Jūrmalas domes lēmums paaugstināt sev algas līdz maksimāli iespējamajām likmēm ir zīmīgs. Tas iezīmē jaunu posmu Latvijas politiskās kultūras attīstībā. Pareizāk sakot, iezīmē šī jaunā posma noformēšanās noslēgumu.
Par kādu jaunu politiskās kultūras attīstības posmu ir runa? Iesākumā daži fakti.
Nesen kā ievēlētajai Jūrmalas domes priekšsēdētājai Ritai Sproģei alga no jaunā gada būs par 54% lielāka - 5915 eiro mēnesī. Bijušajam Jūrmalas domes priekšsēdētājam Gatim Truksnim, kurš tagad ir domes priekšsēdētājas padomnieks, alga būs pat lielāka, nekā tā bija, esot mēra krēslā. No janvāra Truksnis saņems 80% no Sproģes algas jeb 4732 eiro. Savukārt Sproģes vietniekam Jānim Lediņam alga pieaugs par trešdaļu. Viņš mēnesī saņems četrus ar pusi tūkstošus eiro. Tiktāl fakti. Tagad nedaudz teorijas.
Kādreiz, kad Latvija tikai pārgāja uz demokrātiskās pārvaldības modeli, sabiedrībā valdīja skaidri saprotams, loģisks priekšstats par demokrātijas uzbūvi. Ir dažādas partijas. Katra piedāvā savu nākotnes attīstības vīziju, modeli. Vēlētājs starp šiem modeļiem izvēlas, viņaprāt, labāko. To, kas visvairāk apmierina viņa intereses.
Pēc vēlēšanām sākas nākamais vērtēšanas cikls. Vēlētāji uzmanīgi vēro, ko dara pie varas tikušie, un skatās, cik lielā mērā padarītais atbilst solītajam. Pēc noteikta termiņa - Latvijas gadījumā pēc četriem gadiem - notiek jaunas vēlēšanas, kurās vēlētājs, atbilstoši iepriekšējā termiņā parādītajiem darbiem, vai nu neievēlot soda, vai tieši otrādi, atdodot savu balsi, apbalvo attiecīgos politiķus un viņu pārstāvētās partijas.
Tā tas viss izskatās teorijā. Politiķi, domājot, ka tā ir arī praksē, pieņēma lēmumus, vairāk vai mazāk skatoties pār plecu - ko par to teiks vēlētāji. Taču ar gadiem, pieredzei augot, radās neskaidra apjausma, ka tā īsti nav. Politiķi varēja daudz ko atļauties, viņus tāpat ievēlēja. Tā kā šī atziņa nonāca striktā pretrunā ar vispārpieņemto teoriju, tad bija jāatrod izskaidrojums. Tas tika atrasts. Nauda. Visu izšķirot nauda. Un labs reklāmists, kas uztaisa kampaņu.
Parādījās ideja, ka vēlēšanas tiek nopirktas. Ja arī cieša korelācija starp iztērēto naudu un iegūtām vietām neparādījās, tas nekas. Cilvēku pārliecība ir ievērojami neelastīgāka, nekā varam iedomāties. Ja reiz skaitās pieņemts, ka vēlēšanas kāds nopērk, tad tā arī ir, neatkarīgi no faktiem.
Bet vai tad tā nav, var jautāt. Vai tad nav tā, ka vēlētājs nobalso par to, kas vairāk sasola, kam efektīgāka reklāma televīzijā vai kam glītāka frizūra? Ne gluži. Vēlētājs pārsvarā balso par sociāli sev tuviem cilvēkiem. Idejiski sev līdzīgiem. Rosļikova vēlētājs nebalsos par Kariņu, Šlesera vēlētājs nebalsos par Briškenu un otrādi, neatkarīgi no šo partiju faktiskajiem darbības rezultātiem. Neatkarīgi, ko viņi sola un kādus reklāmas klipus taisa.
Var rasties jautājums - kāda šiem teorētiskajiem spriedelējumiem saistība ar raksta sākumā minēto algas palielinājumu Jūrmalas domes vadībai? Kāda tiem saistība ar jauno politisko kultūru? Tāda, ka “neskaidrā apjausma” par ciešas korelācijas starp darbiem un vēlēšanu rezultātiem neesamību pamazām kļuvusi par dzelžainu pārliecību.
No tā, vai mēs algu sev palielināsim par inflācijas tiesu - 20% - vai to dubultosim, nekas īpaši nemainīsies. Ja būsim pieticīgi un sevi ierobežosim, tad šis mūsu “upuris” mūsu izredzes uzvarēt nākamajās vēlēšanas nepalielinās. Tas būs velts. To tāpat nenovērtēs, un slavas dziesmas medijos - redz, cik viņi pieticīgi, kopā ar tautu cieš - neviens nedziedās.
Var iebilst - bet kā tad nupat notikušās Saeimas vēlēšanas? Tajās taču vēlētāji sodīja tās partijas, kuras pievīla vēlētājus. Nekā tamlīdzīga. Tieši otrādi. Izvērtēsim faktus.
