Runas par to, ka Krievijas karaspēks varētu atstāt Hersonu, dažādos informatīvajos avotos klīda jau vairākas nedēļas. Trešdien Krievijas aizsardzības ministrs (bet ne bruņoto spēku virspavēlnieks) Sergejs Šoigu deva pavēli atvilkt karaspēku no Dņepras labā (rietumu) krasta.
Šī Šoigu un speciālās militārās operācijas komandiera Sergeja Surovikina komunikācija tika plaši atspoguļota Krievijas TV kanālos, it kā runa būtu par kādu spīdošu uzvaru. Tas, ka pavēle par faktiski kaunpilnu atkāpšanos tiek tik uzskatāmi demonstrēta, rada virkni jautājumu, uz kuriem nav viegli atbildēt. Kas īsti notiek? Kāpēc?
Ukrainas puse bez mazākās slēpšanās skaidri norādīja, ka šī “atkāpšanās” patiesībā esot lamatas, kurās krievi vēlas iemānīt Ukrainas bruņotos spēkus. “Ja krievi saka vienu, tad noteikti darīs pilnīgi otrādi,” notiekošo komentēja Mikolajivas apgabala galva Vitālijs Kims, piebilstot, ka praksē notiekot tikai aizsardzības līniju nostiprināšana.
Jāatceras, ka Hersona ir vienīgais apgabala centrs, kuru Krievijas armijai bija izdevies ieņemt kopš kara sākuma 24. februārī. Tobrīd martā, izmantojot Ukrainas armijas apjukumu dienvidu frontē un tās tehnisko vājumu, Krievijas bruņotajiem spēkiem izdevās strauji virzīties uz priekšu. Pa nesaspridzinātajiem tiltiem Krievijas armija šķērsoja Dņepru un ieņēma Hersonu faktiski bez cīņas. Taču Hersona tā arī palika vienīgais apgabala centrs, kuru Krievijas armijai izdevās ieņemt. Visi citi - Harkiva, Mikolajiva, Zaporižja, Krivijriha, Čerņihiva, Sumi - palika Ukrainas kontrolē.
Tas vēl nav viss. Hersonā no 23. līdz 26. septembrim tika sarīkots viltus “referendums” par pievienošanos Krievijai, un jau 30. septembrī Kremlī, Georga zālē, notika svinīgā sēde, kurā Putins paziņoja par Hersonas apgabala pievienošanu Krievijai. Tās pašas dienas vakarā Maskavā, Sarkanajā laukumā, notika šim notikumam veltīts koncerts, kura laikā tika vicināti neskaitāmi Krievijas karogi un skaļi izkliegts Krievijas cara Ivana Briesmīgā buramvārds, kuru cars nomurmināja savā garajā bārdā ik reizi, kad viņš pats vai viņa klātbūtnē kādu nogalināja - Gojda!
Tagad visa šī Hersonas “pievienošana” Krievijai izrādās tīrais “feiks”, teātris. Kā “pievienoja”, tā arī aizmirsīs par šo “pievienošanu”. Izskatās jau nu Krievijai pārlieku pazemojoši, turklāt šis pazemojums tiek rādīts visos federālajos TV kanālos. Kaut kas īsti neiet kopā. Kādu jaunu nelietību ieplānojuši Kremļa “stratēģi”? Kahovkas HES dambja uzspridzināšanu? Taktisko kodolieroču izmantošanu? ASV un britu publiskie izlūkdienestu dati pagaidām par neko tādu neliecina. Vai tiešām fronte jūk pa visām vīlēm, neskatoties uz 21. septembrī izsludināto mobilizāciju, kuras ietvaros Krievijas armijas kontingents Ukrainā varētu tikt palielināts līdz pusmiljonam, perspektīvā pat līdz miljonam karavīru?
Negribas uzdot vēlamo par esošo, bet, spriežot pēc noskaņojuma, kurš valda prokremlisko “vojenkoru” “Telegram” kanālos, situācija frontēs patiešām veidojas Krievijai nelabvēlīga, jo daudzās karaspēka daļās ir smaga, nomācoša morālā gaisotne. Trūkst pašu elementārāko lietu, kuras jāpērk pašiem mobilizētajiem vai viņu radiniekiem. Valda Krievijai raksturīgais haoss, savstarpēja neuzticēšanās ne tikai starp ierindas karavīriem un virsniecību, bet arī starp atsevišķām armijas vienībām, kuras pārstāv dažādas, bieži vien savstarpēji naidīgas struktūras.
Ja aplūkojam citus, mazāk iepriecinošus Krievijas atkāpšanās motīvus, tad iezīmējas divi. Viens militārs, otrs politisks motīvs. No militārā aspekta patiešām būtu ļoti grūti noturēt Krievijas armijas placdarmu Dņepras labajā krastā, ja piegādes līnijas atrodas Ukrainas tiešas artilērijas uguns zonā. Militāro pētnieku grupas “Conflict Intelligence Team” vadītājs Ruslans Levijevs izsaka pieņēmumu, ka pēc tam, kad pilsētā ienāks Ukrainas karaspēks un Ukrainas administrācija, Hersonu varētu sākt ārkārtīgi intensīvi apšaudīt no Dņepras kreisā krasta, pārvēršot to otrā Mariupolē. Proti, pilnībā sagrautā, cilvēku dzīvošanai nepiemērotā teritorijā.
Tāpat Levijevs izvirza versiju, ka Putins nolēmis mainīt taktiku un nesteigties. Tagad pa ziemas laiku Krievijas bruņotie spēki varētu pārgrupēties, koncentrēt spēkus un pavasarī no jauna uzbrukt plašā frontē, izvairoties no pieļautajām šā gada uzbrukuma kļūdām, kad bija domāts sakaut pretinieku ar pusspēku.
