Kad šodien runā par sociālo revolūciju, par “atjēdzību” (vokismu), tad šad tad atskan kuslas balsis – tas viss jau reiz bija. “Progresīvie” jau reiz 1917. gadā uzvarēja un savu kārtību ieviesa. Radīja iekārtu, kura balstījās uz taisnīguma un vienlīdzības principiem, iekārtu, kurā tika atmesta buržuāziskā liekulība un aizspriedumi.
Tagad, pēc simt gadiem, daudz kas ir mainījies. Ārēji, jo diez vai cilvēku iekšējā, dziļākā būtība ir spējīga mainīties. Viss emociju spektrs cilvēkiem ir tāds pats. Aizrautība, dedzība, pārliecība. Vēlme jaunu pasauli sev celt.
Līdz ar to ir vērts atskatīties, kā ar dažādiem sociālajiem pārveidojumiem veicās mūsdienu “Progresīvo” priekštečiem pirms simt gadiem ar Ļeņinu un Trocki priekšgalā. Atgādinu, ka 1917. gadā, kad viņi ieguva varu Krievijā, gandrīz visi šie revolucionāri, izņemot 47 gadus veco Ļeņinu, bija jaunāki par 40. Jauni, progresīvi noskaņoti, enerģiski cilvēki.
Par 1917. gada revolucionārajiem pārkārtojumiem īpašumtiesību un valsts pārvaldes jautājumos runāts daudz, lai gan tieši šie pārkārtojumi no mūsdienu viedokļa ir vismazāk interesanti, jo kopumā atzīti par kļūdainiem. Daudz svarīgāk būtu apskatīt dažādus sociālos pārveidojumus, kuri nedaudz koriģētā formā aktualizējušies mūsdienās. Viens no tiem ir dzimumu jautājums, kurš pēdējos gados, sevišķi #metoo kustības ietvaros, kļuvis īpaši aktuāls.
Viens no būtiskiem 1917. gada revolūcijas mērķiem bija sieviešu atbrīvošana no mūžīgās apspiešanas agrākajās netaisnīgajās iekārtās. Tagad, kad taisnīgums būs uzvarējis, sievietes beidzot kļūšot brīvas un vienlīdzīgas. Kā šī “atbrīvošanās” no “buržuāziskajiem aizspriedumiem” notika praksē?
Galvenā ideja bija atbrīvot cilvēku intīmās attiecības no jebkādiem ekonomiskajiem apsvērumiem un nevajadzīgiem sociālajiem ierobežojumiem, kurus nosaka dzimumu nevienlīdzība. Šīm attiecībām jābalstās vienīgi uz cilvēku miesisko un garīgo tuvību. Ņemot vērā šīs idejas neapšaubāmo pievilcību un loģisko pamatotību, atlika tikai pats vienkāršākais - to realizēt praksē.
Tika ieviesta visprogresīvākā laulību likumdošana. Civilo partnerību varēja viegli reģistrēt un tikpat viegli šķirt. Tika pilnībā legalizēti aborti, dekriminalizēta homoseksualitāte. Jaunā ģimenes tiesību likumdošana balstījās uz tēzi, ka pieauguši cilvēki pēc abpusējas piekrišanas var savas seksuālās vēlmes apmierināt jebkādā tās formā. Taču toreizējā šīs idejas novitāte izraisīja zināmu sociālo lomu sajukumu.
Galvenā jauniegūtās brīvības sludinātāja bija pazīstamā komuniste/feministe Aleksandra Kolontaja. Viņa uzskatīja, ka laulības institūts apspiež sievietes. Viņa asi iestājās pret dažādiem aizspriedumiem, norādot, ka “jāizbeidz dzimumaktu uzskatīt par kaut ko apkaunojošu vai grēcīgu. Tas jāatzīst par dabīgu un likumīgu, tāpat kā jebkura cita veselīga organisma izpausme. Kā bada vai slāpju sajūtas remdēšana.”
Ja šis Kolontajas visnotaļ loģiskais izteikums būtu beidzies pirms dzimumtieksmes salīdzinājuma ar bada un slāpju remdēšanu, tad, iespējams, mēs par šo personu neko daudz mūsdienās nebūtu dzirdējuši. Taču tieši šī viņas izteikuma pēdējā frāze radīja tā dēvēto ūdens glāzes teoriju ar visai savdabīgām sekām. Runa ir par ideju, ka nākotnes sabiedrībā (komunismā) apmierināt dabīgo dzimumtieksmi būs tikpat vienkārši kā izdzert glāzi ūdens.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpaskaidro, ka šī ideja praksē ir nerealizējama sieviešu un vīriešu bioloģisko atšķirību dēļ, kuras nosaka atšķirīgu seksuālo dziņu iekšējo, dziļāko motivāciju. Ja šādu atšķirību nebūtu, kā tas, piemēram, vērojams geju sabiedrībā, tad šī ūdens glāzes teorija jau sen būtu viegli ieviesusies praksē un nevienam pat neienāktu prātā to apšaubīt ar spriedelējumiem “vai likties gultā pirmajā randiņā ir ok?”.
