Pagājušajā nedēļā sociālajos tīklos izskanēja ziņa, ka Viļņa pēc iedzīvotāju skaita esot apsteigusi Rīgu. Tā kā eksperti (Latvijas Banka, Oļegs Krasnapjorovs) jau agrāk prognozēja Viļņas kļūšanu par Baltijas valstu lielāko pilsētu (ap 2025. gadu), šī ziņa nešķita pārsteidzoša. Lai arī drīz vien izrādījās, ka tā tomēr nav patiesa.
Kā liecina oficiālā statistika, pagaidām vēl Baltijas lielākās pilsētas statusu saglabā Rīga, kurā šā gada 1. janvārī dzīvoja 605 802 iedzīvotāji, bet Viļņā 552 787. 1. jūlijā Viļņā - 566 042, un nav pamata domāt, ka pusgada laikā Rīga būtu zaudējusi 40 000 iedzīvotāju. Ņemot vērā Ukrainas bēgļu pieplūdumu, iedzīvotāju kritums Rīgā, visticamāk, ir apturēts. Taču tas, ka jau tuvākajos gados Rīga varētu zaudēt Baltijas lielākās pilsētas statusu, ir nopietns iemesls, lai parunātu par Rīgas vietu nākotne pasaulē. Par to, kas ir salaists šķērsām un ko vajadzētu labot.
Sociālajos tīklos ir ierasts Rīgu noniecināt, nosodoši norādot uz bijušajiem Rīgas vadītājiem. Tipisks ir šāds ieraksts: “Komandējums Viļņā - iebraucot sajūta, ka lielpilsēta; centrs mudž pilns ar tūristiem; viss sakopts; cenas ēdienam likās līdzīgas mums - alus gan lētāks; jaunbūves un vēl būvēšanas stadijā celtnes visapkārt. Vienā vārdā - dzīvība. Jāsaka godīgi, ka Rīga pamatīgi (ie)atpaliek.” Ar sekojošiem komentāriem: “Viļņa jau kuro gadu Rīgai kabina vienos vārtos jebkurā jomā. Žēl.”; “Aizbrauc uz Tallinu, liksies, ka es iekāpis laika mašīnā.”; “Es par šo jau gadiem runāju… Rīga ir visbēdīgākā galvaspilsēta Ziemeļeiropā noteikti.”
Cik šādi pārmetumi pamatoti, un cik tos nosaka princips - kur nedzīvoju, tur labāk? Diezgan regulāri esmu bijis visās trijās Baltijas valstu galvaspilsētās un varu izteikt savas tīri subjektīvās sajūtas. Katrā pilsētā ir savi plusi un mīnusi. Ja šoreiz esam pieskārušies pilsētu lielumam (visplašākajā vārda nozīmē), tad uzreiz jānorāda, ka neatkarīgi no iedzīvotāju skaita Rīgā un Viļņā Rīga vēl ilgi būs par Viļņu lielāka tīri vizuāli, jo pilsētas centra mērogi abās galvaspilsētās ir nesalīdzināmi.
Viļņas centrā valda 3-4 stāvu apbūve, un uzreiz ārpus vecpilsētas sākas nosacītā Maskavas forštate, kamēr Rīgā ir nesalīdzināmi lielāks, 20. gadsimta sākumā uzbūvēts centrs (Bulvāru loks) ar dominējošu 5-6 stāvu apbūvi. Pirms 1. pasaules kara 1914. gadā Rīga bija krietni lielāka un vecā, vēsturiskā centra ietvaros tāda vizuāli paliks vēl ilgi. Tas, ka Viļņas vecpilsētā ir lielāka cilvēku koncentrācija (“mudž pilns ar tūristiem”) un visapkārt jaunbūves, nenoliedzami rada iespaidu, ka pilsēta dzīvo ar pilnu krūti un strauji attīstās. Tomēr nevar arī teikt, ka Rīgā viss būtu sastindzis un nekas nebūvējas. Pat pašā centrā būvējas ne tikai “Rail Baltica”, bet arī jaunais biznesa kvartāls pretī “Origo” un dzelzceļa stacijai.
Mūsdienu pilsētās vēsturiskais centrs var būt viena lieta, bet jaunais biznesa centrs pavisam cita. Viļņā strauji attīstās jaunais komerciālais centrs Neres upes kreisajā krastā. Rīgā tieša analoga nav. Ķīpsalas “jaunā centra” izaugsme ir būtiski piebremzējusies. Lai arī būvējas jaunais “Preses nama” kvartāls, tuvākajā desmitgadē šis rajons acīmredzot nekļūs par Rīgas jauno vizītkarti. To pašu var teikt par “New Hanza” rajonu un “Jauno Teiku” pie VEF Kultūras pils.
