Latvijas Bankas rīkoto zinātnisko konferenci ar savu klātbūtni pagodināja Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīne Lagarda, kura bija gatava arī sniegt ekskluzīvu interviju LTV. Diemžēl par pašas Lagardas izteikumiem ir ļoti maz komentāru, jo viņas teikto pilnībā aizēnoja šausmīgais sinhronais tulkojums un gluži pašsaprotams sašutums par to.
Ja kāds šo sašutumu par ārkārtīgi neprofesionālo tulkojumu gribētu noniecināt līdz “atraduši, par ko cepties”, tad šīs provokācijas autori savu mērķi būtu sasnieguši. Ne velti lietoju vārdu provokācija, jo, spriežot pēc tulkotājas akcenta, viņai ne angļu, ne latviešu valoda nebija dzimtā. Likt šādam cilvēkam tulkot specifisku, ekonomikas terminiem pārpilnu tekstu no vienas svešvalodas citā svešvalodā nozīmē jau sākotnēji rēķināties ar, maigi sakot, pretrunīgu rezultātu.
Nākamajā dienā, kad kaislības jau sita augstu vilni, LTV izplatīja paziņojumu: “LTV 3. novembra raidījuma “Šodienas jautājums” intervijas ar Eiropas Centrālās bankas prezidenti Kristīni Lagardu tulkošanu veica iepirkuma konkursa kārtībā izvēlēts komersants, kura sniegums diemžēl neatbilda LTV kvalitātes prasībām. Atvainojamies skatītājiem!” Pirms vērtēt šī paziņojuma saturisko jēgu, aplūkosim notikušo pēc būtības.
“Lagardas tulkojuma” jautājumu var skatīt gan kā provokāciju, kura vērsta pret “provinciālu” latviešu valodas uztiepšanu globālajā telpā, gan kā trāpīgu esošās realitātes atspoguļojumu, kurā akadēmiski izglītoti cilvēki par savu tēmu vairs neprot dzimtajā valodā izteikties. Proti, virtuvēs vai veikalos turpiniet runāt savā latviešu valodā, bet akadēmiskajā vidē latviešu valodai “nav vietas”. Visa tā turēšanās “pret vēju”, centieni latviskot akadēmiskās zinības esot domāti vien “tūdaliņiem” un lemti neveiksmei.
Aplūkosim abus šos variantus. Latviski runājošie globālisti jau sen īgņojās par “nacionālistu” uztiepto praksi, ka oficiālās, valstiskās struktūrās visiem tekstiem svešvalodās pa virsu jābūt tulkojumam latviski. Pat augstskolu rektoriem jāprot latviešu valoda. Kur nu vēl tālāk? Tāpēc visas intervijas ar pasaulē ievērojamiem cilvēkiem tiekot “sabojātas”, jo oriģinālā teksta vietā cilvēkiem jāsamierinās ar aptuvenu tulkojumu vai pat pārstāstu, kas iznīcina lielu daļu sarunas šarma. Savukārt sarunājoties ar nopietniem ekspertiem (kā Lagardu), pazūdot daļu informācijas, kura netiek pārtulkota pietiekami precīzi.
Neieslīgsim tehniskās detaļās par iespējām skatīties šīs intervijas oriģinālā, jo skatītāji vēlas vienkāršību. Ieslēdzu un skatos, nemeklējot iespējas, kā dabūt nost to tulkojumu pa virsu. Tāpēc sociālajos tīklos līdztekus sašutumam par briesmīgo tulkojumu atskanēja jau ierastās dziesmas par nepieciešamību atteikties no obligātās prasības - latviešu valodas tulkojumam jābūt vienmēr. Katrs šāds līdzīgs gadījums (provokācija) kā ar Lagardu tiek izmantots, lai parādītu latviešu valodu mazpievilcīgā gaismā, un dod ieganstu latviski runājošiem (to gribu īpaši uzsvērt) pretlatviskajiem elementiem atkal runāt par mūsu šķietamo “provinciālismu”.
Neapgalvoju, ka LTV sarīkotā provokācija bija apzināta un plānota. Bieži vien cilvēki dara lietas gluži neapzināti, pat nenojaušot savas rīcības slēptākos dzinuļus. Iespējams, arī šoreiz. Tomēr būtu ļoti svarīgi, ja LTV vadība atklātu šīs provokācijas ja ne organizētājus, tad pieļāvējus. To amatpersonu uzvārdus, ar kuru klusu ziņu šī klajā izņirgāšanās par latviešu valodu notika.
