Šajās dienās valdības un Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) pārstāvji smagās, ilgās sarunās centās panākt kompromisu par atalgojuma palielināšanu pedagogiem. Neatkarīgi no tā, vai pirmdien, 19. septembrī, pedagogu streiks būs vai nebūs, jau tagad ir skaidrs, ka reāls pedagogu algu palielinājums būs.
Par ko viss tracis? Galvenā streikotāju prasība ir līdzīga mediķu prasībai 2019. gadā. Savulaik LIZDA un valdība vienojās par atalgojuma pieauguma un slodžu izlīdzināšanas grafiku, bet tagad izglītības un finanšu ministrija šo grafiku atzīst par neizpildāmu un vēlas gan algu palielināšanas, gan slodžu izlīdzināšanas grafiku padarīt lēzenāku un vairāk izstieptu pa laika asi. Līdz 2028. gadam. Pedagogi uz to atbild - nauda kovidam (kompensācijām, testēšanai, vakcinācijai, piemaksām utt.) vienmēr atradās, lai cik dažkārt šīs naudas izlietošana šķistu apšaubāma, bet tagad, kad jāpilda pedagogiem dotie solījumi, tad atkal ieslēdzies skopuma režīms.
Ņemot vērā vēlēšanu tuvumu, pedagogu arodbiedrības izsludinātais streiks kļuvis arī par kārtējo politiskās cīņas instrumentu. Valdības lojālisti šo streiku cenšas pasniegt kā opozīcijas kārtējo gaisa jaukšanu un vēlmi pirms vēlēšanām ieriebt “mīļajai” Kariņa valdībai. LIZDA vadītāja Inga Vanaga Latvijas politiskajā dihotomijā skaitās “nepareizā”, bet viņas aktivitāšu atbalstītāji tiek zīmēti kā sociāli neapzinīgi “tumsoņas”, kuri neatzīst galvenās “progresa” vadlīnijas un tagad, izmantojot situāciju, speciāli “šūpo laivu”.
Galvenie pārmetumi ir divi - LIZDA nav politiski neitrāla. Pati LIZDA vadītāja Inga Vanaga savulaik izmēģinājusi spēkus dažādās partijās. Sākot ar “Latvijas ceļu” un Šlesera Latvijas Pirmo partiju un beidzot ar Zatlera Reformu partiju un Latvijas Reģionu apvienību. Jāatzīst, ka šī politiskā neizvēlība jau pati par sevi daudz ko liecina. Pavisam nesen LIZDA noslēdza sadarbības līgumu ar ZZS, kas Latvijas politiskajā mitoloģijā skaitās bezmaz pekles izdzimums ar ragiem un asti.
Citiem vārdiem, LIZDA un šo organizāciju atbalstošie pedagogi valdības lojālistiem ir sociāli sveši. Mūsdienu pedagogi, atšķirībā no saviem kolēģiem pirms 100 un vairāk gadiem, sociālajā slāņojumā drīzāk pieder pie strādniecības (tiesa, “garīgā darba”), nevis garīdzniecības (apgaismoto, kuri par savu dzīves uzdevumu uzskata mācīt citus, kā pareizi dzīvot) slāņa, kuru mūsdienu pasaulē, arī Latvijā, iemieso dažādi kreisi liberālie “intelektuāļi” (sarkanā profesūra). Tāpēc vienalga, ko LIZDA darītu, cik pamatotas būtu viņu prasības, lojālistu aprindās tā simpātijas iegūt nevar.
Otrs pārmetums ir formāli nevainojams - kāda jēga streikot divas nedēļas pirms vēlēšanām, ja valdība tāpat mainīsies un Kariņa, Reira, Muižnieces pašreizējiem solījumiem pēc vēlēšanām nebūšot vairs nekādas vērtības. Šī konstrukcija pirmajā brīdī šķiet absolūti loģiska, taču patiesībā ir tieši otrādi. Ar lielu varbūtību var prognozēt, ka arī nākamo valdību vadīs tas pats Kariņš. Pat ja premjers būs kāds cits, pašreizējās valdības kodols saglabāsies arī nākamajā valdībā, un šo politiķu parakstītas apņemšanās savu svaru nebūs zaudējušas.
Politiskajā praksē valda neapgāžams princips - ja gribi kaut ko dabūt no politiķiem, tad prasi pirms vēlēšanām, nevis pēc tām. Tik, cik politiķi ir devīgi pirms vēlēšanām, tik skopi viņi ir tad, kad viss beidzies. Pirms vēlēšanām viņi ir gatavi kā Ziemassvētku vecīši tevi ar dāvanām apbērt, bet pēc vēlēšanām negrib vairs tevi pazīt. Tāpēc LIZDA taktika - streiku organizēt tieši pirms vēlēšanām - ir ļoti pamatota un tālredzīga.
