Par nelegālo robežpārkāpēju izpalīgiem, pret kuriem ierosināts kriminālprocess, rakstniece Kristīne Želve saka: “Biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem” ir veikusi un turpina veikt ļoti smagu un bieži vien nepateicīgu darbu. Viņi pieder tiem, kas gan Latviju, gan pasauli padara par mazliet labāku vietu.”
Saukli - padarīsim Latviju par kaut mazliet labāku vietu - grūti apšaubīt. Pārāk jau tas labi skan. Kurš ir pret, lai paceļ roku. Nav. Atturas? Nav. Vienbalsīgi. Problēma tikai, ka katrs ar šo “labumu” saprot ko savu.
Lai Latviju padarītu par “labāku vietu”, tiek sludināta izslavētā iecietība, iekļāvība, dažādība. Visi jau gribētu būt labestīgi, cilvēcīgi, iejūtīgi. Taču vienlaikus nevajadzētu aizmirst mūsu pašu vēsturisko pieredzi, kad okupācijas laikos latviešiem nācās iecietīgi iekļaut milzu skaitu citas kultūras piederīgo. Šī “humānisma”, šīs “iecietīgās iekļāvības” sekas vēl šodien, trīsdesmit gadus kopš neatkarības atjaunošanas, nevaram pārvarēt. Tāpat tiek stūrgalvīgi ignorēta kaut vai Zviedrijas pieredze, kur ilgus gadus valdīja šis “padarīsim valsti labāku” princips. Tagad šī politika vainagojusies ielu bandu karos, lavīnveidīga izvarošanas skaita pieaugumā un citās “labākās lietās”.
Politiķi pēdējā laikā kļuvuši neparasti kaunīgi. Pārsvarā no to pašu progresīvo iekļāvēju spārna. Gan no Saeimā ievēlēto (“Progresīvie”), gan
izbrāķēto (“Kustība Par!”) puses. Tad viņiem kauns par civilās partnerības likuma izskatīšanas noraidīšanu, tad par deputāta Aleksandra Kiršteina izteikumiem, tad kauns par vēlētājiem, kuri ne tos savēlējuši. Visu šo “kaunu” raksturīga iezīme - kauns nevis par to, ko paši savārījuši, bet gan ko izdarījis kāds cits.
Publiskajā telpā jau izskanējušas dzēlīgas replikas, ka šie politiķi “kaunoties” par Saeimas ētikas komisijas atteikumu nosodīt Kiršteina lietoto leksiku, taču par savu ievērojamo algu palielinājumu, par prāvajām darba izbeigšanas, transporta, dzīves vietas kompensācijām un citām privilēģijām nekaunoties gan. Ja pašiem izdevīgi, tad “kauns” nerodas, bet tiklīdz kaut kas ne tā, kā pašiem gribētos, tā automātiski parādās neizturams “kauns”.
Lai nerastos lieki pārpratumi, neuzskatu Kiršteina lietotos vārdus par atdarināšanas cienīgiem. Pats tādus nelietoju un arī citiem neiesaku. Laiks iet, daudz kas mainās. Kas skaitījās normāli Rūdolfa Blaumaņa laikos, mūsdienās tāds var vairs nelikties. Īpaši pēc holokausta.
Var saprast cilvēkus, kuriem Kiršteina lietotie vārdi nepatīk. Tāpat kā pats Kiršteins un viņa uzskati. Tas ir normāli, jo pasaule nekad nebūs tāda, ka visiem tajā viss patiks. No tā nav jātaisa traģēdija. Traģēdija drīzāk būtu, ja katru izteikumu, kustību, žestu, skatienu, kuru kāds varētu uztvert kā aizvainojošu, aizskarošu, naidpilnu vai kā citādi nepatīkamu, izskatītu dažādās ētikas komisijās, sākot no Saeimas un beidzot ar daudzdzīvokļu mājas 3. kāpņu telpas komiteju.
