Vai šodien ir kāds kriminālprocess par bēdīgi slavenajiem “biešu salātu”, tas ir, kovida seku pārvarēšanas pētījumiem piecu miljonu eiro vērtībā? Desmit “pētījumi”, katrs par pusmiljonu. Bet tie ir tikai pieci miljoni no kopumā Latvijā it kā kovida apkarošanai kopā iztērētajiem diviem miljardiem eiro.
ASV prezidents Džo Baidens sarunā ar telekompānijas CBS žurnālistu atzina: “Pandēmija beigusies. Mums joprojām ir problēmas ar kovidu, mēs joprojām pie tā daudz strādājam... bet pandēmija ir beigusies. Ja ievērojat, tad neviens vairs nenēsā maskas un visi, izskatās, ir lieliskā formā.”
Lai arī šie Baidena vārdi tika izteikti neoficiālā, nepiespiestā sarunā, pastaigājoties kopā ar žurnālistu, un tiem nav nekāda juridiska spēka, tiem ir milzīga nozīme, jo līdz šim pasaulē attieksme pret kovidu kalpoja kā viens no redzamākajiem ideoloģiskajiem marķieriem. Ārkārtīgi cītīga, dažkārt līdz smieklīgumam demonstratīva masku valkāšana (piemēram, runājot pa telefonu vai attālināti piedaloties “zoom” konferencēs) liecināja par nelokāmu piederību liberāli progresīvajai nometnei.
Šīs nometnes pārstāvji arī Latvijā joprojām vēl ik pa brīdim šķendējas, ka “neviens vairs maskas nenēsā”, un izsaka vāji slēptas cerības, ka varbūt pandēmija atkal uzliesmos un atkal varēs gan maskas nēsāt, gan publiski šaustīt neapzinīgos, kuri neievēro vispārējās “solidaritātes” principus.
Ja reiz pandēmija beigusies, tad laiks izvērtēt šī vairāk nekā divus gadus ilgušā sociālā procesa sekas. Protams, ne jau medicīniskās un tehnoloģiskās, bet gan tīri politiskās, ideoloģiskās un ekonomiskās sekas.
Pirmais, kas krīt acīs, ir tas, cik viegli pasaules demokrātiskā sabiedrība (Latvija šajā ziņā nebija nekāds izņēmums) pakļāvās “stingrās rokas” prasītājiem un atzina par pieņemamiem dažādus demokrātiju, pat cilvēktiesības ierobežojošus pasākumus. Turklāt šie pasākumi tika pieņemti pie salīdzinoši zemas bīstamības apdraudējuma. Bail pat iedomāties, līdz kādai histērijas temperatūrai varētu uzkarst sabiedriskā doma, ja kovida apdraudējums būtu salīdzināms ar īstām agrāko laiku mēra, holeras vai baku epidēmijām. Bail pat iedomāties, kas notiktu mūsu sabiedrībā, ja mirstība inficēšanās gadījumā būtu 10-20% vai vēl vairāk procentu, nevis kovida nulle, komats, cik tur tie procenti.
Atcerēsimies, ka šie nulle, komats, cik tur procenti bija pietiekami, lai tā dēvētajiem antivakceriem uzrīdītu suņus, viņus brutāli dauzītu ar gumijas nūjām un pakļautu plašam sociālam bullingam. Latvijā šī “presēšana” bija salīdzinoši maiga, bet darba tiesību atņemšana tāpat daudzus iedzina smagā izmisumā un depresijā. Jebkurā gadījumā šie antikovida pasākumi neveicināja sabiedrības saliedētību un solidaritātes pieaugumu, jo katra puse tieši otru pusi uztvēra kā galveno antidemokrātisko un antisolidāro uzskatu veicinātāju. Neņemos skaidrot, kurai pusei vairāk taisnības, bet šaubu nav - patiesas demokrātijas bāze sabiedrībā ir daudz plānāka un trauslāka nekā šķita līdz 2020. gadam.
Otrais, kas atklājās pats pirmais, ir tas, cik milzīgs izrādījās tā dēvētās mājsēdes sociālekonomiskais pieprasījums. Cik daudziem šī pandēmija bija izdevīga vārda burtiskajā nozīmē. Tie bija visi, kuru ienākumi nebija tieši saistīti ar sava darba rezultātiem. Runa ir par cilvēkiem, kuri saņem algu neatkarīgi no tā, ko viņi dara un kā dara.
Ieguvēji no visām šīm mājsēdēm, ierobežojumiem, attālinātā darba bija pilnīgi visa birokrātija. Runa nav tikai par valsts aparāta birokrātiju. Pie šīs grupas pieder arī sociālā un korporatīvā birokrātija. Dažādi projektu rakstītāji, grantu mednieki un makšķernieki, lielu uzņēmumu aparāta darbinieki un citi. Kovids un ar to saistītie ierobežojumi bija izcils iemesls atrunām, kāpēc viens vai otrs darbs nav ticis izdarīts vai netiek darīts vispār. Jo stingrāki bija ierobežojumi, jo vieglāk varēja atrast iemeslu, kāpēc darbi buksē.
Trešais, kas, visticamāk, bija arī galvenais dažādu ierobežojumu maksimālas pagarināšanas iemesls - kovida aizsegā varēja daudz vaļīgāk apieties ar naudu, un tieši tas arī ir mūžīgais birokrātu un dažādu pārvaldnieku sapnis. Pēkšņi naudas kļuva vairāk nekā jebkad agrāk, un ar to varēja tik brīvi operēt, ka tika gan pašiem, gan draugiem un paziņām.
Vai šodien ir kāds kriminālprocess par bēdīgi slavenajiem “biešu salātu”, tas ir, kovida seku pārvarēšanas pētījumiem piecu miljonu eiro vērtībā? Desmit “pētījumi”, katrs par pusmiljonu. Bet tie ir tikai pieci miljoni no kopumā Latvijā it kā kovida apkarošanai kopā iztērētajiem papildu diviem miljardiem eiro. 21,5% gada inflācija ir tikai vienas no šīs milzīgās kovidnaudas redzamākajām sekām.
Negribu, lai mani pārprot. Kovida pandēmijas laiks bija sarežģīts mums visiem, kaut vai ar to, ka kaut kas līdzīgs nekad agrāk nebija pieredzēts uz savas ādas. Tagad cilvēki ir ieguvuši zināmu pieredzi, kas ļauj cerēt, ka nākamo reizi līdzīgi pasākumi varētu tikt labāk noorganizēti. Cita lieta, ka lielas pārliecības par to nav. Drīzāk ir bažas, ka demokrātijas un cilvēktiesību ierobežošana “kopējās lietas” un “vispārējas solidaritātes” vārdā valdošajai politiskajai šķirai var iepatikties un šos ierobežojumus nākotnē tā varētu izmantot arvien biežāk, arvien brīvāk un arvien mazāk pamatotos apstākļos.
Jo kritiska pandēmijas pasākumu izvērtējuma nav bijis un nebūs. Kaut vai tāpēc, ka tam nav ne politiskā, ne sociālā, ne ekonomiskā pieprasījuma. Nav nekāda pieprasījuma. Daudz lielāks pieprasījums ir demokrātijas ierobežojumiem tās plašākas attīstības vārdā. Galvenais ir dižais cilvēces mūžīgās laimības mērķis. Ceļš, kā līdz šim mērķim nonākt, nav tik svarīgs. Kaut vai ar suņiem un gumijas nūjām. Tā teikt, pa apli vien. Pa apli vien.
