Pēc Krievijas armijas kaunpilnās bēgšanas no Kupjanskas, Izjumas un citām Austrumukrainas pilsētām, kuras bija okupētas gandrīz pusgadu, atklājās, ka Harkivas – Izjumas fronte ir pilnībā sabrukusi. Šis ir vērienīgākais Ukrainas armijas taktiskais panākums kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā šā gada 24. februārī. Rodas jautājums – vai šī Ukrainas bruņoto spēku taktiskā uzvara kļūs par stratēģisko lūzuma punktu kara gaitā kopumā? Abstrahējoties no šī frontes sabrukuma militārajām konsekvencēm, aplūkosim tā iespējamās sekas uz Krievijas politisko sistēmu.
Līdz pat pēdējam laikam Krievijas propaganda centās radīt iespaidu, ka “speciālo militāro operāciju” (lietot vārdu “karš” ir aizliegts) kaut kur tālu prom īsteno armija, bet pašā Krievijā dzīve turpinās, it kā nekas nebūtu noticis. Sestdien Maskavā tika svinēta pilsētas diena, kas vakarā noslēdzās ar svētku koncertu un grandiozu salūtu. Lielākā iedzīvotāju daļa par frontes sabrukumu nebija pat dzirdējusi. Par to bija informēti tikai tie, kas rūpīgi seko līdzi notiekošajam Ukrainā, bet tādu ar katru dienu kļūst arvien mazāk, jo vairums iedzīvotāji par savu ikdienas stratēģiju izvēlas tā dēvēto strausa politiku. Tas ir, izvēlas “speciālo militāro operāciju” vienkārši neredzēt. Ignorēt.
Jāatzīst, ka karš kā tāds nebija paredzēts arī Putina stratēģiskajos plānos. Bija domāts, ka pietiks ar Krievijas bruņoto spēku gatavību “parādīt zobus”, lai Ukrainas armijas pretestība pajuktu, bet tās vadība aizbēgtu uz Rietumiem. Pēc tam, kad Kijivā Bankovajas ielā būtu iesēdināts nosacītais Janukovičs, tad Putins varētu atkal uzsākt sev tik tīkamo kaulēšanos ar Rietumiem par “augsto cenu”, kura Krievijai it kā būtu “jāmaksā” par šo nodarījumu. Visi šie jēdzieni obligāti jāliek pēdiņās, jo “augstā cena” patiesībā būtu tīrās kapeikas, ko Putins ar prieku samaksātu, lai viņa nicinātie Rietumu līderi varētu izlikties, ka darījuši visu, kas no viņiem atkarīgs, un, klusu ciešot, pieņemtu jauno pasaules kārtību. Tas ir, turpinātu “biznesu kā agrāk”. Taču Ukrainas varonīgā pretestība šos plānus izjauca, un viss aizgāja galīgi ne tā.
Līdz pat aizvadītajai nedēļai fronte karadarbības zonā atradās lēni lienošā režīmā. Kaut gliemeža gaitā, Krievijas armija pamazām virzījās uz priekšu. Tagad nedēļas laikā Ukrainas armija pretuzbrukumā atbrīvojusi lielāku teritoriju nekā bija zaudējusi kopš aprīļa. Situācija kaujas laukā ir mainījusies radikāli, un tas nevar neatstāt iespaidu gan uz sabiedrisko domu, gan politisko šķiru kopumā.
Viens no spilgtākajiem Ukrainas kara ideologiem (lasi: kūdītājiem jau kopš 2014. gada) Jegors Holmogorovs savā “Telegram” kanalā pats sev uzdod jautājumu: “Krieva dilemma 2022. gada 11. septembrī: 1) Vai nu mūs nodeva; 2) Vai arī mūsu armija izrādījās kaujas nespējīga?” Holmogorovs atzīst, ka labāk būtu, ja taisnība izrādītos pirmais variants - frontes sabrukums ir nodevības sekas, bet turpat arī ar rūgtumu ir spiests atzīt - ticamāks tomēr esot otrs variants: mūsu bruņotie spēki ir kaujas nespējīgi, bet armijas vadoņi profāni.