Pat nedomāju ironizēt. Žurnālists Juris Vaidakovs stāsta, ka reiz gājis pa Vecrīgu, pretī nācis Latvijas pazīstamākais melnādainais Džordžs Stīls un “uzstājīgi, šķiet nikns, blenza man sejā. Neizpratnē vaicāju - kas noticis, Džordž, ko tā uz mani skaties? Atbilde mani nošokēja: Ko tu uz mani skaties? Esi rasists?” Vērojot “naida runu” apkarošanas kampaņu lavīnveidīgo raksturu, nonākšana līdz situācijai, kad jebkurš aizskārums, kritika, ne tā paskatīšanās tiks pārdefinēta kā “naida runa”, šķiet pavisam tuva nākotne.
Piektdien Rīgā notika plaša konference “Naida noziegumi: atpazīt, izmeklēt, novērst”. Šīs konferences galvenais mērķis bija šo nākotni ieviest pēc iespējas drīzāk. Okupācijas laikus piedzīvojušajiem tā gan būtu savdabīga atgriešanās pagātnē, kad vienmēr un visur bija rūpīgi jādomā, ko drīkst un no nedrīkst teikt. Atgriešanās laikos, kad teātros visgrūtāk bija dabūt biļetes uz izrādēm ar aizliegtiem zemtekstiem. Apmēram kā tagad uz JRT Alvja Hermaņa “Žižeku un Pītersenu”.
Ne velti minētajā konferencē LU asociētā profesore Kristīne Dupate norādīja, ka “tas, kas Eiropā tiktu uzskatīts par naida runu vai naida noziegumu, pie mums tiek uzskatīts par normu”. Tā ka vajag saņemties, biedri, un straujāk pielīdzināties sociālo pārkārtojumu pirmrindniekiem Eiropā.
Jāpiekrīt, ka izdarīt noziegumus pret kādu tikai tāpēc, ka viņš ir citāds, ir pilnīgi nepieņemami. Ja šai problēmai tiek rīkotas īpašas konferences, tad jābūt arī statistikai, cik šādu noziegumu ir izdarīti. Varbūt problēma patiešām sasāpējusi. Taču praksē par šādiem noziegumiem tikpat kā ziņu nav. Ja būtu, tad par tiem kreisajos medijos bazūnētu no rīta līdz vakaram. Šeit īpaši jāatrunā, ka runa ir par reālām, līdz tiesai aizvadītām krimināllietām, nevis par dažu aktīvistu iesniegumiem, kad kādam kaut kas licies aizvainojošs.
Pirms pusotra gada viens šāds ārkārtīgi skaļš gadījums bija. Toreiz ne tikai pa visu Latviju, bet pa visu pasauli izskanēja šaušalīga ziņa par “naida noziegumu”, prātam neapverami nežēlīgu slepkavību Tukumā, kas gan drīz vien izrādījās melīga “naida propaganda” no LGBTQ+ jumta organizācijas “Mozaīka” puses. Šo “naida propagandu” bez jebkādām faktu pārbaudēm (lai gan fakti šķita stipri šaubīgi jau no paša sākuma) izplatīja sabiedriskie un arī citi kreisās ievirzes mediji.
Varbūt esmu kaut ko palaidis garām, bet nemanīju, ka “Mozaīka” un tie mediji, kuri aktīvi iesaistījās šajā nožēlojamajā propagandas kampaņā, būtu atvainojušies Latvijas sabiedrībai par Latvijas vārda nomelnošanu. Nav šaubu, ka par šādiem “viltus naida noziegumiem” minētajā konferencē netika bilsts ne vārda.
Ja problēmas nemaz nav, ja noziegumi, kuri veikti pret personu tikai to citādības dēļ, netiek fiksēti, bet konferences tiek rīkotas, tad aiz tā slēpjas kaut kas cits. Kas?
