Šobrīd Latvijas politekonomiskajā vidē kā prioritārs izvirzījies jautājums – kāpēc turpinās Latvijas atpalicība no mūsu tuvākajiem kaimiņiem – Lietuvas un Igaunijas, un kas steidzami būtu jādara, lai šo, kā savā uzrunā, atklājot 14. Saeimas pirmo sēdi, teica valsts prezidents Egils Levits, “atpakaļslīdēšanu” apturētu?
Līdz šim nav izkristalizējies kāds viens galvenais iemesls šai Latvijas atpalicībai. Parasti tiek minēti vairāki: vājā valsts pārvaldes kapacitāte; ekonomiku nestimulējoša (bremzējoša) nodokļu sistēma; augstā korupcija un “neveselīgā” biznesa vide. Visiem šiem iemesliem ir sava vieta mūsu “atpakaļslīdēšanā”, bet tie jau ir tikai sekundārie iemesli.
Ja sistēma ir tā pati, tad kāpēc Latvijā ir sliktāka valsts pārvalde nekā Lietuvā un Igaunijā? Iemesls var būt tikai viens - vēlētāji tādus savēlē. Kāpēc tas tā? Atbilde uz šo jautājumu cieši pietuvinās tabu tēmai, ko nupat “Neatkarīgajā” izteicis bankas “Luminor” analītiķis Pēteris Strautiņš. Viņš norāda uz etnisko faktoru, lai gan to šādā formā piesaukt ir ne tikai politnekorekti, bet savā būtībā arī nepareizi, jo ne jau tautībā vai “asinīs” ir tā sāls. Pareizāk būtu runāt par zināmu kultūrvēsturisko pasaules redzējumu.
Mēdz teikt, ka mūsdienu kapitālisms tādā formā, kāds tas uzplauka 18. un 19. gadsimtā, radās uz protestantisma ētikas bāzes. Šīs kultūras lielākais pretmets kristīgajā pasaulē ir ortodoksālās (bizantiskās) baznīcas ētika. Pēc Semjuela Hantingtona dalījuma tās ir divas atšķirīgas civilizācijas, kuru robežšķirtne iet pa gotiskās arhitektūras izplatības austrumu robežu. Tiklīdz mēs savos apsvērumos iekļaujam šo faktoru, tā viss nostājas savās vietās.
Igaunija uzrādīja labākos ekonomiskās izaugsmes rādītājus pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, jo turienes sabiedrība Somijas tuvuma dēļ bija vismazāk sovjetizējusies, savukārt Lietuvas panākumi pēdējos desmit, piecpadsmit gados skaidrojami ar lielāku etnisko viengabalainību, kas rada lielāku savstarpējo uzticību.
Uzticības faktors ekonomikā ir milzīgs, lai gan tajā pašā laikā nenovērtēts. Parasti šo savstarpējās uzticības faktoru ilustrē ar vienkāršu piemēru. Iedomāsimies divas vienādas valstis, kur abām ir līdzvērtīgi resursi, taču vienā valstī ir augsts savstarpējās uzticības līmenis, bet otrā zems. Tajā, kur šīs uzticības līmenis ir zems, lieli resursi jātērē drošībai - žogiem, atslēgām, apsardzei, policijai, tiesām, dažādiem dokumentiem utt., kamēr sabiedrībā, kur viens otram uzticas, šiem nolūkiem jātērē daudz mazāk resursu.
Taču tas vēl nav viss. Sabiedrībās, kur uzticības līmenis ir zems, ir ļoti grūti vienoties kopīgiem darbiem. Vienmēr liekas, ka citi grib dabūt vairāk, bet ielikt darbu un resursus mazāk. Katram liekas, ka viņš ir vairāk apdalīts nekā citi. Rezultātā nevar nopirkt vilcienus piecpadsmit gadus.
Latvijā šis savstarpējās neuzticības līmenis ir ļoti augsts. Biznesa vidē tas ir vēl augstāks, jo joprojām nav izskausts deviņdesmito gadu priekšstats: uzmest - tas ir vareni, strādāt pelēkajā zonā - tas ir vareni; norēķināties skaidrā, apejot nodokļu sistēmu - tas ir vareni. Lai arī šāda biznesa ētika iet mazumā, tā pazūd lēni, un šī defekta korozijas uzkrājums parādās arvien skaidrāk uz kaimiņu fona.
Zinātāji var iebilst, sakot, ka biznesa ētikas ziņā lietuvieši nekur tālu no mūsējiem nav tikuši. Varbūt, bet Latvijai ir cits, atkal daļēji ar etnisko (precīzāk, ģeopolitisko) faktoru saistīts politisks defekts. Latvijā ir būtiski sašaurināta politiskā konkurence. Gandrīz trešā daļa politiķu apriori tiek izslēgti no “spēles”. Agrāk tā bija “Saskaņa”, tagad vēl dažas partijas, kā rezultātā kopš 2009. gada valdošā politiskā šķira faktiski nav mainījusies. Personāliju ziņā tā, protams, ir mainījusies pietiekami, taču politiski visus šos gadus ir dominējusi “Vienotība” un tās satelīti.
Negrasos vainot “Vienotību” pie visām mūsu ķibelēm, bet pasaules prakse liecina - vienalga, cik labs, pareizs vai progresīvs ir attiecīgais politiskais spēks, ja tas nemainīgi ir pie varas vairāk nekā desmit gadus, tad iestājas zināma degradācija. Nu jau otro Saeimu pēc kārtas valdošās koalīcijas sastāvs nav nomaināms. Lai cik slikti darbotos Kariņa valdība, tā ir tikpat kā nenomaināma. Būs vien jāpiecieš, lai kā tā darbotos.
Ko darīt? Atbildes uz šo jautājumu nav vienkāršas, jo citādi tās jau sen būtu “uz galda”. Taču, pirms risināt kādu problēmu, vispirms nepieciešams rūpīgi apzināt visu problēmu kopumu. Nepaslaukot nevienu zem tepiķa. Neizliekoties, ka kāda nepastāv, jo par to negribas ne runāt, ne domāt. Tikai skaidri apzinoties kopējo bildi, tikai par to godīgi un atklāti runājot, var situāciju sekmīgi uzlabot. To arī visus aicinām darīt.
