimāla iejūtība pret 99 gadus vecu večiņu, kura, būdama jauna meitene, nejaušības dēļ atrada mašīnrakstītājas darbu Aušvicā un tagad tiek vazāta pa tiesām. Iespēja, ka šai nevarīgajai sirmgalvei simt gadu jubileju nāksies sagaidīt cietumā, šos “iejūtīgos” nesatrauc. Jo “empātiju” var izrādīt tikai pret tiem, pret kuriem drīkst. Pret Latvijas vateņiem drīkst, bet pret tiem, kas kaut attālu saistīts ar nacismu, nedrīkst.
Skaidrs, ka būt labam ir patīkamāk nekā būt sliktam. Sevis uzdošana par labo ļauj nostāties morālā uzkalniņa virsotnē un uz apkārtējiem raudzīties no augšas. No morālā pārākuma pozīcijām. Mūsdienās tā ir viena no izplatītākajām hierarhiskā pārākuma izpausmēm. Tev varbūt ir dārgāka zīmola rokassomiņa un auskars ar lielāku briljantu, bet tas, ka es esmu morāli pārāks, mani noliek augstākā plauktā. Dārgs sporta automobilis ir vakardiena. Šodien pārāks ir tas, kurš pareizāk šķiro atkritumus, progresīvāk ēd un mazāk maitā klimatu. Tas, kuram ir elektromobilis ar mazāku ietekmi uz planētu (nav svarīgi, cik šī ietekme ir patiesa vai šķietama).
Nu un? Vai tad tas ir kas slikts, ja cilvēka vietu sabiedrībā nosaka viņa morālā pozīcija? It kā nekas, izņemot to, ka visa šī “tolerance” ir izteikti egoistiska. Ir viegli spēlēt tikai priekšējās pozīcijās, sist vārtus un tēlot zvaigzni, bet kādam ir jāspēlē arī aizsardzībā. Jāaizstāv savi vārti. Ir viegli būt iejūtīgam, saprotošam pacifistam, ja zini, ka citi ir gatavi cīnīties, karot un tevi aizstāvēt pret to pasauli, kura līdz taviem “augstumiem” vēl nav izaugusi.
Ir viegli, bet vienlaikus arī nekaunīgi. Es, es tas labiņais, bet jūs tie tumšie, neiejūtīgie mani aizstāviet. Kas notiek, kad visi grib būt superprogresīvi, supertoleranti, redzējām 2015. gadā un 2022. gadā, kad nacionālisms, piesardzība, gatavība aizstāvēties pret svešo, citādo ieguva gluži racionālu pamatu.
Aizejot uz dokumentālo filmu par “nabaga apmaldījušos” krievu sievieti Latvijā, latviešu inteliģences pārstāvji izbauda savu iedomāto pārākumu pār visādiem tumsoņām, atkrievinātājiem, patriotiem, naciķiem un citiem atpakaļrāpuļiem. Ar vienlīdzības lozungu galvā un paštaisnu egoismu sirdī.
