Gandrīz visas Latvijas medicīnas darbinieku organizācijas vienbalsīgi norāda, ka 2023. gada budžetā nozare ir acīmredzami apdalīta. Jau tā niecīgais veselības aprūpes finansējums šī gada budžetā ir kļuvis relatīvi vēl niecīgāks. No 5,3% no IKP 2022. gadā uz 4,5% no IKP 2023. gadā.
Jebkurš ar medicīnas sistēmu saistīts cilvēks uz jautājumu - kas ir lielākā Latvijas veselības sistēmas problēma - atbildēs īsi: hroniska un ilgstoša finanšu nepietiekamība. To saprot un atzīst visi, izņemot mūsu ilggadējo valdības vadītāju Krišjāni Kariņu, kurš uz šo pašu jautājumu atbild kā parasti: izteiksmīgi vaibstoties, plaši žestikulējot un runājot līdzībās.
Lūk, viņa jaunākais runas plūdu “šedevrs”: “Visi grib dzīvot labāk, bet tad ir jāmaina, ko mēs darām. Nu, ja es gribu ātrāk skriet, es nevaru sēdēt uz dīvāna un ēst pīrāgus, un teikt, ka gribētu ātrāk skriet. Man vajag celties no dīvāna, ēst mazāk pīrāgus un sākt reiz trenēties. Un tas pats mums jādara ar veselības aprūpes sistēmu. Ir jāsakārto, un izglītības sistēmu.”
Nekādu skaitļu, nekādu faktu, nekādas konkrētības. Tāds nu mūsu valdības vadītājam stils. Ir cilvēki, kuriem šāda stilistika patīk. Viņus šī stilistika sajūsmina, un viņi nebeidz atkārtot - kā Latvijai paveicies, ka mums ir tāds premjers.
Tikmēr Latvija, kā jaunās Saeimas atklāšanas uzrunā teica Valsts prezidents Egils Levits, turpina atpakaļslīdēšanu. Proti, atpalicība no mūsu kaimiņvalstīm - Lietuvas un Igaunijas - palielinās.
Atgriezīsimies pie medicīnas. Nav šaubu, ka nozarē ir samilzušas problēmas. Tajā ir daudz nepilnību, daudz nepadarītā, taču nav noliedzama pamatproblēma - naudas ir daudz par maz. Mūsdienu medicīna ir dārga, un, ja gribam būt pasaules līmenī, tad šo līmeni sasniegt ar buršanos, pierunāšanu un mantru skaitīšanu nekādi nevar. Vajag konkrētu naudu.
To saprot visi, izņemot Kariņu, kurš jau kuru gadu atkārto - vispirms jāsakārto sistēma. Var jau būt, taču tieši tos pašus vārdus viņš teica 2019. gadā. Jau pirms četriem gadiem. Arī toreiz Kariņš bija valdības vadītājs. Jau piekto gadu viņš ir premjers, bet joprojām “jāsakārto sistēma”.
Tajā pašā laikā Latvija ir vienā no pēdējām vietā ES veselības aprūpes finansēšanā. ES vidēji veselības aprūpei tiek atvēlēts 8,0% no IKP. Pārtikušajās Rietumeiropas valstīs pat virs 10% no IKP. No viņu daudz milzīgākajiem IKP apjomiem. Latvija uz šī fona ar saviem 4,5% no IKP izskatās pat ne kā sērdienīte, bet gan kā noplīsusi ubadze.
Tikmēr tā vietā, lai runātu konkrētu skaitļu un faktu valodu, Kariņš nodarbojas ar, maigi sakot, daiļmuldēšanu. Šeit, protams, daudz iederīgāks būtu kāds vārds no neliterārās valodas leksikas, bet lai nu paliek. Daudzi ironizē par mūsu prezidenta Egila Levita jaunvārdiem un visai dīvainiem izteikumiem, bet uz Kariņa fona Levits ir konkrētas un lakoniskas runas izcilnieks.
Kad klausies Kariņa pļāpas par pīrāgu ēšanu, tad tā vien gribas norādīt, ka varbūt arī viņam pašam būtu reiz jābeidz ēst pīrāgi un, kā mēdz teikt Kariņa cienītāju aprindās populārs mākslinieks Kristians Brekte - jābeidz “pirst dīvānā”. Jau rit piektais gads, kopš Kariņš vada valsti, bet viņš joprojām muld par pīrāgu ēšanu, skriešanu un sēdēšanu dīvānā.
