Gundara Rēdera vadītais LTV raidījums “1:1”, kopš tas ir ēterā, izkristalizējies divos atšķirīgos formātos. Viens – komplimentāra intervija, kuru veido nosacīti jautājumi – vai taisnība, ka esat visgudrākā (-ais), pareizākā (-ais) un godīgākā (-ais)? Otrs atgādina boksa maču, kurā raidījuma vadītājs neslēpj savu nepatiku pret viesi, to ar asiem jautājumiem cenšas iedzīt stūrī un nokautēt.
Intervija ar Ogres mēru Egilu Helmani bija iecerēta kā otrais variants. Citādi būtu grūti Rēderam pamatot, kāpēc tieši šim politiķim jādod iespēja stundu paust savus uzskatus labākajā ētera raidlaikā. Nebāzīsim galvas smiltīs kā strausi un neizliksimies, ka LTV redakcionālā politika ir politiski neitrāla un pret visiem politiskajiem spēkiem tā vienlīdz tuva vai tāla. Ja raidījumā “1:1” tiek intervēta kāda ar politiku saistīta persona, tad 90% gadījumu jau pirms tā sākuma ir skaidrs, kādā formātā notiks šī intervija.
Nacionālā apvienība (NA), kuras valdes loceklis ir Egils Helmanis, nekādi nav ierindojama LTV mīluļu kategorijā. Īpaši jau Helmanis, kurš nekad nav centies izvairīties no skaidras pozicionēšanās attiecībā uz diviem galvenajiem Latvijas ideoloģiskajiem marķieriem: 1) attieksmi pret Krieviju, Latvijas okupāciju un to seku novēršanu; 2) visu, kas saistīts ar LGBTQ+ problemātiku, un to atvasinājumiem.
Formālais iemesls, kāpēc Helmanis tikai aicināts uz studiju, bija viņa iecere sarīkot Ogres muzejā latviešu mākslinieku porcelāna izstrādājumu izstādi no Krievijas baņķiera, Latvijas un Krievijas pilsoņa Pjotra Avena privātkolekcijas. Tā kā Avens Latvijā ir apzīmogots kā Putinam tuvs “oligarhs”, agresijas pret Ukrainu atbalstītājs, tad Helmaņa vārda piesaukšanai blakus šādam personāžam acīmredzot būtu jārada uz Helmani un NA iznīcinošs efekts.
Raidījuma laikā Rēders vairākkārt atkārtoja, ka norit karš un kara laikā darbojas citi sociālie noteikumi. Atbilstoši šiem noteikumiem Avens ir ienaidnieks. Rēders to neteica, bet tas izriet no šīs kara laika loģikas. Nav ne laika, ne vajadzības rūpīgāk pētīt pelēko toņu daudzveidību. Ir tikai divas krāsas - melnā un baltā. Nav svarīgi, cik Avens patiesībā liels putinists un agresijas atbalstītājs. Pietiek, ka viņš ir uz tās bildes kopā ar citiem “oligarhiem” tikšanās reizē Kremlī ar Putinu. Debates slēgtas.
Par pašu Avenu tiešām nav daudz ko debatēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kopš kara sākuma viņš tikpat kā nav dzirdams un viņa vārds, izņemot Latvijas publisko telpu, tikpat kā nekur neparādās. Toties Latvijā Avena vārds tiek plaši izmantots iekšpolitiskajā cīņā. Ilgu laiku ar šo vārdu sita “Attīstībai/Par!” politiķus ar Edgaru Jaunupu priekšgalā kā galvenos Avena Latvijas pilsonības organizētājus. Tad sita valdošo politisko eliti kopumā par vilcināšanos un nespēju šim “nelietim” atņemt Latvijas pilsonību. Iespēja pārbīdīt pret Avenu vērsto naida kūli no sevis uz Helmani un NA valdošajai politiskajai šķirai šķita gluži kā medus maize.
Iebarot Latvijas sabiedrībai šo “medus maizi” tad arī bija galvenais otrdienas LTV raidījuma “1:1” tiešais vai netiešais uzdevums. Vai Rēders ar šo uzdevumu tika galā?
