“Kustības “Par!”” ziedojumu vākšanas kampaņa, izmantojot literātes Aspazijas un uzņēmējas Emīlijas Benjamiņas tēlus, izpelnījusies ne tikai zobgalīgas vīpsnas, bet arī vairākus jautājumus. Pavisam nopietnus. Finansiālus.
“Kustība “Par!”” uz mūsu politiskās skatuves jau no paša sākuma ir bijusi kā tāds mūžīgs neveiksminieks. Lai neteiktu tizlenis. Vārda nekaitīgajā nozīmē. Vienkārši tāds, kuram viss krīt laukā no rokām. Kurš aizķersies un paklups uz vienīgā iespējamā šķēršļa.
Tas, ka politiskā apvienība “Attīstībai/Par!”, kuras sastāvā partija ietilpa, vēlēšanās tikai par mata tiesu nepārvarēja 5% barjeru, šai partijai ir likumsakarīgi. Citādi nemaz nevarēja būt. Kā jau nelaimes putniem.
Kad 2017. gada vasarā līdz tam stabilais “Vienotības” laineris uz brīdi sašūpojās, daži uz tā klāja esošie nolēma steigšus atstāt grimstošo kuģi. Kā viņiem pašiem likās. Laiks būvēt savu mazo laiviņu, ar kuru doties pasaules vējos. Ņemot vērā šo cilvēku sakāpināto morālā pārākuma izjūtu (lasi: paštaisnumu), viņi paši dzīvoja svētā pārliecībā, ka dibina kaut ko jaunu, tīru un gaišu.
Biju uz šīs kustības dibināšanas kongresu kultūras namā “Rītausma”. Tiem, kas nezina, paskaidroju: k/n “Rītausma” ir Latvijas nedzirdīgo savienības kultūras centrs Pārdaugavā. Kopš uzcelšanas brīža 1969. gadā tas tikpat kā nav mainījies. To labi zinu, jo blakus tam kopš bērnības dzīvoju.
Dibināšanas kongresa vietas izvēle nebija nejauša. Lētā (no telpu īres viedokļa), aplupušā “kultūras šķūnī”. Mēs tuvāk tautai, turklāt tās apdalītākajai daļai, bija jaundibinātās partijas nepārprotams vēstījums pilsētai un pasaulei. Kontrastam tajā pašā vasarā “Vienotības” kongress, kura laikā demonstratīvi no partijas izstājās Edvards Smiltēns, notika turpat Pārdaugavā esošajā, bet stilīgajā H2O.
Sērdienītes lomas tēlošana radīja zināmas konsekvences. Uz 2018. gada Saeimas vēlēšanām partija jau devās kā Zuzāna, Jaunupa, Pūces & Co “laulātā draudzene”. Par šīm aprēķina laulībām jau vairākas Kongresa bibliotēkas pierakstītas, tāpēc lieki neatkārtošos. Līdz pat pēdējam tās tika attaisnotas ar politisko lietderību. Izlaidīsim šī argumenta morāli ētisko komponenti, jo pie paštaisniem cilvēkiem par tādām lietam nerunā. Fakts ir tāds, ka “dūdojošie gulbīši” acīmredzot nolēmuši katrs peldēt uz savu pusi.
Kā vienmēr, tad, kad beidzas “mīlestība” vai vismaz “politiskā lietderība”, priekšplānā izvirzās nauda. Finansiālie aspekti.
Lai kādi “paristi” arī nebūtu nelaimes putni, apvienības saraksts ieguva 45 452 balsis, kas katra no valsts budžeta dod 5,58 eiro gadā. 253 622 eiro gadā. Plus vēl 62 centi par katru balsi pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanās. Lai arī tur nauda mazāka, bet tomēr. Kopā 300 000 eiro vajadzētu sanākt. Šo naudu uz partijas norādīto kontu pārskaita divreiz gadā - 15. janvārī un 15. jūlijā.
