Ziemassvētku vakars. Atbilstoši kristīgajai tradīcijai tuvojas klusa nakts, svēta nakts. Cilvēki apmainās dāvanām. Novēl cits citam priecīgu prātu. Tikai Parīzē nav miera. Kurdu izcelsmes protestētāji pilsētā sarīkojuši grautiņus. Teiksim, kā ir. Kārtējos grautiņus, kuru esamība ik pa brīdim kādā no Rietumeiropas pilsētām nevienu jau sen kā vairs nepārsteidz.
Būsim objektīvi. Kurdu protesti (bet ne grautiņi) bija vairāk nekā pamatoti. Dienu iepriekš kāds vīrietis, kurš pēc aizturēšanas neslēpa, ka ir rasists, pie Kurdu kultūras centra nogalināja trīs kurdus un vienu ievainoja. Nākamajā dienā kurdu kopienas līderus pieņēma Francijas prezidents Emanuels Makrons un izteica visdziļāko nožēlu par neģēlīgo slepkavību. Vēlāk notika arī plaša demonstrācija. Sākotnēji miermīlīga, bet noslēgumā ar grautiņu - transporta pieturu demolēšanu, mašīnu riņķī gāšanu, dedzināšanu, policistu apmētāšanu ar akmeņiem. Viss tradicionālais repertuārs.
Pazīstamais alpīnists un vienlaikus arī sociālais aktīvists Kristaps Liepiņš tviterī jautāja: “Ko, jūsuprāt, Eiropas valstu varas iestādēm vajadzētu darīt ar šiem cilvēkiem, ar šo sabiedrības daļu, daudzi no kuriem ir attiecīgo valstu pilsoņi?” Varētu jau teikt - kāda gan mums daļa gar šīm Francijas un citu Rietumeiropas valstu problēmām. Viņiem savas problēmas, mums savas.
Šāda savrupa pieeja, bez šaubām, būtu tuvredzīga, jo 1) mēs visi kopā esam ES ar visnotaļ vienotiem politiskajiem uzstādījumiem; 2) viņu šodienas problēmas var viegli kļūt par mūsu rītdienas problēmām. Tāpēc jau laikus jāmācās no citu pieļautajām kļūdām.
Ja runājam konkrēti par kurdiem, tad nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst šīs problēmas pamatcēloni - lielas tautas (ap 40 miljonu) valstiskuma neesamību un šīs tautas ilgstošu apspiestību no Turcijas, Irākas, Irānas un Sīrijas puses. Pēc Irākas diktatora Sadama Huseina gāšanas Irākā kurdi ir ieguvuši samērā lielu autonomiju, taču Turcija pret kurdiem cīnās ar visiem iespējamajiem līdzekļiem.
Tā kā Turcija ir pietiekami liela un ietekmīga NATO valsts ar vienu no spēcīgākajām armijām Eiropā, tad ar to neviens nevēlas kašķēties kurdu dēļ. Rezultātā kurdi laiku pa laikam rīko (parasti miermīlīgas) demonstrācijas dažādās Eiropas pilsētās. Reiz pats biju liecinieks šādai demonstrācijai Brēmenē, un tā atstāja uz mani spēcīgu iespaidu ar savu enerģētiku, rāvienu un vitalitāti. Milzu karogi, asinis karsējošs bungu maršs, gājieniem neparasti ātrs temps.
Taču atgriezīsimies pie Liepiņa uzdotā pamatjautājuma - ko Eiropas varas iestādēm darīt ar tiem, kuriem ar vienkāršu gājienu nepietiek? Kuriem vajag dauzīt vitrīnu stiklus un gāzt riņķī mašīnas.
Latvijai šajā ziņā ir sava pieredze. 2009. gada 13. janvārī Vecrīgā notika mūsdienu Latvijas vēsturē lielākais, var pat teikt, vienīgais masu grautiņš. Nesalīdzināsim mērogus un postījumus, jo par to šoreiz nav runa. Latvijas policija lietu izmeklēja, atrada vainīgos, un Latvijas tiesa tos sodīja. Ievērojiet, ka nerakstīju - rūpīgi izmeklēja un atrada visus vainīgos. Ko atrada, to atrada.