Hersonas atdošanas politiskais motīvs varētu būt saistīts ar Kremļa uzkrītošo vēlmi uzsākt sarunas par uguns pārtraukšanu. Pēdējā laikā dažādas Krievijas amatpersonas - ārlietu ministra vietnieks Andrejs Rudenko, ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova - nepārprotami paziņojušas par Krievijas gatavību nekavējoties uzsākt miera sarunas. Bez iepriekšējiem nosacījumiem. Arī pats Putins devis mājienus, ka būtu gatavs šādām sarunām. Rietumiem tikai vajagot “piespiest” Ukrainu iet uz šādām sarunām. Ievērojot esošās reālijas.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis uz šiem “piedāvājumiem” atbild lakoniski. Viņš ir gatavs sarunām, ievērojot šādus nosacījumus: 1) ANO statūtu ievērošana (Ukrainas teritoriālās integritātes saglabāšana 1991. gada robežās. Krievijas karaspēka pilnīga izvākšana no Ukrainas); 2) karadarbības nodarīto postījumu atlīdzināšana pilnā apmērā; 3) kara noziegumu rūpīga izmeklēšana; kara noziedznieku izdošana un tiesāšana; 4) starptautiskas drošības garantijas, ka Krievija, sadziedējusi brūces, neuzbrūk atkal.
Šie Zelenska nosacījumi faktiski nozīmē, ka, kamēr Putins ir pie varas Kremlī, nekādas miera sarunas nav iespējamas. To arī nosaka Ukrainas Radas pieņemtais likums. Protams, Putins nekādus Zelenska izteikumus īpaši nopietni neņem, jo viņa pasaules redzējumā Kijivā sēž lelles, kuras kustina no Vašingtonas. Ja no šī aspekta Putins smagi kļūdās, tad no cita aspekta, ka ASV un Rietumi kopumā nevēlas “konflikt eskalāciju”, viņam taisnība.
Tieši tajā pašā dienā, kad Krievija paziņoja par karaspēka atvilkšanu no Hersonas, Pentagons noraidīja Ukrainas lūgumu piegādāt tai bezpilota izlūkošanas lidaparātus “Grey Eagle”. Kā ziņo “Wall Street Journal”, šī atteikuma pamatā esot bažas par iespējamo “konflikta eskalāciju”, jo Krievija šādu lidaparātu piegādi varētu uztvert kā apdraudējumu arī pašas Krievijas drošībai.
Tas, ka bruņojums, it īpaši smagā tehnika un tālākas darbības raķetes, tiek Ukrainai piegādāts visai pieticīgos apjomos, liecina par Rietumu ārkārtīgu piesardzību un vēlmi pēc iespējas drīzāk “konfliktu” noslāpēt. Hersonas atdošanu Kremlis var uzdot kā signālu Rietumiem - mēs jau esam gatavi arī piekāpties. Šur tur. Galvenais, piedabūjiet to Zelenski pie sarunu galda. Tad jau tālāk mēs ar viņu tiksim galā. Pielauzīsim uz mieru pēc Somijas 1940. gada marta parauga. Proti, neliels “zemes pleķītis” pret iespēju saglabāt valsti kopumā ar tās teritorijas lielāko daļu.
Lai nerastos pārpratumi, gribu uzsvērt, ka šeit pieminu tikai iespējamās Kremļa iedomas, nevis reālo Rietumu politiku, jo gan ASV, gan citas Rietumu valstis ir skaidri norādījušas, ka “nekādas sarunas bez Ukrainas”. Ja arī kādas sarunas iespējamas, tad tikai ar Ukrainas nosacījumiem un tikai pēc pašas Ukrainas vēlēšanās.
Ja kāds šajā brīdī grib ciniski pasmīnēt un piesaukt ASV nacionālās drošības padomnieka Džeika Salivana izteikumus par ASV tiešajām sarunām ar Kremļa amatpersonām, tad jāsaka, ka šie smīni ir nevietā. Kisindžera tipa “reālpolitika” šodien nav modē. Arī pašam Kisindžeram šovasar nācās no savas politikas norobežoties un atzīt Ukrainas tiesības pašiem lemt, ko darīt, kā darīt un cik ilgi darīt (karot). Salivans, atzīstot kontaktu uzturēšanu ar Kremli, pilnībā noraida kādu slepenu vienošanos iespējamību aiz Ukrainas muguras. To viņš atkārtoja arī savā 4. novembra vizītē Kijivā.
Kas attiecas uz Ukrainas atkarību no Rietumu ieroču piegādēm, tad šīs piegādes nemaz nevar tik vienkārši apturēt, kā Kremlim varbūt gribētos. Lai ko teiktu atsevišķi galējo spārnu politiķi, Rietumu politiskajā šķirā valda vienprātība (konsensuss) - Putina Krievija cenšas izjaukt esošo pasaules kārtību, un to nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut. Tas ir šīs politiskās šķiras pamatjautājums. Līdz ar to notiek šī nemitīgā balansēšana - no vienas puses, nedzīt Putinu kokā, no otras, neļaut viņam uzkāpt Rietumiem uz galvas.
Galvenais uzdevums paliek nemainīgs - nedrīkst pieļaut Putina uzvaru, un šis uzdevums noteikti tiks nodrošināts, lai kādus trikus izspēlētu Putins. Rietumu taktika ir vienkārša - gaidīsim, līdz Putina režīms sabruks zem pašu pieļauto kļūdu svara. Agrāk vai vēlāk tam jānotiek. Putina režīma krahs ir neizbēgams.
