Valoda skaitās dvēseles spogulis. Iesākumā bija vārds. Šobrīd pēc dzejnieces un publicistes Liānas Langas ierosmes notiek Latvijas iestāžu un uzņēmumu mājaslapu “atkrieviskošana”. Taču, ja tiek aktualizēta valsts valodas stiprināšana attiecībā pret citām valodām, tad laiks pievērst uzmanību arī valsts valodas pārmērīgai birokratizācijai, kad viena vārda vietā tiek pateikti trīs vai pat vesels teikums. Turklāt bez skaidri saprotamas domas un jēgas.
Lūk, gluži ikdienišķs birokrātiskās runas paraugs (iekšlietu ministrs Kristaps Eklons, “TV Panorāma”, 2. novembris): “Mums tieši rudens pusē ir būtisks pieaugums ar nelegālo robežšķērsotāju atturēšanas pasākumiem, un tas pavisam nav mums ikdienišķs pasākums, kas šobrīd nepieciešams no ministrijas puses, no visu dienestu puses, no valsts puses nodrošināt.”
Nedomāju, ka “TV Panorāmas” sižeta veidotāji speciāli izķēra no konteksta šo juceklīgo ministra frāzi, lai viņu kaut kā pazemotu, kā tas savulaik bija ar Aināra Šlesera slaveno interviju žurnālam “Rīgas Laiks”. Drīzāk otrādi, no ministra uzstāšanās šī varbūt bija jēgpilnākā frāze, kuru atskaņot. To šeit citēju no sākuma līdz pašām beigām bez jebkādām korekcijām. Tas gan Eklona teikto nepadara saprotamāku. Ko viņš gribēja pateikt, grūti pat nojaust. Tik bezsaturisks ir šis izteikums. Trakākais, ka šāds uzstāšanās stils jau sen pieņemts kā norma, un tā dēļ nevienam pārmests netiek.
Par šo problēmu varētu arī nerunāt, jo, galu galā, ne jau oratorus vai rakstniekus apspriežam. Ministriem un ierēdniecībai ir citas funkcijas un citi vērtēšanas kritēriji. Tomēr, balstoties uz dzīves pieredzi un ilggadēju politisko procesu vērošanu, atļaušos izteikt hipotēzi, ka runu birokratizācijas līmenis ir apgriezti proporcionāls reāla darba efektivitātei. Juceklīga, pārmērīgi birokratizēta runa cieši korelē ar tikpat juceklīgu darbu. Jo biežāk vārdu - strādāt, darbs - vietā lieto “nepieciešamo pasākumu nodrošināšanu”, jo vājāk ar reāliem darbiem.
Tās pašas dienas vakarā LTV1 pārraidē “Kas notiek Latvijā?” Jānis Domburs dažbrīd krita gandrīz vai izmisumā no nebeidzama dažādu birokrātisko terminu Niagāras ūdenskrituma, kurš plūda no lielākās daļas raidījuma viesu mutēm un gāzās pār viņa un skatītāju galvām. Kādas vien horizontāli paralēlās struktūras tika piesauktas, bet uz raidījuma vadītāja precizējošiem jautājumiem - paskaidrojiet katram saprotamā valodā, kā tas viss izskatīsies praksē - atskanēja jauns šo labskanīgo frāžu savirknējums nedaudz mainītā secībā.
Es pat pieļauju, ka šie cilvēki ir svēti pārliecināti, ka tā arī vajag. Ja ministrs pēkšņi beigs “nodrošināt nepieciešamo pasākumu kompleksu no ministrijas, visu dienestu un valsts puses” un sāks darīt to, kas viņam jādara, tad viņš izskatīsies kaut kā ne tā. Būs baltais zvirbulis, kurš “nodrošina” ne to, kas viņam “jānodrošina”. Respektīvi, darbu, nevis “nepieciešamo pasākumu plānu”. Nedo’ dies vēl sāks runāt nevis ierēdniecības profesionālajā žargonā, bet gan kā “parasts cilvēks”, jo ministrs nevar būt kā parasts cilvēks. Viņam jārunā savā, ministra (birokrātijas) valodā.
