Domāju, ka neesmu vienīgais, kurš pirmo 14. Saeimas sēdi vēroja ar mazliet dīvainām sajūtām – kaut kas nav tā kā ierasts – bet ilgāku laiku nevarēja saprast, kas tieši?
Iepriekšējās reizēs pēc Saeimas pirmās dienas sēdes netrūka daudz visai izsmējīgu komentāru par to, cik reižu kāds politiķis nesekmīgi centies no galvas noskaitīt svinīgo zvērestu/solījumu; cik labā/sliktā latviešu valodā to norunājis. Arī šoreiz bija savas īpatnības. Vairāki deputāti zvērestu deva augšzemnieku dialektā, bet Linda Liepiņa pirms tā vēl noskaitīja Tēvreizi. Tāpat tikai ceturtajā balsošanas kārtā (par Saeimas prezidija locekļiem) visiem deputātiem izdevās nobalsot pareizi. Proti, nebija nevienas nederīgas balsošanas zīmes.
Bet tās bija tīri ārišķīgās izpausmes. Svarīgāka ir jaunās Saeimas iekšējā politiskā būtība, kura, vismaz pagaidām, atklājas kā neparasti svaiga. Lai labāk saprastu, ko ar to domāju, jāatkāpjas pagātnē un jāatkārto Latvijas politiskās vides centrālais naratīvs. Tas ir nebeidzams stāsts par “gaismas” un “tumsas” spēku sadursmi. Ne velti pazīstamais sabiedriskais darbinieks Dzintris Kolāts neskaidri vērtējamās situācijās sociālajos tīklos bieži vien ironiski vaicā - kuri tur ir “gaismas” un kuri “tumsas” spēki?
Jauni cilvēki varbūt domā, ka šāds sadalījums ir bijis vienmēr, bet patiesībā tas ir tikai kopš 2002. gada, kad politikā no ārpuskritikas ziloņkaula torņa uz grēcīgās zemes nokāpa Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše un nodibināja partiju “Jaunais laiks”. Viņš uzreiz ieguva iesauku - marsietis, jo uzkrītoši “krita laukā” no līdz tam esošo politisko darboņu tēla.
Atgādināšu, ka par savu gatavību iet politikā viņš paprasīja (ne lūdza) tautu saziedot vienu miljonu latu. Savā personīgajā kontā. Taču tolaik tas netika uztverts kā korupcijas akts. Tieši otrādi, viņš sevi pozicionēja kā “gaismas spēku” pārstāvi, turklāt darīja to tik pārliecinoši, ka sabiedrība viņam noticēja.
Pirms tam uz dzīvību un nāvi (lasi: par dažādiem privatizējamiem uzņēmumiem) savā starpā cīnījās Lembergs un Šķēle. “Self-made” cilvēks Šlesers 1997. gadā ienāca politikā tieši kā cīnītājs pret šo veco “prihvatizācijas” biznesa tradīciju. Kas notika tālāk, tas jau ir cits stāsts.
To visu šeit atkārtoju vienīgi tāpēc, lai iezīmētu fonu, uz kura radās Repšes fenomens ar sekojošo “oligarhu” sāgu, kura 20 gadus kā smags vatētais deķis nospiež Latvijas politisko vidi. Iedomājieties, laikā, kad ir brīvi pieejamas modernas, vieglas segas, jūs sedzaties ar vecu, smagu vatēto segu.
Lai nerastos pārpratumi, šeit jāprecizē, ko ar to domāju. Nav runa par to, ka Latvijas politiskā vide būtu brīva no korupcijas shēmām. Tieši otrādi. Pilna, lai neteiktu pārpilna. Taču tā vietā, lai notiktu cīņa pret konkrētām koruptām darbībām, gadu desmitiem notiek imagināra cīņa pret “oligarhiem”. Tu vari būt visiem zināms blēdis, bet ja tev nav tiešas saistības ar “oligarhiem”, tad esi gandrīz vai neaizskarams. Tā tas bija līdz šim, un ir radušās cerības, ka situācija varētu mainīties.