Pie varas esošie kopš Mozus laikiem ir centušies aizbāzt mutes saviem oponentiem. Vēlme apklusināt citādi domājošos ir bijusi neatņemama varas iezīme. Gadu simtiem cilvēces gaišākie prāti ir cīnījušies par vārda, domu, ideju brīvību un nosodījuši cenzūru. Latvijas Satversmē ir 100. pants, kurā melns uz balta rakstīts, ka "cenzūra ir aizliegta". Šie vārdi dažādās variācijās ir ierakstīti gandrīz visu rietumvalstu konstitūcijās. ASV konstitūcijas pirmais labojums ir tieši par cenzūras aizliegumu, vārda brīvību.
Taču tas viss bija “tumšajā”, “atpalikušajā” pagātnē. Tagad "progresīvajā" sabiedrībā ir izgudrots eifēmisms, kā šo “atpalicību” novērst un cenzūru legalizēt. Ja “naida noziegumu” nav, tad jāpakāpjas vienu pakāpienu zemāk un jāmeklē tur, kur var atrast to, ko gribas atrast. “Naida runa”, kas var būt labāks par šo. Zem tās taču var pabāzt pilnīgi jebko, un lieta darīta. Progresīvi. Kā aprobežotais Ļeņins līdz šādiem “cēliem” vārdiem neaizdomājās?
Var iebilst, ka modernā “cenzūra” taču esot kaut kas pavisam cits. To ieviešot ar labiem nolūkiem. It kā cenzūra jebkad būtu ieviesta ar “sliktiem” nolūkiem. Tā vienmēr darīta tikai “labu gribot”. Vispārības labā. Humānisma un cilvēcības vārdā. Vienmēr gan beigās izrādījies, ka ar labajiem nodomiem bijis bruģēts ceļš uz elli.
Pie kā noved šīs “naida runas” apkarošanas kampaņas, redzam sociālajos tīklos. Piemēram, “Facebook”, kur Kremļa apmaksāti aktīvisti kopā ar plaša spektra “noderīgajiem idiotiem” cītīgi seko, lai tikai kāds ar savu “naida runu” neaizskartu “nabaga” krievus, kuri Putina dēļ “ciešot” no “nacionālistu” verbālās agresijas. Rezultātā dažādi krievu šovinisti, kreisie idioti brīvi apvaino ukraiņus, latviešus un citus, iezīmējot viņus kā nacistus, naciķus. Proti, tādus, pret kuriem nav aizliegtu apvainojumu. Jebkurš uzbrukums “nacionālistiem” ir atļauts, jo skaitās “no naida brīvs”. Savukārt jebkurš uzbrauciens krievu impērismam tiek uztverts kā aizliegtā “naida” (nacionālisma) izpausme.
Pat visai kreisi noskaņotais LTV ziņu dienests sestdien bija spiests vēstīt, ka “proeiropeiskie aktīvisti Bulgārijā gatavo protestus pret uzņēmumu "TELUS International Bulgaria", kam uzticēta "Facebook" ierakstu cenzēšana. Aktīvisti apgalvo, ka tiek veicināts pret Eiropu vērsts un prokrievisks saturs, kamēr ieraksti, kas pauž atbalstu Ukrainai, tiek cenzēti”.
Pacifisms, atbruņošanās, miermīlība pašas par sevi ir jaukas lietas, taču tikai līdz brīdim, kad kaimiņos neparādās kāds, kurš visus šos “humānismus” neuztver kā tiešu pamudinājumu uzbrukt vai vismaz uzsēsties uz kakla. Kreisie šo elementāro patiesību savā idejiskajā apmātībā ne tikai neredz, bet gluži otrādi - sludina šo “imunitātes deficītu” kā augstāko cilvēcīguma izpausmi. Tāpēc, ja gribam uzturēt augstu mūsu nācijas rezistences garu, tad mūsu uzdevums ir dot asu pretsparu šai iznīcinošajai kaunināšanas un “naida” meklēšanas mānijai.
