Viens no trāpīgākajiem putinologiem – Staņislavs Belkovskis – uzsver: vienmēr ļoti uzmanīgi jāklausās, ko cilvēki saka. Nevajag domāt, ka cilvēki runā tāpat vien. Uz Krievijas diktatoru Putinu tas attiecas ne mazāk kā uz jebkuru citu. Varbūt pat vairāk
2018. gadā “Valdaja” diskusiju platformā Sočos Putins uz jautājumu - kas notiks ar pasauli, ja sāksies kodolkarš - atbildēja it kā vīpsnādams: “Viņi nosprāgs, bet mēs nonāksim paradīzē.” Daudzi šo frāzi uztvēra kā vienu no viņa kārtējām “asprātībām”. Kā labskanīgu, bet bezjēdzīgu vārdu virknējumu.
Tālākie notikumi gan liecina, ka Putins tieši tā arī domā. Tiesa, ar vārdu “mēs” viņš nedomā sevi, bet gan, kā izsakās jau pieminētais Belkovskis, (ne)dārgos Krievijas iedzīvotājus. Pats viņš uz paradīzi netaisās. Pārējo pasauli gan labprāt uz elli aizsūtītu.
Nupat, 2. februārī, Volgogradā, uzrunājot vietējo aktīvu par godu Staļingradas kaujas 80. gadadienai, Putins teica: “Mums ir daudz draugu, tajā skaitā ASV, bet tie, kuri ievelk Eiropas valstis jaunā karā ar Krieviju un runā par to kā jau notikušu faktu, kuri plāno uzvarēt Krieviju kaujas laukā, nesaprot, ka mūsdienu karš būs pavisam citāds. Mēs savus tankus pie viņu robežām nesūtām. Mums ir ar ko atbildēt, un ar kaujas tehniku tas neaprobežosies. Tiem, kas mums draud, nav saprotama viena patiesība: ar mātes pienu mēs esam iezīduši savas tautas, uzvarētāju paaudzes tradīcijas. Tās paaudzes, kura ar sviedriem un asinīm ir izveidojuši valsti un nodevuši mums mantojumā. Paaudžu pēctecība, vērtības, tradīcijas - tas viss ir tas, kas padara Krieviju īpašu, dara mūs stiprus un pārliecinātus par sevi, savu taisnību un mūsu uzvaru.”
Šajā patosa pārpilnajā uzrunā Putins formulē savu misiju, savu pasaules redzējumu. Krievija ir īpaša un tādu pašu īpašu attieksmi arī pret sevi ir pelnījusi. Tā nav tikai Putina pārliecība. Tā Krievijā domā daudzi. Šī pārliecība par savu izredzētību arī rada daudzos pārpratumus. Tajā skaitā Latvijas sabiedrības konfliktu ar TV kanāla “Doždj” redakciju.
Par karu Putins tagad - 2023. gada februārī - runā nākotnes formā. Tas nozīmē, ka tas, kas jau gadu plosās Ukrainā, viņaprāt, nav “īsts” karš. Īstais, “mūsdienu” karš vēl tikai būšot, un tas “būs pavisam citāds”.
“Mums ir ar ko atbildēt, un ar kaujas tehniku tas neaprobežosies,” Putins draud. Nepārprotami ar kodolieročiem.
No vienas puses, Putins ar savu kodolvāli draud ne pirmo reizi. Pareizāk sakot, viņš ar kodolieročiem jau ir draudējis tik bieži, ka šos draudus vairs neuztver citādi kā vien kārtējos saucienus - vilks aitās! Kodolvāles vicināšana ir zaudējusi efektu. Tā daļēji vairs nedarbojas.
No otras puses, nevajadzētu pārprast šo draudu neefektivitātes cēloni. Nevajadzētu domāt, ka Putins ir tukšmuldētājs, kurš tikai ar vārdiem spēj draudēt, bet patiesībā ir gļēvulis, kurš bezspēcībā krata dūres pret ASV un kolektīvajiem Rietumiem. Tā būtu tipiska vēlmju domāšana. Lai arī joprojām plaši izplatīta.