Ja atgriežamies pie boksa mača analoģijas, tad pirmajos raundos Helmanis ieņēma aizsardzības taktiku un cīņu vēl varēja vērtēt kā līdzīgu, bet jo tuvāk izskaņai, jo pārliecinošāks izskatījās Ogres mērs. Tas, bez šaubām, ir mans subjektīvais redzējums, un zooloģiskiem NA nīdējiem var būt cits vērtējums, taču grūti nosaukt kādu konkrētu epizodi, kurā Helmanis būtu acīmredzami izgāzies un “izlaidis cauri sitienu”. Ja, protams, par “izgāšanos” neuzskata Helmaņa konsekvento “kad” lietošanu “ka” vietā.
Patiesības labad gan jāsaka, ka Rēdera raidījuma vadīšanas stilistika šoreiz nebija agresīvi uzbrūkoša. To arī nepieļāva Helmaņa uzsvērti mierīgais runas tonis. Ja Rēders uz Helmaņa lēnīgo runas ritmu atbildētu ar Kaimiņa “Suņu būdas” cienīgiem rējieniem, tad muļķīgi izskatītos tikai viņš pats. Līdz ar to abi sarunas biedri iekļāvās ļoti korektā rāmī, kuru bija patīkami klausīties un skatīties.
Raidījumā Helmanis atzina, ka jau divas nedēļas atkaujoties no dažādiem uzbrukumiem, pārmetumiem, aizskārumiem saistībā ar Avenu. Var rasties jautājums - ar ko gan Helmanis šiem daudzajiem uzbrucējiem tā ieriebis?
Jau pieminēju galvenos marķierus, kas nodala “mūs” un “viņus” Latvijas kreisi noskaņotās sabiedrības skatījumā. Skaties no kuras puses gribi, Helmanis šiem cilvēkiem ir sociāli svešs. Tas, ka, karam sākoties, nacionālajā jautājumā nosacītais centrs pārvirzījās stipri pa labi, neko daudz nemainīja. Nacionāli noskaņoti cilvēki joprojām ir “naciķi”, “konservi” un “kartupeļi”. Savukārt otrā pusē ir sojas, auzu vai kādas vēl tur lates dzērāji.
Abas šīs sociālās grupas var vienlīdz asi lamāt Putinu, “vatņikus” un Avenus, bet tās nekad nesaplūdīs vienotā straumē. Vasarā uzsāktā ziedojumu vākšana “Bayraktar” lidaparātam un šīs kampaņas kaunpilnā izgāšanās (iepretim Lietuvas piemēram) ir viens no šī nošķīruma skaidriem apliecinājumiem. Daļa sabiedrības vienkārši nepieņēma kampaņas iniciatorus (mūziķi Ralfu Eilandu) kā savējos.
Savukārt nosacītie “auzu lates dzērāji” nekad un nekādos apstākļos nepiedos Helmanim Ogres tilta izgaismošanu Ungārijas karoga krāsās 2021. gada vasarā, kad pret Ungāriju vērsās ES pārmetumi par LGBTQ+ propagandas nelaišanu Ungārijas skolās. Šo Ungārijas gadījumu visai neveikli Rēders centās pārmest Helmanim, piekabinot šiem izglītības jautājumiem “geju tiesības”, par kurām Ungārijas karoga izgaismošanas gadījumā vispār nebija runas, un pašreizējo Orbana režīma proputinisko nostāju.
Uz šiem konkrētajiem pārmetumiem Helmanis atbildēja pārliecinoši. Kamēr Ungārija nemainīs attieksmi pret Ukrainu, nekāda Ogres pašvaldības sadarbība ar šo valsti nav iespējama. Savukārt tajā jautājumā, kurā “viņi atbalstīja ģimeni, mēs bijām par”.
Ja gribam būt godīgi paši pret sevi, tad jāatzīst, ka tieši šis teikums visā stundu garajā intervijā bija izšķirošais - kāpēc Helmani jau vairākas nedēļas presē kreisie aktīvisti. Visu var piedot publiskai personai, bet ne tādu ķecerību kā atbalstu ģimenes institūtam. Tikai ne to.