Man nav nekas pret Kariņu kā cilvēku. Taču viņš ir pilnīgi nekāds vadītājs. Menedžmenta komandā, iespējams, ir vieta kādam, kas mazliet lidinās pa gaisu, runā līdzībās un domā tēlaini, bet šāds personāžs nekādā gadījumā nedrīkst būt vadītājs. Vadītājam jābūt cilvēkam ar eksaktu, praktisku un racionālu domāšanu. Viņam pļāpāšana par pīrāgu ēšanu nepiestāv. Viņam jāoperē ar konkrētiem skaitļiem, mērķiem, dokumentiem. Pat ja viņš lieto tēlainus salīdzinājumus, tad tiem apakšā jābūt precīzi formulētam, uz faktiem balstītam pamatojumam.
Kāds pamatojums ir Kariņa stāstam par pīrāgu ēšanu un dīvānā sēdēšanu? Kas konkrēti jāsaprot ar “pīrāgu ēšanu”? Vai medicīnas sistēma ir “pārbarota” un “uztreknējusi”? Ko nozīmē “sēdēšana dīvānā”? Kas konkrēti nav sakārtots, un, ja nav sakārtots, tad kāpēc Kariņš piecus gadus to nav izdarījis? Kurš par šo neizdarību atbild? Vai ne pats vadītājs? Kāpēc viņš līdz šim nav panācis šo sakārtošanu (ko pats nevar skaidri definēt)?
Nupat LTV raidījumā “De facto” tika publiskotas bijušā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča un uzņēmēja Māra Martinsona (pazīstama arī ar iesauku Kvadrāts) sarunas “Taureņu” pirtī. Daudzus šokēja šo sarunu ārkārtīgi primitīvā leksika un prastais komunikācijas stils. It kā sarunātos divi lietotu klozetpodu pārdevēji “Latgalītes” tirgū.
Taču atcerēsimies situāciju pēdējos divdesmit gadus. Latvijas politiskā elite visus šos gadus Rimšēvičā klausījās it kā viņš būtu neapstrīdams ekonomikas guru. Nobela laureāts. Kad runāja Rimšēvičs, tad mūsu politiskā šķira viņu klausījās pavērtām mutēm. Kā dalailamu Sporta pilī. Kā Ostapu Benderu Njuvasjuku kultūras namā. Kad Saeimā bija jāpārvēlē Latvijas Bankas prezidents, tad neviena partija neuzdrošinājās pat vārdiņu iebilst pret šīs milzu autoritātes atkārtotu virzīšanu. Rimšēviča vārds bija neapstrīdams likums.
Tagad, kad Rimšēviča “gudrības” burvju plīvurs ir kritis un atklājies, ka karalis ir kails, tas ir, viņš izrādījies vien prasts blēdītis, tad daudzi tieši viņa darbībā saredz iemeslus mūsu atpalicībai. Proti, ielaistā banku sistēmas trupe, kura ārstēta neadekvātām metodēm, ir nodarījusi milzu kaitējumu Latvijas uzņēmējdarbības videi.
Līdzīga situācija draud ar Kariņu. Tieši tāpat kā Rimšēviča gadījumā, Kariņam ir plašs fanu loks, kuri jebkādus pārmetumus savam elkam noraida bez apspriešanas. Kariņš esot labākais. Uz viņu neesot kauns skatīties, kad viņš uzstājas BBC vai citos Rietumu medijos. Ja ne viņš, tad kurš gan cits? Šlesers? Tavars? Nesmīdiniet. Labāka par Kariņu nav. Pret viņu ir tikai mūžīgi neapmierinātie #vissirslikti.
Tieši to pašu teica par Rimšēviču. Visas pazīmes liecina, ka arī pēc Kariņa valdības krišanas sabiedrības attapšanās un vilšanās var būt smaga, jo nav nekādu pazīmju, ka kaut kas tuvākajos gados varētu uzlaboties.
Līdz ar to var droši prognozēt, ka līdz 2026. gadam Latvijas atpalicība no kaimiņiem tikai palielināsies. Ja vien valsti turpinās vadīt šis daiļrunātājs. Tāpat var prognozēt, ka arī pēc trijiem gadiem Kariņš turpinās runāt par “nesakārtoto sistēmu” un situāciju skaidros nevis konkrētu skaitļu un faktu valodā, bet gan vaibstoties un žestikulējot stāstīs par to, ko dara dīvānā.