Savukārt sabiedrības principiāla atbilde uz šo provokāciju var būt tikai viena. Latvijas Satversmē ir noteikts, ka latviešu valoda Latvijā ir valsts valoda, un, kamēr tas tā tur stāv rakstīts, latviešu valodai būt pāri visam. Kad šis pants tiks nomainīts un Saeimas deputāti varēs dot svinīgo zvērestu/solījumu kādā valodā vien gribēs, tad arī runāsim. Kamēr tas nav noticis, pacietieties, “kaunīgie” latvieši, kuriem dzimtā valoda “traucē”.
Var mēģināt saprast tos, kuriem šie tulkojumi krīt uz nerviem. Nu kāpēc gan nevar laist oriģinālā, dzird visai bieži. Paskaidroju. Tāpēc, ka tas ir pat ne principa jautājums. Tas ir eksistenciāls jautājums - būt vai nebūt latviešu valodai, jo ir pilnīgi skaidrs, ka latviešu valoda pasaulē ir maksimāli aizsargājama. Pretējā gadījumā tai ir niecīgas izredzes “globālajos vējos” izdzīvot. Kur gan citur tai gūt šo aizsardzību, ja ne Latvijas valstī? Tiklīdz latviešu valoda tiktu palaista “brīvā tirgus” peldējumā, tā tai pienāktu grūti laiki. Pareizāk sakot, grūti jau ir. Pienāktu vēl daudz grūtāki.
Ja šis šausmīgais tulkojums bija nevis provokācija, bet vienkāršs realitātes atspoguļojums, tad situācija ir vēl traģiskāka. Tad tiešām ar latviešu valodu ir traki, jo nav šaubu, ka LTV darbinieku vidū ir daudzi, kuriem saprast Lagardas teikto nesagādāja ne mazākās grūtības. Taču acīmredzot nebija daudzi, kuri, labi saprotot pašu tekstu, spētu to vienlaikus ātri pārtulkot latviski. Citiem vārdiem, šiem cilvēkiem nebija pietiekami labas latviešu valodas zināšanas specifiskā jomā.
Valodas pilnvērtību nosaka tās izplatības areāls, sociālās sfēras. Jo to vairāk, jo valoda jūtas drošāka. Savukārt tiklīdz tā pazūd no kādas sfēras, tā kļūst apdraudēta. Valodas izmantošanas augstākais līmenis ir zinātne, akadēmiskā vide ar pilnu terminoloģisko komplektu. Ja cilvēki ar augstāko izglītību nespēj savā starpā akadēmiskā līmenī saprasties savā valodā, tad tas ir milzu trauksmes zvans valodai, jo valodas atmiršana notiek tieši šādā secībā - akadēmiskā vide, komunikācija ar līdzās esošajām valodām, izklaide, mediji, pamata izglītības sistēma, ģimene.
Latvijā šobrīd notiek asa cīņa tieši pirmajās divās sfērās. Akadēmiskajā vidē notiek nemitīgi mēģinājumi izbeigt uzturēt “nevajadzīgi augstās latviskuma prasības”, jo citādi - nepārejot uz augstāko izglītību angļu valodā - mēs palikšot mūžīga province. Viss tas latviskums esot kā akmens kaklā, kurš tikai bremzējot mūsu attīstību. Varbūt. Droši vien, bet atkārtoju vēlreiz - mainiet Satversmi, un tad runāsim. Pagaidām ir tā, kā ir. Latviešu tauta regulārās, demokrātiskās vēlēšanās izvēlas turpināt “nest šo latviskuma akmeni”, lai kā tas kādam arī nepatiktu; lai kādas provokācijas viņi nesarīkotu, lai tikai pierādītu latviskuma bezperspektivitāti.
Taču atgriezīsimies pie LTV paziņojuma par tulkojuma iepirkumu. Diemžēl šis paziņojums nekādu skaidrību neviesa. Proti, kāpēc bija nepieciešams šis iepirkums? Vai tiešām LTV milzīgajā organismā neatradās iekšējo resursu, lai šo ne pārāk sarežģīto tulkošanu veiktu? Pat ja šāds iepirkums bija nepieciešams, vai tiešām nenotiek nekāda “mikrofonu” pārbaude, pirms raidījums “iet gaisā”? Vai nebija uzreiz saprotams, ka tulkotājai latviešu valoda nav dzimtā un būs problēmas? Pagaidām nav nevienas jēgpilnas atbildes uz šiem jautājumiem, tāpēc vienīgais notikušā izskaidrojums pagaidām ir - nekaunīga pretlatviska provokācija, par kuru vainīgajiem jāsaņem sods.
