Propelleris griežas, naudiņa pil. Vieni maksā, citi dzer kokteiļus

Jau tuvākajā nākotnē Latvijas tradicionālā ainava var izmanīties līdz nepazīšanai. Tāpat kā pirms 150 gadiem debesīs sāka slieties milzīgi rūpnīcu dūmeņi, tā tagad visur draud izaugt nepārredzami vēja rotoru meži © Ekrānšāviņš

Reiz man bija biznesa projekts (ne vēja parks), un ar šo, manuprāt, oriģinālo un ienesīgo projektu vērsos pie sava drauga – uzņēmēja. Plāns bija vienkāršs. Mana ideja, viņa nauda – mūsu kopējā peļņa. Toreiz tā man šķita saprātīga formula. Diemžēl draugs, lai arī atzina, ka peļņas iespējas projektā nav sliktas, īpašu sajūsmu par manu biznesa plānu neizrādīja.

“Paklau, tas viss ir tik sarežģīti, darbietilpīgi, nervus paņemoši. Esmu tam gājis cauri ne reizi vien un varu teikt - vislabākais bizness ir tāds, kuru tu vienreiz palaid un tad tev naudiņa pil kontā, neatkarīgi no tā, ko tu dari.

Sēdi Karību jūras salās, dzer kokteili, un naudiņa tik nāk,” viņš tēvišķi skaidroja.

Ko ar šo ievadu gribu teikt? Tikai parādīt avotu, kur rodas šī milzīgā vēlme bīdīt šos neskaitāmos vēja parku projektus. Kāpēc tie kļuvuši tik modīgi? Ne jau tāpēc, ka tos viegli pabāzt zem enerģētiskās neatkarības un “klimatneitralitātes” izkārtnes. Secība ir cita. Tie ir tik populāri tieši tāpēc, ka tiem raksturīga šī ārkārtīgi pievilcīgā biznesa iezīme: uzbliez kaut ko vienreiz - vēja rotoru vai saules paneļu parku par aizlienētu naudu - un vairs ne par ko neuztraucies. Propelleris griežas, turbīna dūc, naudiņa kontā pil. Varbūt ne platā straumē, bet pil 24/7. Piepil pietiekami, lai varētu sev teikt - dzīve ir izdevusies - un ielikt atbilstošas bildes “Instagram” kontā.

Var rasties loģisks jautājums - kas tur slikts? Ja reiz ir iespējams radīt sabiedrisko labumu, turklāt vēl pelnīt, tad kādi vēl šeit var būt iebildumi? Vai tev skauž, ka kāds par tevi uzņēmīgāks ir gatavs šos projektus realizēt, veicināt “zaļo” enerģētiku un papildus sev nodrošināt ilgtermiņa naudas pumpīša darbību?

Nē, man galīgi neskauž. Arī uz savas ādas esmu izbaudījis biznesmeņa “vieglo” maizi. Tā tikai izskatās viegla. Biznesmeņu dzīvi nebūt neapskaužu. Lieliski saprotu, ka ne katram tā ir pa kaulam. Biznesā jābūt īpašām rakstura īpašībām, kuras bieži vien arī nav tās simpātiskākās, bet tas jau ir cits stāsts.

Iemesls, kāpēc uz šiem projektiem raugos skeptiski, ir mūsu pašu līdzšinējā pieredze. Nekas neliecina, ka šoreiz būs kaut kas citādi. Visi šie vēja parki par vairākiem miljardiem eiro tiek pasniegti kā rūpes par Latvijas enerģētisko neatkarību un klimatneitralitāti, taču nebūsim naivi.

Ne jau idejiskie apsvērumi mudina uzņēmējus apgūt šo zelta āderi. Pievilcības avots ir tāds pats, kāds tas ir bijis vienmēr un visur - vieglas peļņas iespējas.

