Ar Vašingtonā dzīvojošo politisko komentētāju, Hadsona institūta zinātnisko līdzstrādnieku Andreju Piontkovski sazinājos drīz pēc kara sākuma. Marta sakumā “Neatkarīgajā” publicētā intervija ar viņu kļuva par manu 2022. gada pārliecinoši visvairāk lasīto publikāciju. Tobrīd kara iznākums un Ukrainas valstiskās neatkarības liktenis vēl bija miglā tīts. Lai arī šobrīd karš turpinās un neko līdz galam droši pateikt nevar, daudz kas tomēr kļuvis skaidrāks.
Mūsu saruna ar Piontkovski notika 3. marta vakarā, tas ir, nedēļu pēc iebrukuma sākuma. Tagad, pēc gandrīz desmit mēnešiem, to pārlasot, izkristalizējas galvenā tā brīža uztveres kļūda. Ja to vispār var saukt par kļūdu šī vārda klasiskajā izpratnē.
Krievijas bruņoto spēku varenība tika stipri pārvērtēta. Turklāt pilnīgi no visām pusēm. Gan Rietumi, gan Krievija bija pārliecināti, ka Ukrainas armija pajuks zem masīva Krievijas militāra trieciena, prezidents Volodimirs Zelenskis aizbēgs ASV helikopterā, bet valsts pārvalde pārtrauks centralizēti un mērķtiecīgi darboties. Visi domāja, ka Ukraina nenoturēsies. Un kļūdījās.
Kaut ko par Krievijas armijas zemajām kaujas spējām šad tad jau pirms iebrukuma atļāvās izteikties vienīgi populārais Krievijas žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs, bet viņa mūžīgi visu apņirdzošais stils šo krievu karaspēka noniecināšanu zināmā mērā devalvēja. Tas tika norakstīts uz Ņevzorova stilistiskajām pārmērībām. Viņš jau tā tikai runā. Patiesībā ir pavisam citādi. Izrādījās, ka ir vēl trakāk.
Piontkovskis uzskatīja, ka bez NATO spēku aktīvas iejaukšanās (nosakot virs Ukrainas “no-fly zone” - bezlidojumu zonu) Ukraina tiks iznīcināta. Putins neapstāšoties nekādu šķēršļu priekšā, un Kijiva tikšot nobombardēta tāpat, kā tas tika izdarīts ar Grozniju Čečenijā vai Alepo Sīrijā. Taču karadarbība jau no paša iebrukuma sākuma neritēja tā, kā Putins bija gaidījis. Apzināti nerakstu “kā Putins un viņa ģenerāļi” bija gaidījuši, jo, visticamāk, armijas vadībai tās patiesās kaujas spējas bija zināmas, taču neviens neuzdrošinājās Putinam par ko tādu pat ieminēties.
Tagad Rietumos dzīvojošais kādreizējais Putina tuvs draugs un līdzgaitnieks Sergejs Pugačovs Krievijas bruņoto spēku vājumu izskaidro vienkārši. “Vēl kopš vēlīnajiem padomju laikiem armijas ģeneralitātē valdīja nesatricināma pārliecība, ka nekāds nopietns karš ar NATO nav iespējams. Kara nebūs. Viss. Tur pat nav ko runāt. Līdz ar to visa armija tika būvēta kā dekorācija, “Potjomkina sādža” iespaidīgām parādēm un paraugdemonstrācijām priekšniecībai. Piešķirtie resursi tika nežēlīgi izzagti. Par armijas reālajām kaujas spējām neviens pat nedomāja. To šķietamās nevajadzības dēļ,” stāsta Pugačovs.
