Tādi notikumi negadās bieži. Ne katrai paaudzei tādus izdodas piedzīvot. Tieši piedzīvot, jo tas bija piedzīvojums. Kas galu galā dzīvē ir galvenais? No kā sastāv dzīve? No piedzīvojumiem. Protams, īstiem. Nevis no tām par naudu pērkamajām izklaidēm, ko piedzīvojumu trūkuma dēļ par tādiem cenšas uzdot.
Jaunam, politiski aktīvam, patriotiski noskaņotam cilvēkam 1988.-1991. gada Atmodas laiks bija spilgtākais piedzīvojums, kāds noticis manas paaudzes laikā. Tas bija neaizmirstams un neatkārtojams. Var saprast mūsdienu jaunos cilvēkus, kuri arī gribētu savu revolūciju, bet tāda mēroga notikumi tik bieži neatkārtojas.
Tiesa, tāpēc jau nevajadzētu veidot savu šodienas barikāžu imitāciju un to rotāt ar zagtu laikraksta “Atmoda” logotipu. No tā, ka jūs kaut ko citiem svētu ciniski apņirgsiet, jūsu ūķis cildenāks nekļūs. Vienalga, par ko pārdēvēsiet savu “Ļeņingradu”, tā par 1991. gada janvāra Doma laukumu vai pat Atmodas laika “Kārli” nepārvērtīsies.
Runājot par 1991. gada barikādēm, jānodala katra personiskās sajūtas no kopējā vēsturiskā procesa, kurš tolaik fundamentāli izmainīja visu pasaules politisko konfigurāciju. No personisko sajūtu aspekta man janvāra barikādes šķita tā laika nosacīto “brīvības cīņu” beigu posma kaujas. Lai arī no šodienas skatupunkta ir skaidrs, ka 1991. gada janvārī vēl nekas nebija izšķirts, tobrīd, vismaz man, tā nelikās. Man jau 1989. gada pirmajā pusē šķita, ka viss - uzvara ir mūsu un tālākais jau ir, kā mēdz teikt, tehniskas dabas jautājums.
Janvāra barikādēm jau bija nopietns, var pat teikt, valstisks pamats. Valdību un Augstāko Padomi vadīja Tautas fronte, tāpēc no tā laika “neformāļu” viedokļa visam notiekošajam bija neliela “oficioza” piegarša. Īpaši līdz 20. janvāra apšaudei.
Tomēr tieši 1991. gada janvārī guvu vairākas citos apstākļos tikpat kā neiegūstamas atziņas. Pirmā - cik svarīga vīrietim ir gatavība fiziski aizstāvēt savu tēvzemi. Kāpēc karš, lai arī nenoliedzami šausmīgs, nežēlīgs, prātam neaptverami riebīgs, sevī ietver grūti apjaušamu pievilcību. Tajā ir kaut kas narkotiski vilinošs.
Kad nesen intervēju Ukrainas vēstnieku Latvijā Oleksandru Miščenko, viņš stāstīja par viesošanos Biķernieku slimnīcā, kur ārstējas ievainotie ukraiņu karavīri: “Tas ir šausmīgi. Neviens normāls cilvēks to nevar izturēt. Kad cilvēks jau tur ir iekšā, viņš iegūst kaut ko tādu, kā mums nekad nebūs, ja paši nebūsim bijuši frontē. Neviens no mums nav tam gatavs. Bet šie puiši frontē ir gatavi. Dodiet tikai viņiem ieročus.”
Lai arī neesmu bijis frontei pat tuvumā un man pat prātā nenāk salīdzināt kara šausmas šodienas Ukrainā ar mūsu 1991. gada samērā mierīgo pasēdēšanu pie ugunskuriem, tomēr šī barikāžu pieredze ļauj kaut nedaudz labāk saprast to, ko teica Ukrainas vēstnieks.
