Svētdien notikušās parlamenta vēlēšanas Itālijā noslēdzās bez pārsteigumiem. Pārliecinoši uzvarēja labējais bloks ar “Itālijas brāļiem” priekšgalā. Par nākamo Itālijas premjerministri pirmo reizi Itālijas vēsturē, visticamāk, kļūs sieviete, “Itālijas brāļu” līdere, 45 gadus vecā uzlecošā politiskā zvaigzne Džordžija Meloni.
Eiropas kreisā prese un tai pakaļ Latvijas “sabiedriskie” mediji Meloni un viņas partiju konsekventi dēvē par “galēji labējiem”, par kuriem kreiso aprindās pieņemtajā jaunvalodā sauc visus tos, kuri bez ierunām nedzied līdzi kreisi liberālajam pamatplūsmas korim.
Meloni savā politiskajā retorikā uzsvaru liek uz divām lietām - ģimenes aizstāvību (lielāki pabalsti bērniem, dzimstības veicināšanas programma) un migrācijas ierobežošanu. Viņa skaidrā, visiem saprotamā valodā definē savu ideoloģisko nostāju: “Kāpēc ģimene ir ienaidnieks? Kāpēc ģimene ir tik bīstama? Ir tikai viena atbilde uz šo jautājumu. Tāpēc, ka ģimene definē mūsu būtību. Ģimene nosaka mūsu identitāti, kas savukārt neļauj mums pārvērsties par perfektiem patēriņa vergiem. Tāpēc viņi uzbrūk mūsu nacionālajai identitātei, tāpēc viņi uzbrūk mūsu reliģiskajai identitātei, tāpēc viņi uzbrūk mūsu dzimumu identitātei un ģimenes identitātei. Es vairs nedrīkstu sevi definēt kā itālieti, kā kristieti, kā sievieti, kā māti. Nē. Man jābūt x pilsonei, x dzimumam, vecākam nr. 1 un vecākam nr. 2. Man jābūt skaitlim, jo tad, kad esmu tikai skaitlis; kad man vairs nav savas identitātes un sakņu, tad es kļūstu perfekts vergs, kurš atkarīgs no finanšu spekulantu žēlastības. Mēs cīnīsimies par Dievu, tēvzemi un ģimeni. Lietām, kuras dažiem tik ļoti riebj. Bet mēs to darīsim, lai nosargātu mūsu brīvību.”
“Vai var pateikt ko ekstrēmāku? Kaut ko tādu, kas vēl nepārprotamāk norādītu uz fašisma briesmām?” Šādi Meloni teikto bez mazākās aiztures komentē “The Atlantic”, liekot Itālijas vēlēšanām veltītajam rakstam virsrakstu - “Fašisms atgriežas Itālijā”.
Lūk, ko Meloni saka intervijā “The Washington Post”: “Kreisās ideoloģijas, tā dēvēto globālistu mērķis ir pasludināt par ienaidniekiem visu, kas nosaka mūsu esību - visu, kas veido mūsu un mūsu civilizācijas identitāti. LGBT lobijs tiecas kaitēt sievietēm un ģimenēm, iznīcinot dzimumu identitāti. Starptautiskais spekulants Džordžs Soross finansē globālo masu migrāciju, kas draud nomainīt šeit dzimušos baltos itāliešus ar ienācējiem no malas.”
Jāatzīst, ka pie kreisās retorikas pieradušai ausij šie vārdi skan nedaudz dīvaini. Kaut kā ne pārāk “pareizi”. Ne tik intelektuāli. Pat mazliet prasti. Taču tas tikai parāda, cik tālu esam aizgājuši kreisajā “ārprātā”. Gluži ikdienišķi un vēl nesen kā pašsaprotami uztverami jēdzieni - Dievs, tēvzeme, ģimene un ar to saistītās identitātes - kļuvušas par lietām, par kurām jākaunas; kuras pieminēt nav “labais tonis”; par kurām “inteliģentā” sabiedrībā nerunā un tā tālāk.