Lieliski atceros, kā šis privātās enerģētikas bizness Latvijā sākās. Vēl pagājušajā gadu tūkstotī. Tieši tāpat kā tagad tas tika pasniegts “zaļajā” mērcē. Vajagot sakopt novārtā aizlaisto Latvijas lauku vidi. Šim nolūkam nepieciešams uz aizaugušajām un nekoptajām Latvijas upēm bijušo dzirnavu dīķu vietās būvēt vietējās HES. Tā kā šīs mazās HES ekonomiski nevar konkurēt ar lielo HES un TEC saražoto elektroenerģiju, tad tika atrasta savā vienkāršībā ģeniāla ideja - šo mazo HES enerģiju valsts (“Latvenergo”) iepirks par dubulto elektroenerģijas pārdošanas tarifu.

Skeptiķi uzreiz norādīja, ka tas var teorētiski radīt situāciju, kad nekāda reāla HES jauda nemaz nav nepieciešama. No tīkla paņemta elektroenerģija griež turbīnu, kura rada it kā jaunu elektroenerģiju jau par dubulto tarifu. Starpība pil attiecīgā HES īpašnieka kabatā. Drīz vien šīs HES saradās kā sēnes pēc lietus arī vietās, kur nekādi dzirnavu dīķi nekad nav bijuši.

Par spīti opozīcijas un daudzu speciālistu (arī “Latvenergo”) iebildumiem, likumprojektu Saeima 1998. gadā pieņēma. Politikas veterāni tāpat atceras arī galveno šī likumprojekta toreizējo bīdītāju - Valdi Ģirtu Kristovski, lai gan šī likumprojekta beneficiāri bija arī daudzi citi.

Jau vēlāk šis elektroenerģijas iepirkuma dubultā tarifa likums tika transformēts OIK (obligātā iepirkuma komponente), un parādījās tā dažādas modifikācijas, kuras joprojām visai plašam tā saukto uzņēmēju slānim ļauj iegūt tīro renti no elektroenerģiju ģenerējošajām jaudām.

Problēma tajā visā ir viena - par šo uzņēmēju nosacītajiem kokteiļiem Karību jūras salās maksājam mēs visi.

Tagad OIK ir viltīgi it kā noņemts no iedzīvotāju tiešajiem rēķiniem, bet patiesībā nekur tas nav pazudis. Tagad šī atsevišķu uzņēmēju peļņa tiek apmaksāta no “Latvenergo” dividendēm. Tā kā “Latvenergo” ir valsts (mūsu visu) uzņēmums, tad no saskaitāmo kārtības iedzīvotāju samaksātā summa šo uzņēmēju kontos nemainās.

Viss pamazām virzās uz to, ka arī Latvijas ainavas piesārņošana ar milzīgiem vēja rotoru parkiem tiek plānota par visu mūsu “kopējo” naudu, bet Seišelu salās kokteiļus dzers tikai tie izredzētie, kuri šos projektus ar savu alkatības baroto neatlaidību būs izbīdījuši cauri.

Tajā pašā laikā ir jāapzinās reālā situācija un spēku samērs. Klimatticība ir mūsdienu pasaules galvenā reliģija un kā visas reliģijas balstās šajā ticībā ietvertajā izdevīgumā. Ja vien nenotiks kaut kas neparedzēts, tad no vēja parku invāzijas Latvijas ainavā izvairīties neizdosies.

Tāpēc sabiedrības galvenais uzdevums ir neļaut likumdevējiem un valdībai pieņemt tādus lēmumus, kuru tiešie labuma guvēji būs konkrēti uzņēmēji vai politekonomiski grupējumi, bet par viņu “izpriecām” būs jāmaksā visai sabiedrībai. Līdzīgi kā tas jau bija ar dubulto elektroenerģijas iepirkuma tarifu un OIK. Ja kāds grib “spēlēties” ar vēja propelleriem, tad tikai par savu naudu. Gan būvējot, gan tālāk pārdodot savu produkciju. Nekādu īpašās labvēlības režīmu un subsīdiju.

Svarīgākais