Jaunā, 2023. gada viens no nozīmīgākajiem iekšpolitiskajiem notikumiem būs Valsts prezidenta vēlēšanas. Galvenokārt tāpēc, ka šis jautājums var būtiski ietekmēt arī Krišjāņa Kariņa otrās valdības ilgtspējību.
Latvijas Satversme Valsts prezidentam nepiešķir daudz pilnvaru, bet, nomināli būdams valsts pirmā persona, viņš var atsevišķos brīžos izšķiroši ietekmēt politiskos procesus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam pieder ekskluzīvas tiesības izvirzīt valdības vadītāju un gandrīz ekskluzīvas iespējas rosināt Saeimas atlaišanu.
Līdz Valda Zatlera 2011. gada 28. maija rīkojumam Nr. 2 Saeimas atlaišanas iespēja tika uztverta kā “formāla”, bet pēc šā precedenta šī iespēja vairs nepazūd no politiskās dienaskārtības. Pat esot latentā formā, tā var atdzīvoties jebkurā brīdī, un politiķiem ar to jārēķinās.
Politiskajai šķirai jebkuras vēlēšanas ir milzīgs stress, piepūle, spēku un resursu koncentrācija. Ja šai smagajai procedūrai esi sekmīgi izgājis cauri, tad to atkārtot ārpus termiņa nav ne mazākās vēlēšanās. Tāpēc bailes no iespējamām, kaut hipotētiskām ārkārtas vēlēšanām politiķus attur no pārsteidzīgiem, avantūristiski ietiepīgiem gājieniem.
Otrs (vai, pareizāk sakot, pirmais) faktors, kas stipri iegrožo politiķu pārāk ambiciozas vēlmes, ir iespēja uzstāt pārāk stipri un pēkšņi atrasties pie sasistas siles. Tāpēc gājēji “uz visu banku” pirmie atstāj dzīru galdu. Drošāk sekot principam - labāk zīle rokā nekā mednis kokā.
Šīs vienkāršās patiesības pieminu tikai tāpēc, ka dažkārt nākas dzirdēt kategoriskus bezkompromisu aicinājumus nepiekāpties, iet līdz galam, aizcirst durvis un tamlīdzīgi. Daļai politisko līdzjutēju šāda pozīcija ir tīkama, taču tā vāji kotējas politiskajā “biržā”, kā to skaidri pierādīja “Konservatīvo” katastrofālie vēlēšanu rezultāti.
Līdz ar to pie varas tikusī politiskā šķira par visu vairāk vēlas nosacīto mieru un stabilitāti. Lai neviens viņiem netraucē apsaimniekot katra rokās nonākušo lauciņu. Izejot tieši no šīs premisas, jāaplūko politiskais process. “Ideoloģija”, “vērtības”, “principi”, kas ir būtiski partiju fanu kluba biedriem, pašiem spēlētājiem paliek otrajā plānā. Tur nesalīdzināmi lielāku lomu spēlē personiskās attiecības un “kāds man no tā būs labums”.
Tā kā Latvijas Valsts prezidentu vēlē Saeimas deputāti, tad, izdarot izvēli, viņi pretendentus vērtē, izejot no savām interesēm. Priekšroka tiek dota pēc iespējas pielaidīgākam cilvēkam. Tādam, kurš nosacīti “ēdīs no rokas” un “nejauksies deputātiem pa kājām”.
No šā aspekta pašreizējais prezidents Egils Levits politiskajai šķirai ir vienreizēji piemērots. Viņš pats nāk no ārpus politiskās vides un jau kandidātu izvirzīšanas laikā demonstrēja dzīvniecisku piesardzību. Viņš piekrita balotēties tikai tad, kad viņa ievēlēšanai jau bija savāktas nepieciešamās balsis. Citiem vārdiem, viņš bija gatavs iziet ringā tikai tādā gadījumā, ja uzvara ir garantēta.
Pirmās nopietnās ievēlētā prezidenta ugunskristības bija 2019. gada rudenī. Saeima, apspriežot nākamā gada budžetu, atteicās piešķirt finansējumu medicīnas darbinieku atalgojuma palielināšanai tādā apmērā, kādā tā pati Saeima bija nobalsojusi pirms gada. Radās pretruna starp medicīnas darbinieku finansēšanas likumu un likumu par valsts budžetu.
Levits 2019. gada 20. novembrī LNT raidījumā “900 sekundes” aicināja Saeimu novērst šīs pretrunas. Saeimas deputāti šo prezidenta aicinājumu izlikās nedzirdam, bet Levits pēc dažām dienām budžeta likumu pielaidīgi parakstīja, it kā nekas nebūtu bijis, tādējādi nodemonstrējot, ka ir gatavs “nejaukties pa kājām” “lielajiem”.
Līdzīga situācija atkārtojās ar tā saukto reģionālo reformu. Levits to parakstīja, klusi zem deguna bubinot, ka reforma esot veikta sasteigti, tā esot nepārdomāta, bez pienācīgas analīzes un ar pašiem iedzīvotājiem konsultējoties formāli. Taču tobrīd politiķi Levitu jau vairs neklausījās. Likumu par septiņkārtīgu finansējuma palielināšanu politiskajām partijām pat negribas pieminēt.