Tā nav tikai tukša runāšana. Tā diemžēl arī ir. Tajā pašā Dombura raidījumā “parastā cilvēka” valodā ar visām “tekošajām” problēmām un citiem vienkāršrunas paraugiem uzstājās jau pieminētais Šlesers. Un nebija patīkami vērot, cik nevērīgi, pat augstprātīgi pret viņu izturējās Domburs, lai gan no visiem klātesošajiem vienīgi Šleseram bija reāla ministra vai pat vispār kaut kāda lielāka kolektīva vadīšanas pieredze. Bet, ja tu nerunā birokrātu valodā, tad netiec uzskatīts par valsts pārvaldes cienīgu “kadru”. Tā nu tas ir.
Lai nerastos pārpratumi, gribu norādīt, ka neesmu pret zināmu valodas birokratizāciju, kura nepieciešama, lai standartizētu nospraužamos mērķus un uzdevumus; kura ir darba valoda ierēdniecības aparātā. Neprasu, lai Ministru kabinetā runātu tādā pašā valodā kā siena talkā. Tas nav vajadzīgs. Taču jebkuram tekstam jābūt saturiskai jēgai.
Kad Dombura studijas viesi runā par horizontāli paralēlajām struktūrām, bet nevar paskaidrot, ko ar to īsti domā, tad kļūst skaidrs, ka mūsu priekšā kārtējais alpīnisma instruktors, kurš kalnus ir redzējis tikai televizorā. Kad tā vietā, lai skaidri un gaiši paskaidrotu, kas notiek uz robežas un kas tiks darīts, lai problēmas ar robežpārkāpējiem novērstu, sākas kaut kāda bubināšana “būtisks pieaugums ar nelegālo robežšķērsotāju atturēšanas pasākumiem...”, tad kļūst pilnīgi skaidrs, ka nekas izdarīts netiks. Vismaz dabā. Uz papīra varbūt tiks izveidots kārtējais “nepieciešamās nodrošināšanas pasākumu” plāns, bet tas arī būs viss.
Tagad, kad arvien vairāk kļūst skaidrs, ka valsts prezidents Egils Levits, visticamāk, uz otru termiņu netiks pārvēlēts, viņš kļuvis brīvāks savos izteikumos un bez liekas skatīšanās pār plecu pasaka to, ko patiesībā domā par Krišjāņa Kariņa iepriekšējo valdību. To zīmogu, kuru šai valdībai uzspiedis valsts prezidents, vairs nemūžam neizdzēst: valdība ar sklerotisku struktūru, kura turpinājusi “Latvijas ilgstošu atpakaļslīdēšanu”.
Spriežot pēc dažādu politiķu izteikumiem, viens no būtiskiem šīs “sklerozes” un “atpakaļslīdēšanas” elementiem ir Kariņa valdības darba stils, kurā galvenais kritērijs ir, lai “uz papīra” viss labi izskatās. Nav svarīgi, kas reāli izdarīts uz robežas. Galvenais, ka tiek nodrošināts pasākumu plāns. Pat vēl vairāk. Galvenais, lai būtu miers pie valdības galda, lai nekādas “horizontālās starpministriju struktūras” nejauktos pa kājām un netraucētu mierīgu dzīvi. Minētajā Dombura raidījumā tika uzsvērts - ja jau četrus gadus Kariņa vadībā šādas nesklerotiskas, elastīgas struktūras netika iedarbinātas, tad uz kāda pamata lai kaut kas būtiski mainītos tagad?
Jau rakstīju, ka 14. Saeima šķiet visai cerīga un izskatās ievērojami kvalificētāka nekā iepriekšējā, taču to pašu grūti teikt par jauno valdību. Vēl jau tās nav, bet nav ticības Kariņa spējām būt par spēcīgas komandas kapteini. Viņa komandā kaut kā automātiski pulcējas dažādi Ekloni ar saviem “tas pavisam nav mums ikdienišķs pasākums, kas šobrīd nepieciešams no valsts puses nodrošināt”. Problēma tikai tā, ka cita stila valsts pārvaldes darbinieku mums nemaz nav, jo sistēmas birokratizācija tiek tikai veicināta, nevis apkarota. Bet bez tā “atpakaļslīdēšanu” neapturēt.
