Pēc graujošas sakāves 14. Saeimas vēlēšanās partija “Konservatīvie” pārvēlēja valdi. Daudzi redzami šīs partijas politiķi jau paziņojuši, ka aiziet no partijas, un nav šaubu, ka šis politgrupējums būtu izbeidzis savu eksistenci, ja ne valsts piešķirtais finansējums, kurš ļaus vēl četrus gadus dažiem šīs izkārtnes turētājiem par šo turēšanu saņem Latvijas nodokļu maksātāju naudu.
Jāņa Bordāna vadītās Jaunās konservatīvās partijas (JKP) straujais uzjājiens politiskā stikla kalna virsotnē un nedaudz lēzenākais noslīdējums blakus Gobzema “KaKai” un dziedāšanas skolotāja Edgara Kramiņa “Tautas kalpiem - Latvijai” ir hrestomātisks un savā ziņā likumsakarīgs. 13. Saeimas vēlēšanās JKP izgāja ar saukli: Nē - ZZS! Nē - Lembergam! Visi pārējie “solījumi” bija tālu otršķirīgi. Pilnīgi nebūtiski un ideoloģiski nesistematizēti.
Nav noslēpums, ka Latvijas sabiedrībā ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem vārds “Lembergs” ir gluži kā signālzvaniņš Pavlova sunim. Kā vārds “naftas terminālis” pagājušā gadsimta zaļo aktīvistiem vai “karbona (oglekļa) izmeši” šodienas “Grētas lieciniekiem”. Pats pazīstu vairākus šādus personāžus, kuri it kā būtu pilnīgi jēdzīgi un sakarīgi, taču tikai līdz brīdim, kad tiek pieminēts Lemberga uzvārds. Tad ir viss. Visas Latvijas un, galvenais, paša nelaimes kopš bīskapa Alberta laikiem (vai vismaz 1990. gada) iemieso šis personāžs, kurš raibos papagaiļa tērpos cenšas apslēpt savus elles iemītnieka ragus, nagus un garo, spalvaino asti. Šādas apsēstības cilvēki ir, un uz viņiem arī balstījās viss JKP politiskais aprēķins.
Tas bija vienkāršs. Pēdējos divus gadus pirms 2018. gada vēlēšanām valdību nomināli vadīja ZZS pārstāvošais Māris Kučinskis, bet vienmēr ir zināms procents neapmierināto, kuri visas savas nelaimes noraksta uz nespējīgo (viņu galvā - noziedzīgo) valdību. Līdz ar to, spiežot šo vienu pedāli - ZZS, varēja gūt zināmu rezultātu. Ņemot vērā, ka tobrīd “Vienotība” pārdzīvoja dziļu identitātes krīzi - kas mēs esam un kur stāvam -, uz Gobzema/Kaimiņa fona Bordāna cīņai “par tiesiskumu” izrādījās negaidīti labas sekmes. Otrā vieta starp tā dēvētajām latviskajām partijām. Tikpat mandātu, cik uzvarētājiem - Gobzema/Kaimiņa KPV LV. 16 mandāti un absolūti droša vieta koalīcijā.
Taču viena lieta ir priekšvēlēšanu laikā skaļi izkliegt mazprasīgam vēlētājam tīkamus saukļus, bet pavisam cita pierādīt savu patieso kapacitāti reālos darbos. KPV LV ar savām “astoņām ministrijām” un “nekonstitucionālo koalīcijas padomi” ātri sadalījās atsevišķos politiskos atomos, bet JKP vienoti noturējās “pie siles” līdz galam. Taču kā pilnīgi nekāds politiskais spēks. Ko nozīmē “nekāds”? Galu galā, arī citas partijas no JKP principiāli neatšķīrās. Ne daudz labāki, ne sliktāki.
Pēc 2018. gada vēlēšanām JKP strauji zaudēja identitāti. Bubulis, ar ko JKP “cīnījās” - ZZS - nonāca dziļā opozīcijā, bet Lembergu pat kādā brīdī apcietināja. JKP panāca, ka ASV Lembergu iekļāva sankcionēto personu sarakstā, bet šis viņu neapšaubāmais panākums viņiem papildu bonusus nedeva. Pirmkārt, tāpēc, ka zem sankcijām pie viena nonāca arī Ventspils osta ar tūkstošiem strādājošo; otrkārt, JKP izskatījās kā tādi sūdzībnieki, kuri pasūdzējušies “lielajiem”, lai tie “piesit” mūsu pāridarītāju. Latviešu sadzīves kultūrā šāda rīcība neizskatās visai smuka. Katrā ziņā ar sūdzību rakstīšanu grūti iemantot “varoņa” cieņu.