Tas, ka “Kustība “Par!”” nolēmusi uzsākt ziedojumu vākšanu savai partijai uzreiz pēc 15. janvāra, liecina, ka “laulātie draugi” no - “Latvijas attīstībai” un “Izaugsme” - acīmredzot savus “naivos tizlenīšus” atkal uzmetuši.
Partiju finansēšanas likums nosaka, ka valsts budžeta nauda pienākas partiju apvienībai, bet kā tā tālāk sadalās, par to valstij un sabiedrībai nav daļas. Tā ir šīs apvienības iekšējā lieta. Likums tikai nosaka, ka, “ja no politisko organizāciju (partiju) apvienības, kas saņem valsts budžeta finansējumu, kāda politiskā organizācija (partija) izstājas [..], bet attiecīgā politisko organizāciju (partiju) apvienība turpina darboties, valsts budžeta finansējumu pilnā apmērā turpina saņemt attiecīgā politisko organizāciju (partiju) apvienība”.
Tātad, ja “Kustība “Par!”” no “Attīstībai/Par!” ir izstājusies vai taisās izstāties (kā var noprast no ziedojumu vākšanas kampaņas paskaidrojošā teksta), tad valsts naudu turpinās saņemt Zuzāna, Jaunupa, Pūces kompānija.
Lai novērstu šādu netaisnību plašāku izplatību, likums paredz iespēju šo naudu sadalīt: “Politisko organizāciju (partiju) apvienība, kurai piešķirts valsts budžeta finansējums, var to piešķirt tās sastāvā esošai politiskajai organizācijai (partijai), pārskaitot uz politiskās organizācijas (partijas) atvērtu atsevišķu kontu Latvijā reģistrētā kredītiestādē, ja politiskā organizācija (partija) bijusi politisko organizāciju (partiju) apvienības sastāvā, kandidējot pēdējās Saeimas vēlēšanās.”
Jebkurai partijai, kura piedalās vēlēšanās kopīgā sarakstā ar citiem politiskajiem spēkiem, jau pirms vēlēšanām būtu jāslēdz ļoti konkrēts un detalizēts līgums par tālāko finanšu sadarbību un resursu sadali pēc vēlēšanām. Ja “Kustība “Par!”” šādu līgumu nebija noslēgusi vai arī tas paredzēja nevienlīdzīgus noteikumus un tagad partija sāk savu “brīvo peldējumu” ar tukšu kabatu, tad tas tikai apliecina sākumā minēto atziņu - nelaimes putni. Nu, īsti tizleņi.
Latviešu nacionālajā zemapziņā šādi personāži parasti izsauc zināmu žēlumu. Līdz ar to uz šīs bāzes - jāpalīdz nelaimē nonākušajiem nabadziņiem - notiekošai ziedojumu vākšanas kampaņai varētu būt zināmi panākumi.
No otras puses, pažēlot nabadziņus ir viena lieta, bet atdot savu balsi vēlēšanās par “nabadziņiem”, tas ir - neprasmīgiem cilvēkiem, kuri salaidīs grīstē visu, kam pieskarsies - ir pavisam kas cits. Turklāt kas gan viņi par “nabadziņiem” - Marija Golubeva, Daniels Pavļuts un citi? Viņi šausmīgi apvainotos, ja viņus tā nosauktu.
Tāpat arī ne Aspazija, ne Benjamiņa nekādi nevar tikt ierindoti vienā pulciņā ar Cibiņa tipa personām. Abas bija valdonīgas, par sevi gatavas pastāvēt sievietes. Tieši tādas, kādas “Kustības “Par!”” līderi(-es) gribētu redzēt sievietes.
Paliek atklāts jautājums - ja jau esat tik stipras, ja jau gribat līdzināties Aspazijai un Benjamiņa kundzei, tad kāpēc šī staigāšana ar ubaga tarbu? Varbūt tomēr nodemonstrēt īstu, nevis šķietamu apņēmību un drosmi. Aiziet un stingri paprasīt: A kur nauda, Edgar?