Sociālajos tīklos Krievijas nosacītās “kara partijas” pārstāvji atklāti izgāž savu niknumu uz “finiera maršalu”, “tuviešu čurku” Šoigu, vietējiem komandieriem - deģenerātiem, un netiek žēlots arī Putins, kurš izrādījies “bezgribas lupata”. Tiek atklāti pieprasīts kodoltrieciens pa Kijivu vai vismaz pa Ukrainas karaspēka koncentrācijas vietām. Cik ilgi vēl ar “viņiem” auklēsimies?
Svētdienas vakara teroristiskais trieciens pa Ukrainas elektroapgādes līnijām ir Putina atbilde uz šiem pārmetumiem mīkstčaulībā. Pamazām kļūst skaidrs, ka globāla Krievijas atzīšana par teroru atbalstošu valsti ir tikai laika jautājums. Karam ir sava iekšējā loģika, kura dzīvo savu, no cilvēkiem neatkarīgu dzīvi. Tā 1940. gada maijā vācu bumbvedēja gluži nejauši miglā kļūdaini uz Londonu nomesta aviobumba iesāka pilsētu aklo bombardēšanu, kas vēlāk, 1944. un 1945. gadā, noveda pie milzīgiem, no militāri stratēģiskā viedokļa tikpat kā bezjēdzīgiem civiliedzīvotāju upuriem. Arī šajā karā necilvēcības un terora līmenis tikai augs. Maz cerību, ka nežēlība mazināsies un karadarbības intensitāte rimsies.
Nelielas cerības uz to gan dod sociologa Abasa Gaļjamova vērojumi, kuri liecinot, ka Krievijas sabiedrībā pieaugot vēlme “visu to jezgu ātrāk izbeigt”. “Cilvēki ir noguruši no kara. Pret Ukrainu un ukraiņiem vērstā propaganda viņiem jau ir apnikusi, un vadošā tendence ir - jāatgriežas situācijā, kāda bija pirms kara,” skaidro Gaļjamovs intervijā Kijivā dzīvojošajam žurnālistam Jevgēņijam Kiseļovam (nejaukt ar Dmitriju Kiseļovu). Tomēr to, ka atgriezties situācijā pirms 24. februāra vairs nav iespējams, vairums Krievijas iedzīvotāju negrib saprast.
Šī nesapratne lieliski redzama šobrīd Latvijā dzīvojošo “TV Doždj” vadītāju Jekaterinas Kotrikadzes un Tihona Dzjadko retorikā, kad abi ar putām uz lūpām protestē pret “netālredzīgo” ES lēmumu ierobežot Šengenas vīzu izsniegšanu Krievijas pilsoņiem. Viņi acīmredzami nespēj pieņemt, ka nekas vairs nav kā agrāk un vēl ilgi nebūs. Katrā ziņā ar Krievijas pasi kabatā staigāt pa pasauli un citiem mācīt dzīvot kādu laiku nevarēs. Ja esi Krievijas pilsonis, tad ārzemēs nāksies paklusēt un priecāties, ka tev kāds vispār ir devis patvērumu. Gan jau šī elementārā atziņa kādā brīdī aizies arī līdz neiedomājami augstprātīgās Kotrikadzes galvai.
Bet ko par to visu domā Krievijas elite? Tie, kuri ar Putinu tiekas ikdienā? Ja var ticēt Putina labam pazinējam, kādreizējam līdzgaitniekam un draugam Sergejam Pugačovam, tad šie personāži, kurus, kā Ukrainas žurnālistam Dmitrijam Gordonam stāsta pats Pugačovs, viņš visus labi pazīstot personiski, it kā saprot, ka viss ir sagājis galīgi šķērsām, bet vienlaikus: “Saliedēšanās ap Putinu nav saistīta ar kara iznākumu. Tā saistīta ar to, ka mēs vienkārši... mammu, piedzemdē mani atpakaļ. Tas ir, mēs gribam tur, kur agrāk. Tik lieliski bija Kuršavelā slēpot vai kaut kur Maiami, Parīzē šopingā, ar jahtu Vidusjūrā. Mēs gribam tur - atpakaļ. Bet atpakaļ vairs nesanāks. Tāpēc nāksies sist līdz galam. Protams, ar svešām rokām - Šoigu, Zolotovs? Nav svarīgi.”