Viļņā un Tallinā, atšķirībā no Rīgas, komerciālais centrs atrodas ārpus “vecās” pilsētas daļas. Tallina kara laikā tika stipri nopostīta, tāpēc ārpus pašas vecpilsētas tur maz veco māju un pašā centrā pilns ar jaunbūvēm. Viļņā, kā jau teikts, Neres upes kreisajā krastā uzbūvēts gluži jauns komerciālais centrs, kura izaugsmes iespējas neierobežo nekādi vēsturiski šķēršļi.
Tādām vēsturiski lielākām pilsētām kā Rīga šis visuresošais senatnīgums rada nelielu vecišķuma piegaršu. Īpaši tas jaušams Romā un citās Itālijas pilsētās. Šādas pilsētas ir interesantas no tūrisma un pastaigu viedokļa, bet biznesam ir citas prasības. Tas prasa dinamiku un operatīvo plašumu, kuru neierobežo agrāko laiku standarti. Šajā ziņā Viļņai ir savas priekšrocības iepretim Rīgai.
Pēdējos gados aktualizējies urbānās mobilitātes jautājums. Elektroskrejriteņu un to dažādu modifikāciju izplatības straujais pieaugums radījis jaunus izaicinājumus pilsētvides infrastruktūrai. Īpaši gājējiem domātajā telpā. Papildus jau iepriekš aktuālajai veloinfrastruktūrai.
Dažkārt dzirdami izteikumi, ka Viļņa šajā ziņā esot krietni priekšā Rīgai. Tā kā nupat biju vairākas dienas Viļņā un šim jautājumam pievērsu īpašu uzmanību, varu droši teikt, ka runas par Rīgas milzīgo atpalicību iepretim Viļņai vai Tallinai nav pamatotas. Jā, Viļņā ir viena perfekti izveidota iela ar strikti nodalītām gājēju ietvēm, veloceļu, autostāvvietām un auto brauktuvi - Aļģirda gatve, bet tas centrā ir faktiski arī viss. Lai cik nepilnīga būtu Rīgas centra veloinfrastruktūra, tās tomēr mums ir vairāk un tās blīvums ir lielāks. Uzsveru, ka runa ir par centru, jo Viļņas un Rīgas mikrorajonu un jaunās apbūves kvartālus šajā apskatā neietveru.
Rīga nenoliedzami atpaliek ne tikai no Viļņas un Tallinas, bet arī no daudzām citām Latvijas pilsētām padomju laikos celto ēku siltināšanā un renovācijā, mikrorajonu un iekšpagalmu labiekārtošanā. Šajā jomā nekāda īpaša kustība nav manāma arī pēc jaunās Rīgas domes ievēlēšanas. Nu jau vairāk nekā divi gadi pagājuši, bet mikrorajonu labiekārtošanā jaušams drīzāk regress nekā progress. Ēku siltināšanā izmaiņu nav itin nekādu.
Pilsētu attīstībā milzu nozīme ir tieši līderim. Rīgā ir piemineklis Džordžam Armitstedam, kurš bija Rīgas mērs no 1901. gada līdz 1912. gadam, kad pilsēta attīstījās sevišķi strauji. Ņujorkas pilsēta ļoti būtiski izmainījās Rudolfa Džuliani un Maikla Blumberga valdīšanas laikā. Ja pilsētu vada īsts saimnieks vārda labākajā nozīmē, tad viss iet uz augšu, bet ja tās vadībā valda juceklis, kad labā roka nezina, ko dara kreisā, tad šo bezsaimnieciskumu cilvēki jūt un no pilsētas bēg.
Latvijā vārdam “saimnieks” ir izveidojusies kaut kāda negatīva konotācija, bet tā nevajadzētu būt. Galvenā Rīgas problēma tieši tā arī ir - pilsētai trūkst “kārtīga saimnieka”. Tāda kā Džordžs Armitsteds vai Maikls Blumbergs. Kamēr Rīgā viena partija atbildēs par vienu, cita par citu, bet kopumā neviens par visu kopumā, tikmēr Rīgā saglabāsies sajūta, ka pilsētā valda haoss, bet mēra galvenais uzdevums ir nofotografēties ar Porziņģi vai kādu citu slavenību. Šādai sajūtai saglabājoties, arī iedzīvotāju skaits turpinās samazināties. Līdz kādā brīdī ziņa par to, ka Viļņa Rīgu apsteigusi pēc iedzīvotāju skaita, vairs nebūs viltus ziņa.
