Ziņa, ka finanšu ministrs Arvils Ašeradens atjaunojis darbā iepriekšējā ministra Jāņa Reira atlaisto VID ģenerāldirektori Ievu Jaunzemi, izraisījusi pretrunīgu sabiedrības reakciju. Daļa sabiedrības šajā atjaunošanā saskata valdošās politiskās šķiras nevēlēšanos cīnīties ar korupciju, bet lielākajai sabiedrības daļai šīs jautājums ir dziļi vienaldzīgs. Kāpēc?
Sabiedrības vājajai interesei par Jaunzemes un Reira, un aiz abiem stāvošo ekonomisko grupējumu pretstāvi ir divi galvenie iemesli. Viens - neskaidrība, kura puse šajā “stāstā” ir “labie”, bet kura “sliktie”. Otrs - Latvijas sabiedrības īpatnā izpratne par korupciju. Abi šie faktori ir savijušies vienotā, neatšķetināmā mezglā. Tomēr mēģināsim to atšķetināt.
Publiski jau izskanējuši izteikumi, ka Ziemeļvalstīs, uz kuru pusi, ja ticam premjeram Krišjānim Kariņam, milzu soļiem virzāmies, visas šīs personas (Jaunzeme un Ašeradens) no valsts pārvaldes jau sen būtu padzītas. Vēl vairāk, tām tur būtu liegts pat tuvoties. Par to nav šaubu, bet Latvija ne tuvu nav ziemeļvalsts.
It kā vietā būtu jautājums - kāpēc, bet te arī atduramies pret galveno šķērsli. Nav ne mazākās pārliecības, ka pastāvētu vispārēja vēlme uzzināt - kāpēc Latvija nav ziemeļvalsts? Kāpēc tā šajā virzienā pat netaisās iet, neatkarīgi no dažādiem stāstiem? Vieglāk un, galvenais, patīkamāk ir atrast kādu pseidoiemeslu, kurš ļauj pašiem neko nedarīt, neko savā uzvedībā vai domāšanā nemainīt, bet vainot kādus citus. Respektīvi, īsto cēloni ignorēt.
Protams, ir viens neapstrīdams pamatiemesls - pusgadsimta okupācija, bet jau vairāk nekā 30 gadu dzīvojam neatkarīgā valstī, kur paši vien lietas kārtojam. Var pieņemt, ka pirmajā neatkarības desmitgadē sistēma bija pārāk nesakārtota un atradās nemitīgā kapitāla sadales un pārdales procesā. Līdz ar to cīņa pret korupciju nevarēja būt efektīva spēku nesamērības dēļ. Korumpanti bija daudz varenāki. Taču kopš gadsimta sākuma par korupciju, par oligarhiem, par valsts nozagšanu, par “tumsas spēkiem” tiek runāts bez apstājas. Kāpēc rezultāts ir tik vājš?
Atbilde ir vienkārša. Reira un Jaunzemes gadījums to skaidri parāda. Visus šos divdesmit un vairāk gadus ir notikusi cīņa nevis pret korupciju, bet korupcija ir izmantota kā instruments politiskajā cīņā. Jebkuri, pat šķietami korupcijas gadījumi skaitījās labi, ja tikai tie palīdzēja iznīcināt politiskos pretiniekus. Ja politiskās komponentes nav, tad arī korupcijas nav.
Atcerēsimies e-lietu jeb, kā šodien teiktu, digitalizācijas lietu ministres Inas Gudeles demisiju 2008. gada aprīlī dzimšanas dienas tortes dēļ. Formāli tas, protams, bija pārkāpums - zemeņu kūka dzimšanas dienā par valsts naudu, bet skaidrs, ka toreiz šī lieta tika uzpūsta gigantiskos apmēros tikai tāpēc, ka Gudele pārstāvēja ZZS, bet ZZS bija saistīta ar Lembergu. Savukārt tā brīža politiskās šķiras galvenais uzdevums bija novākt šo smagsvaru no skatuves. Viss pavisam vienkārši - sitam pa Gudeli, domājam - pa Lembergu.
Bet te? Reirs, Jaunzeme, Ašeradens. Visi taču savējie, Ziemeļvalstu virzienā gājēji. Viena - Kariņa - komanda. Kur te oligarhi? Ģenerālis Podiņš? Kāds vēl Podiņš, ja vienīgais latvju sabiedrību interesējošais ģenerālis ir Valdis Valters. Kur Šlesers, kur Šķēle? Nav? Lembergs arī nav? Tad arī nav par ko runāt.