Grautiņa politiskie organizatori - Aigars Štokenbergs un Artis Pabriks - nekādu politisku, nerunājot par kādu citu, atbildību nenesa. Viņu sarīkotais mītiņš tumšajā dienas pusē, ierobežotā laukumā ar vāji slēptiem kūdīšanas elementiem būtu pelnījis nopietnāku sabiedrības izvērtējumu, taču tas nesekoja.
Tika notiesāti daži aktīvākie demolētāji, bet sabiedrības kopējais viedoklis bija viņus žēlojošs. Pazīstamākā aktīvista Anša Ataola Bērziņa bēgšana uz ārzemēm un sekojošā viņa tiesiskā vajāšana izsauca lielas sabiedrības daļas nostāšanos viņa pusē. Viņš taču cīnījās pret nīsto “oligarhu” režīmu.
Šo nu jau seno notikumu Rīgā pieminēju tikai tāpēc, lai parādītu - sabiedrība var būt visai pielaidīga pret demolētājiem, ja vien valda vispārējais uzskats, ka viņi “cīnās” par taisnīgu lietu.
Ja pie mums šādi grautiņi ir reizi 30 gados (pagaidām), tad Francijā tie kļuvuši tikpat kā ikdienišķi. Vairs jau netiek šķirots - kad lieta “taisnīga”, kad ne. Viss rutinizējies. Gan sabiedrība pie tiem pieradusi, gan policija pret tiem izturas gandrīz kā Rīgas pašvaldība pret ilgstošu sniegputeni. Ar to jāsadzīvo, un no tā nav jātaisa traģēdija. Tāds nu mums klimats. Tāda mums tā politiskā sistēma, var teikt Parīzes policijas komisārs.
Ko ar šiem demolētājiem darīt franču varas iestādēm, atstāsim viņu ziņā. Mums tikai jau laikus jādomā, kā nepieļaut šīs sērgas izplatīšanos pašu mājās. Lai saprastu, kā to labāk izdarīt, jāizzina attiecīgās parādības dziļākais cēlonis.
Problēmu cēlonis gandrīz vienmēr ir skaidru principu, nelokāmas nostājas trūkums. Diemžēl parādība, kad vienlaikus gribas apmierināt vairākas, viena otru izslēdzošas vēlmes, pasaulē ir sastopama krietni biežāk nekā gribētos. Ne tikai slavenajā, parupjajā krievu sakāmvārdā. Gribas gan labiem būt pret apspiestajiem kurdiem, gan ar apspiedēju Erdoganu ja ne gluži draudzēties, tad plaši tirgoties un citādi sadarboties.
Rezultātā kurdu jautājums Turcijā nekust ne no vietas, lai gan Irākā tas kaut daļēji ir atrisināts. Pilna Eiropa ar kurdiem, jo viņi patiesi ir vajāta, apspiesta tauta, un Eiropas attieksme pret viņiem daudz neatšķiras no attieksmes pret Ukrainas bēgļiem. Ko ar to gribu teikt?
Runa nav par kurdiem un viņu smago situāciju. Viņi ir tikai viens mazs ķieģelītis kopējā greizajā politiskās bezprincipialitātes celtnē. Sistēma, kurā netiek stingri ievēroti principi, nevar būt ilgstoši stabila. Tādā agri vai vēlu rodas līdzsvara problēmas. Vēlme nogludināt stūrus, būt labiem gan pret vieniem, gan pret otriem mīļā miera labā tikai vēl vairāk saļoga šo konstrukciju.
To mēs redzam ne tikai Eiropas migrācijas jautājumos, bet arī Krievijas - Ukrainas kara gadījumā. Ilgstošais Rietumu pamatuzstādījums - ar Putinu tikai pa labam, ar viņu jārunā, jāintegrē globālajos tirgos - ir novedis pie tā, pie kā ir novedis. Trakākais, ka pat pēc plašas karadarbības izvēršanas un neskaitāmiem kara noziegumiem neapklust runas, ka ar Putinu jārunā, jāvienojas, jāpalīdz viņam (kara noziedzniekam) saglabāt seju utt. Tas viss liecina par dziļu Rietumu sabiedrības uzskatu un uztveres krīzi.
