“Aizvadītajā gadā Krievija pilnībā sagrāva līdzšinējo Eiropas drošības arhitektūru,” Saeimas ārpolitiskajās debatēs norādīja Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Sakot A, jāsaka arī B. Ja jau drošības arhitektūra ir sagrauta, tātad steidzami jābūvē jauna. Vai jaunās drošības ēkas aprises šajās debatēs tika iezīmētas?
Viens no svarīgākajiem jautājumiem, uz kuriem jāatbild, pirms ejam tālāk, - vai arī citur pasaulē saprot, ka līdzšinējā Eiropas un lielā mērā arī pasaules drošības arhitektūra ir sagrauta? Varbūt šie vārdi tiek uztverti tikai kā standarta frāzes, ar kurām pārpilnas ikviena politiķa vai birokrāta runas? Tā vienkārši jārunā, tā vajag, bet kā nopietnu, eksistenciālu problēmu to neuztver?
Līdzšinējie 11 kara mēneši liecina, ka bažas par šo sapratni ir pamatotas. Valdošā ideja ir cerēt, ka “konflikts” gan jau kaut kā “uzsūksies”. Kā? Pat negribas domāt. Kaut kas notiks un viss. Karš beigsies, un dzīve atgriezīsies vecajā ritmā, kad varēs pilnībā atgriezties pie tā dēvētās rozā poniju dienaskārtības. Tā arī šobrīd dominē politiskajā dienaskārtībā, bet pilnīgai dominancei traucē raķešu uzbrukumi Ukrainas dzemdību namiem.
Šī gada ārpolitiskās debates bija pirmās kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Kā parasti šajās debatēs viesu sektorā sēdēja diplomātiskais korpuss. Amatpersonu runas faktiski bija domātas tieši viņiem, lai caur vēstniekiem tiktu skaidri definēta Latvijas ārpolitiskā doktrīna un tiktu nodots nepārprotams vēstījums šo valstu valdībām. Vai šis vēstījums tika nodots?
Diplomātiskā etiķete nosaka visai noapaļotus formulējumus un ārkārtīgi uzmanīgi izteiktus pārmetumus citiem. Mūsu ārlietu ministrs ir pazīstams ar īpašu prasmi “nelēkt uz ecēšām”. Arī šoreiz viņa runa bija ieturēta. Varbūt situācijas dramatismam neatbilstoša. Tā varēja būt asāka. Kādā ziņā?
Ārpolitiskās debates ir piesaistītas noteiktam datumam. Mūsu valsts starptautiskās atzīšanas dienai 1921. gada 26. janvārī. Šis datums savā nozīmībā tikai nedaudz atpaliek no 1918. gada 18. novembra, jo bez šīs starptautiskās atzīšanas mūsu valstiskums būtu daudz ievainojamāks.
Minētie Rinkēviča vārdi - Krievija ir pilnībā sagrāvusi līdzšinējo Eiropas drošības arhitektūru - nozīmē, ka Latvijas valstiskums ir apdraudēts vairāk nekā jebkad agrāk kopš 1991. gada. Tas nozīmē, ka par jaunas drošības arhitektūras izveidi ir jākliedz pilnā balsī un jāaicina citas valstis nekavējoties ķerties pie šīs jaunās arhitektūras projektēšanas un būvēšanas.
Savukārt, ja uzskatām, ka NATO ar tās izslavēto 5. pantu un “ne collu NATO valstu teritorijas” ir pietiekami, tad mierīgi gatavojamies NATO Viļņas samitam šā gada jūlijā un lieki netricinām gaisu ar “pilnībā sagrauto drošības arhitektūru”.
Ja “sagrautā Eiropas drošības arhitektūra” attiecas tikai uz to Eiropas daļu, kura ir ārpus NATO, tad būtu skaidri jāverbalizē, kādam jābūt šī kara vēlamajam rezultātam. Šeit svarīgi ir tieši precīzi vārdi, jo šobrīd pasaules diplomātiskajā leksikā dominē frāzes - karš pēc iespējas drīzāk jāizbeidz, jāpārtrauc cilvēku bojāeja, jāatjauno Ukrainas teritoriālā integritāte ANO statūtos noteiktajās robežās un citi dažādi staipāmi izteikumi. Pat ja atsevišķi politiķi atļaujas skaidri pateikt - Ukrainai ir jāuzvar, tad no precizējumiem, kādai šai uzvarai reāli jāizskatās, viņi cenšas izvairīties. Īpaši tas attiecas uz jautājumu - ko darīt ar Putina režīmu.
Latvijai jautājums - kas notiks ar Krieviju pēc kara beigām - ir vissvarīgākais. Kas notiek, ja frontē veidojas pata situācija un beigu beigās tiek noslēgts pamiers? Vai pat ja Krievija zaudē, taču režīms paliek iepriekšējais? Krievija ir pārkāpusi visas robežas un visus pašierobežojumus (izņemot kodolieroču lietošanu). Visi zina, kas jādara ar suni, kurš reiz pagaršojis cilvēku gaļu. Kaut cik stabila Latvijas un visas Eiropas drošība nav iespējama, saglabājoties Putina režīmam.
Īpaši būtu jārunā par Vāciju un Franciju. Abas pretendē uz ES līderes lomu. Taču līderību nenosaka tikai ekonomikas izmēri. Būt līderim nozīmē uzņemties lielāko atbildību. Vai Vācija, daļēji arī Francija ir gatavas uzņemties atbildību?