Ja korupcijas lietā nav neviena no 3A, tad kuru gan tā interesē? Varbūt, ja tur vēl būtu Ušakovs un Mr. 20%, tad tas kādu varētu interesēt. VID astoņkājis, būvnieku kartelis, Martinsons jeb Kvadrāts? Latvijas Bankas Rimšēvičs? Garām. Tad jau stāsti par Kombuļu Inesi vai Kirkorova apakšbiksēm interesantāki. Turklāt nav runa par kaut kādiem neizglītotiem pāķiem. Inteliģenti cilvēki, ar kuriem par Kirkegoru un Žižeku var mēli pakulstīt. Bet korupcija bez Šķēles trešās pakāpes māsīcas nevienu neinteresē.
Par kādu cīņu pret korupciju var runāt valstī, kur lielākais korupcijas skandāls, par kuru pusgadu runāja speciālā Saeimas komisijā, par kuru gadiem runāja pamatplūsmas mediji, bija tā dēvētās “Rīdzenes sarunas”, kurās daži politiski mazietekmīgi, no reālajām varas svirām jau sen atstumti personāži kaut ko savā starpā pirms desmit gadiem bija spriedelējuši? Īpaši tika izgaršota šiem politiķiem atsevišķos brīžos pasprukusī (vai regulāri lietotā) nenormatīvā leksika. Tas, ka politiķis lieto prastus krievu valodas lamuvārdus, bija viens no galvenajiem argumentiem, kāpēc šos personāžus nedrīkst laist pie varas.
Tam var tikai piekrist. Cilvēki, kuri prasti runā, parasti nav arī ar īpaši augstiem morāles principiem. Taču vēlreiz atkārtoju - sabiedrības uzmanība jau vismaz divdesmit gadu tiek fokusēta uz vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kuri Latvijā ieguvuši kanonizēto oligarhu titulu. Ir veseli izdevumi, žurnālisti un žurnālistu komandas, kuras joprojām ir gatavas pārskaitīt sviestmaižu skaitu oligarha šķīvī viņa uzstāšanās laikā un tērēt dienas, lai noskaidrotu viņa kreklu aproču cenu.
Būsim reālisti - piedāvājums rodas tikai tad, ja ir pieprasījums. Ir simtiem un tūkstošiem cilvēku, kuri kāri tver katru slikto ziņu par kādu no šiem mitoloģizētajiem ļaundariem. Korupcija kā tāda, ja tā ar šiem zināmajiem personāžiem nesaistās, viņus neinteresē. Var teikt, nemaz.
Bija taču sarunas “Taureņu pirtī”, kurās piedalījās varai tuvas personas. Tagadējai varai, nevis tai, kas valdīja pirms desmit gadiem. Kur šīs sarunas palika? Kur svētdienas televīziju sižeti par šim tēmām, kuros uzfilmēta klauvēšana pie durvīm, kuras neviens neatver, un zvani pa telefoniem, kuros dzirdami vien pīkstieni? Kur dziļdomīgie mājieni - ja jau neatbild, tātad... Paši saprotat. Blēdības, slikti cilvēki, korupcija.
Nevajag sevi mānīt, ka tikai Ušakova, Šlesera vai Lemberga vēlētājam korupcija nav problēma, bet es jau esmu citāds. Es esmu par “pareizajiem”. Par “gaismas spēkiem”.
Nevienu Lemberga sviestmaižu skaitītāju nekad nav interesējis, kā tad tur īsti ir ar to Kariņa sievas iegādāto nekustamo īpašumu Skolas ielā. Lai jau tas Gobzems vārās savā instagramā, man zem goda pat par šo lietu interesēties.
Bankas “Citadele” pārdošanas lietā korupcijas pēdas bija acīmredzamas, bet kur bija rakstu sērija žurnālā “Ir”? 2014. gada 29. oktobrī Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētājs Ansis Spridzāns un valdes loceklis Guntis Lauskis demonstratīvi, var pat teikt, izmisumā atkāpās, un divu dienu laikā tika atrasts jauns zicpriekšsēdētājs - Vladimirs Loginovs, kurš iztapīgi noformēja bankas pārdošanas darījumu. Vai kaut viens lielais cīnītājs pret “korupciju” iebilda kaut vārdu?
Pie tā, ka Latvijā korupcijas uztvere daudz neatšķiras no tās, kāda valda austrumos no Zilupes, visi šie trīszvaigžņotie korupcijas “atmaskotāji” ir ne mazāk vainīgi kā trīs A kopā. Tieši šie ideoloģiskās frontes cīnītāji fundamentāli mainīja korupcijas uztveri sabiedrībā, tās patieso jēgu. Tieši viņu dēļ Latvijā ir iedzīvinājies princips - kas atļauts Kariņam, Āboltiņai un viņas vīram, nav atļauts Šleseram un viņa šofera dēlam. Šīs selektīvās pieejas augļus tagad visi kopā arī baudām. Gaismas gadu attālumā no Ziemeļvalstīm korupcijas jomā.