Mīta sabrukums “par otro stiprāko armiju pasaulē” ir šī kara pirmo desmit mēnešu būtiskākais fenomens. No Krievijas pasaulē vairs nebaidās. Protams, tās kodolarsenāls nekur nav pazudis (lai arī rodas šaubas par Krievijas kodolieroču un to nesēju tehnisko kvalitāti), bet ar stāstiem, ka Krievijas armija tagad ies un ieņems Varšavu, Berlīni, Hāgu, vairs nevienu uz muļķi nepaķers. Vēl jau Solovjovs & Co šo plati var drillēt, bet efekts šīm dziesmām ir kā vecam gramofonam modernā ballītē - eksotika jautrībai.
Martā Piontkovskis sacīja: “Šobrīd Putinam nav nepieciešamības izmantot kodolieročus Ukrainā. Viņš var Ukrainu iznīcināt ar konvencionāliem ieročiem. Atkārtoju, pārvērst Kijivu par Grozniju vai Alepo viņš var bez kodolieročiem.” Izrādās, ka tomēr nevar vis. Šobrīd Krievija ik pārdienu veic masīvus raķešu uzbrukumus Ukrainas infrastruktūrai, bet ir skaidrs, ka ar konvencionāliem ieročiem noslaucīt Ukrainu no zemes virsas Krievija nevar.
Vēl vairāk, šobrīd pasaules militāro ekspertu vidū valda gandrīz absolūta vienprātība, ka Krievija šo karu arī uzvarēt nevar. Runa var būt tikai par kaut kādu Putinu “neapkaunojošu” pamieru. Tikmēr pašā Ukrainā, pēc jaunākajiem aptauju datiem, 96% tic pilnīgai uzvarai. Tas ir, okupācijas karaspēka izdzīšanai un Ukrainas suverenitātes pilnīgai atjaunošanai 1991. gada robežās.
Ja Piontkovska izteikums “Putins var Ukrainu iznīcināt ar konvencionāliem ieročiem” ir izrādījies aplams, tad par citu viņa izteikuma patiesumu negribas pat lāgā domāt. Runa ir par NATO gatavību aizstāvēt Baltijas valstis 5. panta ietvaros.
Piontkovskis martā: “Nupat Baidens uzstājās Kongresā. Runa bija lieliska. Puse bija veltīta Ukrainai. Vairākkārt visi cēlās kājās un sarīkoja stāvovācijas. Pirmā lēdija apskāva Ukrainas vēstnieka sievu. Bet runa beidzās ar tām pašām muļķīgajām frāzēm: “no boots on the ground” Ukrainā, nenoteiksim “no fly zone”, bet svēti ievērosim 5. pantu. Viņi viltīgi mānās. Viņi šausmīgi nevēlas iet uz šo risku. Viņi jūs pievils. Viņi domā, ka viņiem nenāksies šos solījumus pildīt. Viņi domā, ka Putins iestrēgs Ukrainā. Viņi cer, ka kaut kādā veidā Putins lauzīs kaklu Ukrainā. Viņi grib izglābties, slēpjoties aiz ukraiņu mugurām, nepakļaujot sevi riskam, pie viena noskaitot mantru, ka baltiešus gan noteikti aizstāvēs. Baidos, ka neaizstāvēs. Tāpēc viss izšķirsies tagad Ukrainā.”
Par laimi, Putins tiešām ir iestrēdzis Ukrainā un, iespējams, tur tiešām “lauzīs kaklu”. Līdz ar to šobrīd jautājums par baltiešu aizstāvēšanu vairs nav tik satraucošs, kā tas vēl bija martā. Jāatzīst, ka tobrīd iespēja, ka “viņi jūs pievils”, patiešām bija augsta. Tagad tā ir ievērojami mazinājusies, turklāt Putinam vairs nav resursu vēl kaut kādām avantūrām.
Vismaz pagaidām, kamēr Ukrainas bruņotie spēki cīnās par mums visiem kopā. Tāpēc nekāda palīdzība Ukrainai nevar būt par lielu. Vienīgi Ukrainas pilnīga uzvara šajā karā nodrošinās mūsu drošību nākotnē.
Intervija ar Andreju Piontkovski lasiet šeit.