Tās atšķirībā no Baltijas valstīm un Polijas nejūt eksistenciālu apdraudējumu. Tās drīzāk jūt apdraudējumu, ja iedos Ukrainai pārāk daudz ieroču. Nav jaušams stratēģisks, proaktīvs redzējums. Ir taktiska reaģēšana uz jau notikušo. Nesenajā Vācijas un Francijas līderu tikšanās komunikē tā arī bija ierakstīts - ieroču piegādes Ukrainai tiks saskaņotas ar situāciju frontē.
Mudinājumi ES vadošajām valstīm uzņemties lielāku lomu šīs jaunās drošības arhitektūras būvniecībā Rinkēviča ziņojumā izskanēja bikli. Objektivitātes labad jāuzslavē ministra drosme aicināt “demokrātiskās lielvaras apgādāt Ukrainu ar tankiem, pretgaisa aizsardzības iekārtām un munīciju”. Katrs pats var izlemt, vai vārds drosme šajā gadījumā jāliek pēdiņās vai var bez tām iztikt.
Latvija pēc rotācijas grafika kandidē uz ANO Drošības padomes nepastāvīgo vietu 2026.-2027. gada termiņam. Rinkēvičs pats sev uzdeva jautājumu: “Kāda jēga Latvijai piedalīties vēlēšanās, kuras notiks 2025. gadā, ja ANO Drošības padome ir strupceļā un tā nespēj atbildēt Krievijas agresijai pret Ukrainu.”
ANO un tas Drošības padome ir viena no līdzšinējām drošības arhitektūras konstrukcijām. Šīs konstrukcijas iluzorā būtība bija visai skaidra vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Tā nav spējusi novērst nevienu nopietnāku militāro konfliktu, ne genocīdu Ruandā, ne Bosnijā, kur abos gadījumos ANO miera uzturēšanas spēki izrādījās pilnīgi bezspēcīgi un pildīja vien dekoratīvas funkcijas.
Tagad, pateicoties Krievijas veto tiesībām ANO DP un tās pastāvīgā pārstāvja Vitālija Nebenzjas demonstratīvajai nekaunībai, ANO DP pārvērsta par lētu balagānu. Tur pilnā nopietnībā tiek apspriesta Ukrainas biolaboratorijās izaudzēto kaujas odu un kaujas mušu sūtīšana pāri robežai uz Krieviju un citas acīmredzamas blēņas. Ir skaidrs, ka ANO savu lomu nepilda un pasaules drošības arhitektūrā pilda varbūt pat kaitīgu funkciju. Kā drošības līdzeklis, kurš ne no kā neaizsargā. Kā tīri dekoratīva izkārtne.
Rinkēvičs, sākumā uzdodot pamato jautājumu - kāda jēga, savā tālākajā atbildē cenšas atrast attaisnojumus dalībai šajā nevajadzīgajā struktūrā. Faktiski apšauba paša izteikumus par sagrauto drošības arhitektūru. Tad tā ir “pilnībā sagrauta” vai tomēr nav sagrauta? Ja paši esam gatavi sēdēt pie viena galda ar Nebenzju un apspriest kaujas odu un, kā šajās dienās atklājies, arī kaujas kraukļu problemātiku, tad varbūt vispirms jātiek galā ar situācijas vērtējumu pašu galvās?
Nevēlos uzmesties šeit par sātana advokātu, bet uz ko balstās Putina “greizā” loģika? Vārdu - greizā - lieku pēdiņās, jo šī loģika, rūpīgāk ieskatoties, nemaz tik greiza nav. Jā, tā ir riebīga, necilvēcīga, ļauna, bet tai ir savā ziņā pareizas premisas. Tā balstās uz galveno premisu - Rietumu politika ir liekulīga. Skaistie vārdi, kuri tiek publiski deklarēti, neatbilst tikpat skaistiem darbiem.
Pats svaigākais piemērs - Davosā sabrauc simtiem dedzīgu “zaļā kursa” sludinātāju ar saviem personiskajiem lidaparātiem. Kad Putins to visu redz un viņam pie galda šaurā lokā rietumvalstu līderi turpina stāstīt “par vērtībām”, tad Putins jūtas muļķa lomā. Ja mēs te visi esam savējie, tad
kāpēc par to šeit runājam? Es taču neesmu jūsu naivais vēlētājs, kas tic visām tām pasakām. Kāpēc jūs man to stāstāt? Vai arī mani par muļķi uzskatāt?
Problēma ir tā, ka, ja tāds ekonomiskais un militārais potenciāls, kāds ir Rietumiem ar ASV priekšgalā, būtu, teiksim, Ķīnai, Turcijai, tai pašai Indijai, nemaz nerunājot par Ukrainu, tad Krievija tik brīvi neatļautos plosīties Ukrainā. Tad Putins sēdētu Kremlī kluss un mierīgs. Putins uzvedas tā, kā viņš uzvedas, tikai tāpēc, ka Rietumus ar visu viņu milzīgo potenciālu ne par ko netur. Jācer, ka maldīgi.
Diemžēl nodot ārvalstu vēstniekiem skaidru vēstījumu, ka šobrīd Rietumiem visvairāk nepieciešama drosme, izlēmība, skaidra, visiem saprotama pozīcija, kura netiek balstīta liekulībā, Rinkēvičs nespēja. Jo tas būtu jādara ar savu personisko piemēru. Ar drosmi bez pēdiņām.