Pagaidām vēl pārsteidzīgi to teikt, īpaši ņemot vērā situāciju tā dēvētajos “sabiedriskajos medijos”, bet izskatās, ka 14. Saeima varētu kļūt pirmā kopš 2002. gada, virs kuras neklājas šis “vatētais deķis”, kad nemitīgi zemapziņā tiek skaitītas “gaismas”/“tumsas”; sorosiešu/oligarhu balsis. Apzinos, ka varbūt uzdodu vēlamo par esošo, jo ilgās cīņas par “Progresīvo” iesaisti valdībā ir nepārprotamas atbalsis no šīs primitīvās dihotomijas, bet ir pazīmes, kuras liecina par šīs smacējošās ēras beigām.
Kas, raugoties uz 14. Saeimu, ļauj cerēt, ka Latvijas politiskajā vidē sākušies jauni laiki? Tā ir tādas partijas atrašanās opozīcijā, kura, Kolāta vārdiem runājot, pieskaitāma “gaismas spēkiem”. Ir parādījusies cerība uz normāla politiskā procesa atjaunošanu valstī, kad valdības kursu nosaka labējs/kreiss dalījums, nevis mistiskie “gaismas”/”tumsas” spēki.
Var iebilst - kas tur jauns? Līdzīga situācija bija 9. Saeimas laikā no 2006. līdz 2009. gadam, kad toreizējie “gaismas” spēki - “Jaunais laiks” - atradās opozīcijā vēlēšanās uzvarējušajiem “oranžajiem” ar Kalvīti priekšgalā. Taču tur jau arī ir šī būtiskā atšķirība. Toreiz valdību vadīja izteikts “tumsas” pārstāvis - Kalvītis, bet tagad valdību vada “baltais tēvs” - Kariņš. Valdību vada viens “labais”, bet citi “labie” ir opozīcijā. Tā līdz šim vēl nekad nav bijis. Tas ir tik svarīgi tieši tāpēc, ka ir cerība izbeigt šo ilgus gadus kultivēto primitīvismu un savējo būšanu.
Tieši tas, ka tā dēvētie “gaismas” spēki gadiem atradušies siltumnīcas apstākļos, ir viens no iemesliem parādībai, ko valsts prezidents Egils Levits sauc par “Latvijas ilgstošo atpakaļslīdēšanu”. Kā var neslīdēt atpakaļ, ja pašpasludināti mediju “sargsuņi” meklējuši kaulus vien politiski sen ietekmi zaudējušu spēku dārziņā vai, vēl trakāk, dažādu marginālu pļaviņu, ezoteriķu, sīkpartiju dārziņos, tajā pašā laikā izlikušies nemanām lielas, nopietnas lietas. Bankas “Citadele” privatizāciju, Taureņu pirts sarunas, gadiem ilgās cīņas par ietekmi VID, Bordāna/Ragauša Skultes gāzes termināļa gaisa (virtuālo) tirdzniecību utt.
Kamēr notiek šī uzkrītošā dalīšana labos un sliktos, savējos un viņējos, tikmēr šo “atpakaļslīdēšanu” neapturēt. Tikai tad, kad ikviens korupcijas, politiskās shēmošanas gadījums tiks izvērtēts pēc būtības, nevis atkarībā no tā, kas aiz tā stāv - mūsējie vai jūsējie, varam cerēt uz izrāvienu. Jābeidz politiku uztvert kā sportu, kur nav svarīgi, kā tiek panākta uzvara, kur neatkarīgi no tā, kam taisnība, jākliedz - tiesnesi ziepēs, jo galvenais ir uzvara. Politika, tā ir mūsu valsts attīstība. Mūsu valsts nākotne.
Lieliski saprotu, ka cerēt uz šādu pavērsienu ir naivi, bet jaunā Saeima kaut minimālas cerības tomēr dod.