Masīviem, mērķtiecīgiem un speciāli organizētiem uzbrukumiem tiek pakļauts katrs, kurš kaut pa pussolīti atkāpjas no ģenerālās līnijas klimata, rasu, transpersonu, geju vai sieviešu jautājumos, taču tajā pašā laikā Krievijas propagandas naratīvi Ukrainas kara jautājumos brīvi cirkulē Rietumeiropas un diemžēl arī ASV publiskajā telpā.
Cepures “rozā vagīna” joprojām ir galvenais “protesta” simbols Rietumu sociāli aktīvajā sabiedrībā. Patriarhālā sabiedrība un “toksiskais maskulīnisms” ir visu nelaimju sakne, pret kuru jāvērš viss dusmu un neiecietības pulveris. Uz Liepiņa jautājumu, ko darīt, atbilde šajā konstrukcijā varētu būt vienkārša - jāsūta šie demolēšanas entuziasti uz vīriešu raudāšanas kursiem. Jāpārliecina viņi, ka būt gļēvam ir pareizi un stilīgi. Katram gadījumam paskaidroju, ka ironizēju.
Ja runājam nopietni, tad rodas pamatotas aizdomas, ka viss - spēle ir zaudēta. Francijas policija neko nevar izdarīt ar saviem demolētājiem, Beļģijas policija ir zaudējusi kontroli pār Molenbekas rajonu Briselē, bet Zviedrijas policija ir zaudējusi karu ar gangsteru bandām Gēteborgā un Malmē. Situāciju var glābt vienīgi atgriešanās pie lozunga - likums un kārtība, kurš gadu desmitiem ir ticis pulgots un niecināts kā galēji labējs vai pat fašistisks. Tā vietā godā celts - visi mīļi gaidīti iekļaujošā sabiedrībā.
Teikšu bez mazākās kautrības - pēdējais uzstādījums man personiski ir daudz tīkamāks. Man ļoti patiktu, ja pasaulē visi būtu viens pret otru labvēlīgi, iekļaujoši, empātiski un draudzīgi. Diemžēl pasaule ne tuvu tāda nav, un, esot vienpusēji labam, iekļaujošam un empātiskam, agri vai vēlu jāsaskaras ar situāciju, kad pilsētās vairs nav droši. Kad jāpārceļas uz citu rajonu.
Tajā pašā Brēmenē pašā pilsētas centrā ir rajoni, pa kuriem ejot jūties neomulīgi. Gaišā dienas laikā. Latvijā, pat Rīgā šādu rajonu tikpat kā nav. Katrs, protams, var nosaukt dažus rajonus, kuri nav tie labvēlīgākie, bet es runāju vispārīgi. Rīga, nerunājot par pārējo Latviju, ir salīdzinoši pat ļoti droša. Ir jādara viss, lai tā tāda arī paliktu.
Lai to izdarītu, nepieciešams turēt stingrus un ļoti stingrus imigrācijas likumus. Stingrus un ļoti stingrus valodas likumus. Jābūt stingrai un ļoti stingrai integrācijas politikai. Nekāda “iekļaušana” kreiso stilā.
Īsta iekļaušana bez pēdiņām tikai un vienīgi latviskā vidē. Ja pakistāniešu, ķīniešu vai pat francūžu ģimene šeit grib dzīvot, darboties, bet negrib iekļauties latviskā vidē, neprot, negrib mācīties latviešu valodu, tad nekādi - laipni lūdzam. Paldies, uz redzēšanos. Iztiksim bez jūsu “biznesa” vai jūsu piegādātā kebaba.
Šim principam jābūt nelokāmam. Bez jebkādām sentimentālām nopūtām - viņi taču “kārtīgi cilvēki”, nav nekādi tādi... Visiem viena, stingra nostāja. Nepatīk, brauciet kur citur, kur pret jums izturas “iekļaujošāk” un “empātiskāk”. Mums ir savi stingri noteikumi, kurus laipni lūgti ievērot. Ja ne, tad sveiki. Visu labu. Tā ir vienīgā iespējamā atbilde uz Liepiņa jautājumu.