Atsevišķi jārunā par vārda “konservatīvie” lieku valkāšanu. Ja, teiksim, “Progresīvajiem” neviens, pat šī spēka lielākais kritiķis nedomā pārmest, ka viņi sludina vērtības, kuras nekādi neiet kopā ar jēdzienu “progresīvs”, tad JKP “konservatīvisms” tika apšaubīts jau kopš partijas dibināšanas brīža. Pēc šī politiskā spēka iekļūšanas 13. Saeimā viņi savu “konservatīvismu” pazaudēja tiktāl, ka iemantoja pat savu ideoloģisko pretmetu - jaunkomunisti - apzīmējumu. Man šis JKP apzīmējums - “jaunkomunisti” - nekad nelikās īpaši trāpīgs un to savās publikācijās nelietoju, bet teiksim, kā ir - tos pašus “Progresīvos” nevienam pat prātā nenāktu saukt par “jaunkonservatīvajiem”.
Tas tikai apliecina, ka JKP ar konservatīvismu un vispār kādu konkrētu ideoloģiju nebija nekāda sakara. To arī apliecināja prakse, kad JKP nostājās vienā ierindā ar “Attīstībai/Par!” un “Vienotību” Civilās savienības likuma, Stambulas konvencijas pieņemšanas un Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma jautājumos.
Šo savas ideoloģiskās orientācijas neskaidrību apjaušot, JKP 2022. gada februārī nomainīja partijas nosaukumu. Taču jauno nosaukumu pieskaņoja nevis savai ideoloģiskajai doktrīnai, piemēram - “Antilemberga partija” vai “Pretoligarhu partija”, bet gan noņēma nenozīmīgo vārdu “Jaunā”, paliekot tikai “Konservatīvā partija”. Skaidrs, ka šāda nenozīmīga, kosmētiska nosaukuma maiņa neko nepalīdzēja, un 2022. gada 1. oktobrī “Konservatīvie” piedzīvoja smagu, var pat teikt - kaunpilnu sakāvi.
Ko tālāk? Sestdien, 12. novembrī, notikušajā “Konservatīvo” padomes sēdē nomainīts gandrīz viss partijas valdes sastāvs. No iepriekšējas valdes tur palicis tikai viens politiķis - Gatis Eglītis, kurš arī iecelts par partijas jauno vadītāju. Eglīša izvirzīšana par partijas līderi, protams, ir savā ziņā zīmīga. Politiķis, kura uzskati drīzāk iederētos partijā “Progresīvie”, kļuvis par vadītāju partijai ar nosaukumu “Konservatīvie”. Skaidrs, ka kaut kas, pārfrāzējot Šekspīru, “dāņu karaļvalstī” nav kārtībā. Taču tā jau ir šīs partijas iekšējā lieta, jo īsti konservatīvie sevi ar šo partiju nekādi nesaista.
Agrākie “Konservatīvo” līderi no partijas neslēpti distancējas. Pašreizējā izglītības ministre Anita Muižniece no partijas izstājās, nevis uzrakstot sausu iesniegumu, bet šo savu aiziešanu ietērpjot gaumīgā ierakstā “Twitter” kontā: “Kopš 2016. gada beigām esmu uzticīgi strādājusi Konservatīvie labā. No pirmās dienas līdz šodienai. Esmu pateicīga partijai par iespēju strādāt Latvijas labā, esam daudz kopā paveikuši, bet katra grāmata kādreiz tiek izlasīta līdz galam. Ar sveicieniem Anita,” - un fonā grāmatas beigu lapa ar uzrakstu - The end.
Mūžīgais Gobzema uzbrukuma objekts par “lielākā muļķa” titulu - es vai viņš - Sandis Riekstiņš šo pašu manevru komentē īsāk: “Lai Konservatīvajiem veicas, bet, visticamāk, ka bez manis...” Šī atsevišķu partijas biedru aiziešana, protams, nenozīmē, ka “Konservatīvie” beigs savu eksistenci. Vismaz tuvākajos gados.
Galu galā, jāapgūst vēl valsts piešķirtais finansējums, kurš kopš šā gada 1. novembra ir 0,9% no minimālās algas par katru Saeimas vēlēšanas saņemto balsi (5,58 eiro par katru balsi no 2023. gada 1. janvāra). “Konservatīvie” 14. Saeimas vēlēšanās saņēma 28 270 balsu, kas dod 157 746 eiro gadā plus 0,1% no minimālās algas (0,62 eiro) par katru pašvaldību vēlēšanās iegūto balsi. Summa varbūt nav liela, bet ļauj partijas valdei turpināt bezbēdīgu eksistenci.
Es šajā situācijā ieteiktu neļauties plikai skaudībai un nešķendēties par valsts līdzekļu izniekošanu šim un arī citiem politiskajiem grupējumiem, kuri varēs kādu laiciņu veģetēt uz sabiedrības rēķina. Tā ir ļoti niecīga maksa par demokrātiju un demokrātiskiem principiem. Bet šī mazā naudiņa ir tā vērta. Mūsu pašu labā.