Ne velti Meloni saka, ka šie jēdzieni, šīs identitātes ir pasludinātas par jaunās kārtības nāvīgākajiem ienaidniekiem. Ģimene, kristietība, nācija ir lietas, pret kurām kreisie cīnās īpaši asi. Uz dzīvību un nāvi, jo tās nav savietojamas ar kreisi liberālo pasaules redzējumu. Ja nu kāda no šīm identitātēm netiek uz mūžīgiem laikiem izskausta no sabiedriskās apziņas, tad kreisajiem nav izredžu uzcelt senloloto paradīzi zemes virsū. Katra no šīm identitātēm būtu kā ļodzīgs pamatakmens nākotnes sociālajā (-istiskajā) Bābeles tornī. Fundamentāls apdraudējums “gaišajai” nākotnei. Tāpēc vai nu, vai. Vai nu ģimene, tauta un Dievs, vai arī “gaišā” nākotne, kur visi vienādi, visi laimīgi un kur lauva un stirniņa vienā pļaviņā ganās. No kā īsti pārtiek lauva šajā paradīzē, lai paliek aiz kadra.
Atgriezīsimies pie Itālijas vēlēšanām. Kreisie biedē pasaules sabiedrību, ka labējo uzvara draud ar Itālijas nostāšanos Krievijas un Putina pusē. Šī biedēšana tiek pamatota ar to, ka labējo bloka divu partiju vadītāji par Putinu savulaik izteikušies visai pielaidīgi. Viens no viņiem, partijas “Uz priekšu, Itālija!” līderis, 85 gadus vecais Silvio Berluskoni pat kādreiz Putinu saucis par draugu, un viņu līdzīgais pasaules redzējums nav nekāds noslēpums.
Arī otras partijas - “Līga” - līderis Mateo Salvini savulaik par Putinu izteicies visai atzinīgi. Taču abas šīs partijas jaunajā koalīcijā būs Meloni “Itālijas brāļu” jaunākie, tas ir, mazākie brāļi, bet pati Meloni un viņas vadītā partija pret Putinu vienmēr ir bijusi izteikti negatīvi, pat agresīvi noskaņota. Pat esot opozīcijā, viņa vienmēr balsojusi par sankcijām pret Putina Krieviju un aicinājusi tās pastiprināt.
Turklāt pirms vēlēšanām gan Berluskoni, gan Salvini bija spiesti par saviem kādreizējiem prokremliskajiem izteikumiem taisnoties. Abi apliecināja, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā “viss esot mainījies”. Berluskoni pat izplatīja speciālu paziņojumu, kurā teikts: “Agresija pret Ukrainu ir nepamatota un nepieņemama. Manas partijas pozīcija ir absolūti skaidra. Mēs vienmēr būsim ES un NATO pusē.” Salvini intervijā aģentūrai “Bloomberg”: “Mana attieksme pret Putinu, sākoties karam, mainījās, jo, kad cilvēks sāk mest bumbas, sūtīt tankus, iebrūk svešā zemē, tad tā jau ir pavisam cita lieta.”
Precīzs vietu sadalījums vēl nav paziņots, bet pirmie saskaitīto balsu rezultāti ir nepārprotami - “Itālijas brāļu” uzvara ir pārliecinoša. “Brāļi” ieguvuši 26% balsu, “Līga” - 9%, “Uz priekšu, Itālija!” - 8%, kas labējo partiju blokam kopā dod ap 45% balsu, kas saskaņā ar Itālijas vēlēšanu sistēmas vietu sadalījumu nodrošina absolūtu vairākumu abās parlamenta palātās.
Politiskie novērotāji atzīmē, ka Meloni politiskā pozīcija, būdama fundamentāli atšķirīga no Rietumeiropā tik ierastās kreiso retorikas, vienlaikus ir izsvērta un, galvenais, ļoti skaidri definēta. Iepretim mūsdienu politiskajā vidē tik ļoti ierastajai laipošanai, nenoteiktībai, liekulībai un samākslotām “pārgudrībām”. Šī skaidrā un ikvienam saprotamā valoda ir tā, kas visvairāk piesaista vēlētājus. To derētu atcerēties arī mūsu politiķiem.