Valdošajai politiskajai šķirai Levits ir izcils. Nespilgts, nepretenciozs, savā pasaulē iekapsulējies. Viņa pārvēlēšanas galvenā problēma ir tā, ka viņš nav populārs prezidents. Politiķiem viņu grūti “pārdot” saviem vēlētājiem. Taču to var izdarīt, ja izdodas pārējos uzdot kā vēl sliktākus.
Tāpēc Levita izredzes jāskata kontekstā ar citiem iespējamiem kandidātiem. Tā kā vēl neviena konkrēta persona nav nosaukta, atliek tās tikai minēt. No kreiso progresistu spārna ir izskanējis Sanitas Osipovas vārds. Uzreiz jāsaka - nekādu izredžu. Visticamāk, arī ZZS, “Latvija pirmajā vietā” un “Stabilitātei!” izvirzīs savus cilvēkus, kuriem tāpat nav izredžu tikt ievēlētiem. Ne tāpēc, ka šie spēki nevarētu atrast cienījamus kandidātus, bet gan tāpēc, ka politiskā loģika to nepieļauj. Viņi iespēju izvirzīt savu prezidenta kandidātu izmantos tīri reklāmas nolūkos.
Tā kā Levits nomināli skaitās Nacionālās apvienības virzīts prezidents, tad NA, visticamāk, atbalstīs “savējo”. “Vienotībai” grūti būtu atrast labāku kandidātu par Levitu, tāpēc viņi būs galvenie pašreizējā prezidenta atbalstītāji.
Tiesa, vēl jau ir Valdis Dombrovskis, kurš savu galvu reibinošo karjeru varētu turpināt kā Latvijas Valsts prezidents ar tālāku mērķi - īstenot to, kas nesanāca Vairai Vīķei-Freibergai. ANO ģenerālsekretārs. Vai tas amats, kas būs pēc ANO reorganizācijas pēc kara. Pagaidām gan nav dzirdēts, ka Dombrovskis gatavotos atgriezties, lai strādātu Latvijā, bet kāpēc ne?
Bet ko tad “Apvienotais saraksts” (AS) ar tā līderi bez portfeļa Uldi Pīlēnu priekšgalā? Par Pīlēna prezidenta ambīcijām runā jau gadiem. Šādas runas nerodas no zila gaisa. Tām ir nopietns pamats. Vai tagad Pīlēns šo ambīciju apmierināšanai ir tuvāk nekā jebkad agrāk? Drīzāk nē nekā jā. Kāpēc?
Lai kļūtu prezidents, pretendentam jāsavāc 51 Saeimas deputāta balss. Šeit neder puse no balsojušajiem. Jābūt pusei no visiem plus viena balss. Kāpēc lai kāds deputāts ne no AS balsotu par Pīlēnu? Tur jābūt ļoti motivējošai argumentācijai. Tādai, kādu prezidents ar savām pilnvarām nemaz nevar dot.
Līdz ar to arī Pīlēna izredzes objektīvi nav augstas, kas izvirza nākamo jautājumu - ja reiz Pīlēnam nav visai dižas izredzes kļūt par prezidentu, tad varbūt labāk nemaz nepretendēt uz šo augsto amatu?
Politika savā dziļākajā būtībā ir visai primitīva. Kā tirgū. Tu man zeltu, es tev stikla krelles. Vai burvju ūdeni. Kas katram šķiet vērtīgāks. Tā tikai no malas šķiet blēdība - zelts pret burvju ūdeni. Burvju ūdens kārotājam tas šķiet pat ļoti izdevīgs darījums.
AS politiķi ir dabūjuši kāroto varas kumosiņu un diez vai gribēs ar to riskēt. Pašreizējā situācijā viss viņus apmierina, lai ko teiktu nelabvēļi. Ja kāds domā, ka “Vienotība” mūs [AS] apspēlējusi, lai domā, bet mēs ejam uz priekšu. Tas ir, strādājam (saimniekojam) sev uzticētajās ministrijās.
Izejot no šī brīža loģikas, vislielākās izredzes saglabā Levits, taču ekstrapolēt šodienu nākotnē ir visaplamākā politiskās prognozēšanas metode. Līdz jūnija sākumam, kad gaidāmas prezidenta vēlēšanas, vēl daudz kas var notikt.
Piemēram, opozīcija var nonākt pie atziņas, ka vērtīgāk ir nevis kādam ieriebt, bet gan no visiem reāli ievēlamiem pretendentiem izvēlēties vienu, kas dotu kaut teorētisku iespēju nonākt tuvāk varai. Lai arī šāda opozīcijas uzvedības racionalizācija jāvērtē kā mazticama, to izslēgt nevar, jo Levita pārvēlēšana tiks virzīta zem valdības stabilitātes izkārtnes. Pat ja šis lozungs nebūs primārais.
Zemtekstā tas jebkurā gadījumā būs izšķirošais faktors. Vienmēr jāatceras Latvijas politikas galvenais pamatprincips, kurš caurvij visus izšķirošos lēmumus. Kāds tas ir? Vai jūs gribat, lai atgriežas Džonss? Ak nē! Tad balsosim par to, lai paliek Levits. Lai nekas nemainās.