Otra atziņa. 1991. gada janvāra barikāžu nozīme ir nepārvērtējama. Lai ko neteiktu daži skeptiķi. Tie sasmērēto sviestmaižu grozi, kafijas termosi, noadītās zeķes un cimdi, šī cilvēku nesavtīgā un, galvenais, patiesā solidaritāte, gatavība pašuzupurēties vēl šodien pilda degvielas funkciju tam dzinējam, kurš uztur ticību latviešu nācijas spējai izdzīvot vispostošākajās pasaules vētrās. Bez barikādēm latviešu tautas vēsture būt krietni nabadzīgāka.
Atsevišķi jārunā par barikāžu lomu un vietu pasaules kopējā politiskajā procesā. Tajā skaitā to ietekmi uz procesiem šodien.
1991. gada janvāra barikādes nevar skatīt atrauti no kopējiem Atmodas un plašākā mērogā - “perestroikas” procesiem, jo bez pēdējās, bez Mihaila Gorbačova revolūcijas no augšas nekas tāds nebūtu iespējams.
Ņemot vērā Ķīnas pieredzi, kura 1989. gada maijā aizgāja pa citu ceļu, šodien, ar atpakaļejošu datumu, varam droši teikt, ka visi augstākie spēki mums toreiz stāvēja blakus. Zvaigznes bija tā salikušās kā reizi simtgadē. Procesi pavisam viegli varēja aiziet arī pa citu, mums daudz nepatīkamāku gultni.
Populārie stāsti, ka PSRS bija sevi pilnībā izsmēlusi, tas bijis nolemts veidojums bez nākotnes un tā sabrukums nenovēršams, ir vāji pamatots pieņēmums. Tā pati Ķīna lieliski nodemonstrēja, ka tolaik valdošā pārliecība, ka demokrātija un ekonomiskā izaugsme viena bez otras nav iespējamas, ir tikai vēlamā uzdošana par esošo. Savukārt Baltkrievija 2020. gadā pierādīja, ka ar represīvām metodēm varu iespējams saglabāt pat tad, ja vairums iedzīvotāju pauž tai skaidru noraidījumu. Ziemeļkorejas pieredzi pat nepieminēsim.
Ne mazāk nepatīkama ir atskārsme, cik ļoti toreiz bijām naivi, domājot, ka Rietumi no sirds mums vēl atbrīvošanos no okupācijas jūga. Par to šodien cenšas nerunāt, bet Rietumu, tajā skaitā ASV, līderu galvenā rūpe “perestroikas” laikos bija, lai tikai PSRS nesadalās atsevišķos veidojumos. LTF pārstāvjiem katrā tikšanās reizē ar Rietumu politiķiem bija jāklausās vāji maskēti ieteikumi būt mērenākiem, neprasīt neatkarību un nedot iespēju Gorbačova pretiniekiem, lietojot mūsdienu leksiku, eskalēt situāciju.
Kad šodien mēs redzam nepieklājīgi piesardzīgo ieroču došanu Ukrainai karā pret Krievijas iebrucējiem, iemesli nav jāmeklē kaut kādās konspirācijās (Kremlis to Šolcu baigi stingri satvēris aiz olām). Iemesls ir tas pats vecais. Galvenais - nesadusmot Kremļa saimnieku un noturēt viņu tādos rāmjos, lai mēs paši varētu bezbēdīgi dzīvot savu mierīgo dzīvi. Pirms 35 gadiem tās bija bailes par kodollielvalsts dezintegrāciju atsevišķās sastāvdaļās, tagad bailes no izslavētās “eskalācijas”.
Lai arī mūsu neatkarības atjaunošanas “cīņas” neprasīja daudz asiņu, tomēr tiem upuriem, kuri barikāžu laikā zaudēja savu dzīvību, goda parādu vēl neesam atdevuši. Manuprāt, šo cilvēku vārdi būtu daudz vairāk pelnījuši nest Rīgas ielu nosaukumus nekā ar Rīgu un Latviju nesaistītie Puškins, Ļermontovs, Lomonosovs un citi impērijas simboli.