Citiem vārdiem, arī Krievijas augstākā elite atsakās pieņemt, ka labā dzīve, kad Rietumos visi klanījās krievu miljardiem, ir beigusies un tik drīz neatgriezīsies. Vienlaikus Krievijas politiskā šķira neskaidri apjauš, ka atpakaļceļa vairs nav un būs jāiet līdz galam. Arvien lielāka un lielāka terora virzienā.
Pagaidām Putinu glābj tas, ka Rietumi, kas vienīgie varētu viņa agresīvās tieksmes iegrožot (būtiski palielinot militāro atbalstu Ukrainai), ļoti lēni un tikpat negribīgi kā Krievijas elite pieņem šo nepatīkamo atziņu, ka atgriezties situācijā pirms 24. februāra vairs nav iespējams. Lai kā to dažiem gribētos.
Ukrainas armijas panākumi frontē neapšaubāmi veicinās Rietumus ieroču piegādes, jo turienes politiķi arī ir tikai cilvēki, un cilvēku dabīgā vēlme pieslieties uzvarētājiem nekur nav zudusi. Krievijas armijas haotiskā bēgšana kārtējo reizi apliecināja to, ko pasaule nojauta jau iepriekš - Krievija šajā karā ir nolemta zaudējumam. Civilizācija uzvarēs anticivilizāciju. Jo drīzāk pasaulei nāks galīgā apskaidrība, ka Putina teroristiskais režīms jāizolē un jālikvidē pēc iespējas ātrāk, jo mazāku postu tas pagūs nodarīt.
Atsevišķi jārunā par Francijas prezidenta Emanuela Makrona zvaniem Kremļa bandītam. Kas ir tas dzinulis, kas liek Makronam uzturēt komunikāciju ar šo savu apšaubāmo Maskavas drauģeli, var tikai minēt. Tas būtu jāprasa psihoanalītiķiem. Savukārt ko Makrona zvani nozīmē Putinam, pēdējais uzskatāmi nodemonstrēja svētdienas vakarā, kad uzreiz pēc abu sarunas deva pavēli dot raķešu triecienus pa Ukrainas civiliedzīvotājiem kritiski svarīgo infrastruktūru. Pat tika atmesti visi tradicionālie attaisnojumi par uzbrukumu militārajiem mērķiem.
Līdzšinējā prakse nepārprotami liecina - katrs Makrona zvans iedrošina Putinu uz nākamo terora līmeni. Putins it kā veic antropoloģisku eksperimentu - nu, cik tas Makrons var būt liels, teiksim maigi, pamuļķis? Cik milzīgus krupjus viņš ir spējīgs norīt, līdz beidzot apjēgs, ka par viņu klaji ņirgājas?
Ļaunākais, ka šī Makrona un viņam līdzīgo politiķu vēlme kaut ko “sarunāt” tikai palielina kopējo upuru skaitu, tāpēc Latvijas politiķu uzdevums būtu skaļi piebalsot Igaunijas premjerministres Kajas Kallasas skaidri paustajam Makrona teroristu iedrošinošo zvanu nosodījumam.
Var tikai piekrist atsevišķu ekspertu teiktajam, ka Harkivas frontes sabrukums nenozīmē automātisku pārējo frontes iecirkņu sabrukumu, taču tas dod nepārvērtējamu psiholoģisko pārliecību, ka upuri nav bijuši velti un uzvara būs mūsu. Kaujas laukā šī pārliecība ir ne mazāk svarīga ka modernie ieroči. Tagad, kad Ukrainas armijai ir gan vieni, gan otri, jau saskatāma uzvaras gaisma tuneļa galā.