Pirmā iepriekšējās valdības politiskā krīze izcēlās vēl pirms Covid-19 pandēmijas. Saeima atteicās palielināt mediķu atalgojumu par tik, cik pati bija pirms gada nobalsojusi. Sabiedrība kopumā bija mediķu pusē. Savukārt pret naudu mediķiem visaktīvāk iestājās premjers Kariņš un viņa finanšu ministrs Reirs. Abi no “Vienotības”. No koalīcijas vienīgi veselības ministriju pārstāvošā “Attīstībai/Par!” (atparisti) bija par. Tiesa, tikai pēdējā brīdī. Ir pamats domāt, ka šī epizode uz vēlēšanu rezultātiem neatstāja tikpat kā nekādu iespaidu.
No politiskās nekaunības aspekta daudz nopietnāks politiskā takta pārkāpums bija partiju finansēšanas septiņkārtīgs palielinājums no valsts budžeta. Nevis no nākamā vēlēšanu cikla, kas būtu kaut cik vēl pieņemami, bet uzreiz un tagad. Paši sev. Ja ticam demokrātijas “lielajam stāstam”, tad vēlētājiem par šādu nekaunību būtu smagi jāsoda šī lēmuma pieņēmēji - koalīcijas partijas. Nekas tāds nenotika. Koalīcijas vadošais spēks “Vienotība” savu pārstāvniecību Saeimā trīskāršoja.
Bet kā tad vēlēšanu smagākie zaudētāji - atparisti, “Konservatīvie” un “Saskaņa”? Viņus taču vēlētāji sodīja. Jā, bet ne par to, par ko pieņemts domāt. Viņu neveiksmēm ir citi cēloņi.
Nav šaubu, ka atparisti, par spīti visām Pūces caurlaidēm, Bondara tiesvedībām un Pabrika dunčiem mugurā, 14. Saeimas vēlēšanās pārliecinoši pārvarētu ne tikai 5%, bet pat 10% barjeru, ja vien uz skatuves nebūtu parādījušies viņu tiešie sociālās nišas konkurenti - “Progresīvie”.
Diez vai kāds jaunais marksists atturētos nobalsot par atklātiem kapitālisma apoloģētiem Jaunupu, Zuzānu & Co, ja ne “Progresīvie”. Tieši viņi, nevis atklātā azartspēļu lobēšana vai Pūces caurlaižu skandāls izmeta atparistus no aptveres. Vai tad uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām 2018. gadā kāds nezināja par “Zuzāna sarakstu”? Visi visu zināja un visu saprata. Taču vieglāk bija izlikties, ka “neko nesaprot”.
“Konservatīvo” smagā zaudējuma pamatā bija reti sastopams paradokss. Viņus “sodīja” par ārkārtīgi cītīgu savu solījumu pildīšanu. Visa partijas “ideoloģija” (nevienu nevajadzētu mulsināt šīs partijas nosaukumam) balstījās burtiski uz vienu ideju - izslēgt no politikas ZZS un Lembergu. To viņi arī sekmīgi paveica. ZZS tika stigmatizēta, pret Lembergu ASV varas iestādes noteica smagas finanšu sankcijas. Pēdējo pat ielika cietumā jau pēc pirmās instances tiesas sprieduma.
“Konservatīvo” vēlētājs bija kvēls Lemberga nīdējs, taču partija par solītā izpildi atzinības vietā saņēma sāpīgu spērienu pa pakaļu. Tiklīdz partijas galvenā un vienīgā “cīņa” pret ZZS un Lembergu zaudēja aktualitāti, tā arī partija pārvērtās par nevienam nevajadzīgu, izlietotu izstrādājumu.
Tiem, kas grib teikt, ka “Konservatīvie” esot “nodevuši” savus konservatīvos ideālus, vispirms jāatbild - kā var nodot to, kā nekad nav bijis? Kur, kad, kādos jautājumos “Konservatīvie” ir demonstrējuši konservatīvismu? Izņemot šo vārdu partijas nosaukumā?
“Saskaņu” no Saeimas izmeta tai ārkārtīgi nelabvēlīga kombinācija - varas zaudēšana Rīgā un neskaidrā pozicionēšanās Krievijas - Ukrainas kara jautājumā. “Saskaņas” vēlētājs izrādījās lielāks putinists, nekā partija pati būtu gribējusi. Tāpat kā atparistu gadījumā uzradās līdzīgas nišas partija, tikai ar radikālāku uzstādījumu - “Stabilitātei!”.
Atgriežoties pie Jūrmalas domes lēmuma, jāprecizē. Ne mirkli negrasos aizstāvēt Jūrmalas domes rīcību. Viņu nekaunīgais algu palielinājums sev pašiem ir neattaisnojams. Pretīgs. Taču tas nav radies tukšā vietā. Tas ir tikai kārtējais auglis tiem Saeimas lēmumiem, kuri tika pieņemti Rīgā, Jēkaba ielas namā.
Ja jau viņi tur Rīgā var septiņkārtīgi palielināt finansējumu paši sev, tad kāpēc mēs nevaram sev algas pacelt par 54%. Ja vēl likums to atļauj. Patiešām, kāpēc vieni var atļauties būt nekaunīgi, bet citi nevar? Kāpēc Kariņš var, bet Sproģe nevar? Patiesi, kāpēc?