Draudu mazefektivitātes iemesls ir cits. Pasaule pamazām sāk saprast, ka tai nav citas izejas kā vien panākt uzvaru. Par katru cenu. Vai nu asa pretstāve ar Krieviju, kodolkara risks un uzvara, vai arī klusējoša piekāpšanās, padošanās un pakāpeniska kļūšana par “būšu tavs vergs, darīšu visu, ko liksi”.
Izvēle ir neapskaužama, bet ko citu darīt, ja līdz šim pasaule ir uzskatījusi par labāku izlikties, ka “Putins ir racionāls”, “Putins patiesībā visu saprot”, “viņš jau nav muļķis, lai...” un tā joprojām tādā garā. Tieši šī piekāpība, strausa politika un sevis mānīšana, ka “nav jau tik traki”, pasauli ir novedusi pie šodienas situācijas.
Kremļa TV jau gadus desmit vai pat vēl vairāk nodarbojas ar neapvaldītu kara histērijas kurināšanu. Krievijas sabiedrība jau ir pilnībā “nogatavināta” karam, un arī citur pasaulē ir ne mazums “viss nav tik viennozīmīgi” sludinātāju. Latvijā uz bikliem aicinājumiem šo kara
propagandu aizliegt skanēja asas iebildes no “vārda brīvības” aizstāvju puses. Rezultāti ir redzami Saeimā. Vēl tagad vairākumā ES valstu Krievijas TV kanāli ir legāli uztverami.
Pat pēc Krimas, Donbasa un MH17 lidmašīnas notriekšanas Rietumu politiskā šķira drusku parauca degunu, bet kopumā nekas daudz nemainījās. Bizness turpinājās kā ierasts. “Nordstream-2” būve netika apstādināta. Vai tad kaut kas nopietns ir noticis? Kā redzam pēc Starptautiskās olimpiskās komitejas vadības aktivitātēm, pat pēc Bučas un Mariupoles daudzi Rietumos joprojām būtu gatavi pieņemt Maskavas noteikumus un par naudu apkalpot Kremļa vēlmes. Teiksim maigi - eskortēt.
Daudzi mierinājumu rod pārliecībā, ka “Putins taču nav muļķis. Viņš taču tik ļoti uztraucas par savu dzīvību, ka nebūs gatavs nospiest to pogu un iet uz pašnāvību”. Bijušais rīdzinieks, tagad ņujorkietis, rakstnieks un radio “Svoboda” ilggadējs apskatnieks Aleksandrs Geniss par šo pārliecību saka: “Kāpēc jūs domājat, ka, nospiežot sarkano pogu, Putins iet uz pašnāvību? Kā liecina viņa agrākie izteikumi, Putinu absolūti neinteresē citu cilvēku dzīvības. Pret citiem viņam nekādas empātijas nav. Bet pats viņš ir pārliecināts, ka kodolkatastrofu pārdzīvos savā dziļajā bunkurā kaut kur tālu aiz Urāliem. Tur viņš jūtas drošībā un tur arī gatavs pārlaist “grūtos laikos”. Kad bandīti iet uz “lietu”, viņi nedomā, ka iekritīs; ka viņus varētu nošaut. Viņi ir pārliecināti, ka viss viņiem izdosies. Iekritīs un tiks nošauti citi. Ne viņi.”
Putins Volgogradā pateica skaidri, ka viņam roka nenodrebēs un viņš to pogu nospiedīs. Stāsti par to, ka no Putina pavēles līdz reālai raķešu palaišanai pa starpu esot vairāki virsnieki, starp kuriem kāds varētu šo pavēļu ķēdīti pārtraukt, ir vairāk nekā naivi. Lai nu kur, bet šajā posmā jau nu noteikti nav cilvēku, kuri būtu tik patstāvīgi, ka varētu nepildīt Putina pavēli.
Tad jau lielākas cerības varētu likt uz to, ka Krievijas kodollādiņi izrādīsies tāds pats tehniskais brāķis kā visa pārējā Krievijas armija. Šo cerību pamatā ir fakts, ka Krievijā nav notikuši kodolieroču izmēģinājumi kopš 1990. gada, bet atomieroči paši par sevi ir tehnoloģiski ārkārtīgi komplicētas sistēmas, kuru “nostrādāšana” nebūt nav garantēta.