Evolūcijas biologs Bobs Traiverss šīs atšķirības formulē šādi: “Seksuālo atlasi (izvēli) nosaka katra dzimuma vecāku relatīvais ieguldījums viņu pēcnācējos.” Tieši šis “relatīvais ieguldījums” izskaidro visu dzīvo būtņu, kuras vairojas seksuālā veidā, dzimumu uzvedības atšķirības. Sieviešu “relatīvais ieguldījums” pēcnācējos (deviņi mēneši iznēsāšana un vēl vairāki gadi bērna pilnīga atkarība no mātes) nav salīdzināms ar vīrieša “ieguldījumu”, tāpēc arī sievietes ir daudz izvēlīgākas.
Tā kā pēcrevolūcijas Krievijā, tāpat kā mūsdienu “progresīvajā” vidē, valdīja pārliecība, ka, izņemot sekundārās dzimumpazīmes, nav nekādu atšķirību starp vīriešiem un sievietēm, tad par galveno šķērsli “apmierināt dzimumtieksmi tikpat viegli kā izdzert glāzi ūdens” tika pasludināta kauna sajūta. Kauns - tas ir pagājušais gadsimts. Tas ir aizgājušo laiku nelāgs aizspriedums, kurš nesaudzīgi jāiznīdē. Tāpat kā visa cita uzvedība, kura mantota no agrākajiem laikiem. Paskatieties, kurš gadsimts aiz loga?
Lūk, kā to apraksta Maskavā dzīvojošā amerikāniete Džesika Smita 1928. gadā: “Ja buržuāzijas aprindās augstā vērtē skaitījās labas manieres, tad daudzi jaunie komunisti uzskatīja, ka viņiem jāuzvedas pēc iespējas rupjāk - nekādā gadījumā nevajag noņemt cepuri, toties vajag brīvi spļaut uz grīdas, smēķēt visur tur, kur tas ir aizliegts.
Tas attiecās ne tikai uz ikdienas uzvedību, bet arī uz mīlas lietām. Tā kā asas [šķiru] cīņas laikā neesot laika romantikai, tad tagad īstam revolucionāram-mīlniekam nav ko niekoties ar visādām tur izsmalcinātām aplidošanām. Viņš uzreiz ķeras pie lietas, bet, ja meitene pretojas šiem rupjajiem mudinājumiem, tad viņu apsūdz nespējā pārvarēt mietpilsoniskos aizspriedumus.”
Jāatzīmē, ka tā laika pasaules kreisā prese jauno seksuālo brīvību Padomju Savienībā uztvēra ar neslēptu atzinību. Īpašu sajūsmu izraisīja strauji ieviesusies mode abu dzimumu pārstāvjiem kopā sauļoties kailiem un braukšana kopā vienā kupejā nakts vilcienos (Rietumos tajā laikā vilcienu kupejās brauca atsevišķi pa dzimumiem vai ģimenēm).
Par seksuālās revolūcijas Kārli Marksu dēvētais Viktors Frensiss Kalvertons 1929. gadā grāmatā “Sekss un revolūcija” rakstīja, ka “Padomju Savienībā sieviete beidzot kļuvusi par cilvēku, kas apveltīts ar tādām pašām tiesībām un privilēģijām, kādas ir vīrietim”. Kalvertons prognozēja, ka jaunās morāles normas pārveidos visu sabiedrības ikdienas dzīvi un pavērs ceļu jaunai morālei ekonomikā, kur visi būs brīvi un vienlīdzīgi.
Taču divdesmito gadu beigās varu PSRS sagrābušais Staļins drīz vien pārtrauca šos sociālos eksperimentus. 1933. gadā tika pieņemts likums pret homoseksuālām attiecībām, 1936. gadā tika aizliegti aborti un ievērojami sarežģīta laulību šķiršanas procedūra. Trīsdesmito gadu vidū, lai arī Maskavā joprojām cilvēki turpināja sauļoties kaili, “brīvā mīlestība” bija palikusi pagātnē.
Mūsdienās daudz kas no to laiku “brīvības” sludinātāju loģikas liekas absurds (piemēram, kolektīvās ģimenes un kopējie bērni). Otrreiz vienā upē neiekāpsi. Šodienas progresisti daudzas pagātnes kļūdas ir ņēmuši vērā, bet nav šaubu, ka ne viena vien šodienas modīgā aktualitāte nākotnē arī šķitīs tikpat dulla un nepieņemama. Tāpēc veselīga piesardzība un neskriešana ratiem pa priekšu ir labākā stratēģija visos laikos.