Ne velti gandrīz vienlaikus ar Putina kodolšantāžu Volgogradā Krievijas Federācijas Militārās akadēmijas akadēmiķis Vladimirs Prohvatilovs izteica aicinājumu atjaunot kodolieroču izmēģinājumus. Tā kā Militārās akadēmijas prezidents ir Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks un militārās operācijas Ukrainā komandieris Valērijs Gerasimovs, var pieņemt, ka šī Prohvatilova ierosme ir militāristu signāls Putinam. Mēs esam gatavi.
Lūk, Prohvatilova tiešā runa: “Var atjaunot kodolieroču izmēģinājumus Novaja Zemļa arhipelāgā un motivēt to ar steidzamu nepieciešamību pārbaudīt kodolieroču kaujas gatavību. Tāpēc, ka kodolizmēģinājumu datormodelēšana, kas tiek realizēta pēdējā laikā, nedod pilnvērtīgu ainu. Pastāv briesmas, ka šie draudīgie ieroči var zaudēt nepieciešamo kondīciju. Mums ir tiesības uz to. Ziemeļkoreja veic kodolizmēģinājumus. Tai kāds uzbrūk? Nē. Tai tikai draud. Lai draud arī mums. Ja mēs to izdarīsim, tad man šķiet, ka [ieroču] piegādes no Rietumiem ļoti ātri izbeigtos un arī draudi uzbrukt Krimai pazustu.”
Līdztekus šiem Gerasimova cilvēka izteikumiem Krievijas varai lojālajos “Telegram” kanālos aktīvi cirkulē runas, ka aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu gatavojot Putinam priekšlikumu paplašināt taktisko kodolieroču izmantošanas koncepciju. Atbilstoši šiem plāniem taktisko kodolieroču izmantošana būtu pieļaujama Ukrainas “konfliktā”.
Ņemot vērā Krievijas politiskās šķiras apsēstību ar ASV un cenšanos atdarināt visu, ko jelkad darījis “tēvs” (ASV - pēc Belkovska psihoanalīzes), var pieņemt, ka Krievija gribētu atkārtot 1945. gada augusta scenāriju, kad uz Hirosimu un Nagasaki nomestās atombumbas pilnībā salauza japāņu pretošanās garu.
Ja vēl 1945. gada 5. augustā Japānas imperators Hirohito bija gatavs atbilstoši samuraju principiem cīnīties līdz pēdējai asins lāsei, tad pēc atombumbu sprādzieniem jau 15. augustā paziņoja par kapitulāciju. Uz kaut ko līdzīgu acīmredzot cer Putins un viņam apkārt esošie. Tāpat nevar izslēgt kodoltriecienus pa transporta mezgliem Rietumukrainā, caur kuriem iet visi Rietumu ieroči.
Plaši izplatītas ir cerības, ka Ķīna vai Indija varētu nobremzēt Putina gatavību kritiskā brīdī izmantot kodolieročus. Baidos, ka arī tās ir no tās pašas “racionālo Putina sapratēju” sērijas - “viņam tas nav izdevīgi”, “viņš jau nav muļķis”, “no Si Dziņpina viņš baidās” utt. Līdzšinējā prakse ir pierādījusi, ka “racionālā”, “izdevīgi/neizdevīgi” loģika Putina lēmumu pieņemšanas sistēmā nespēlē noteicošo lomu. Tai varbūt ir kāda vieta, bet ne noteicošā.
Ko darīt apkārtējai pasaulei, lai tā netiktu ierauta kodolkatastrofā? Pirmām kārtām reāli un bezkaislīgi jānovērtē situācija. Jāizbeidz runas par to, ka kodolkara gadījumā pasaule noteikti aiziešot bojā. Šādas runas pilnībā izslēdz situācijas adekvātu novērtējumu, jo izriet no aplamas pamata premisas.
Pat ja tiktu iedarbināta visa Krievijas un ASV kodoltriāde un no abām pusēm palaistas tūkstošiem stratēģisko kodolraķešu, dzīvība uz Zemes nekur nepazustu. Bojā aizietu simtiem miljonu cilvēku, varbūt pat miljards, bet Altaja kalnu taigā, kur Putins ar Šoigu ik gadu 7. oktobrī atzīmē Putina dzimšanas dienu, pat ciedru priedes skujiņa nonotrīsētu. Uz to arī Putins paļaujas. Uz ko paļauties mums? Uz Dievu, uz ko gan citu.
