Nupat ar dažu dienu intervālu izgāzās trīs valdošās koalīcijas politiķi – Krišjānis Kariņš, Juris Pūce un Artis Pabriks. Šo politiķu fanu kluba biedri var iebilst, ka nekāda izgāšanas nenotika. Viss pareizi, bet pašiem politiķiem nepatīkamākais visā tajā ir tas, ka šie gājieni atseguši viņu vājos, slēpjamos punktus – āža kājas.
Tā kā ne visi rūpīgi seko katram politiķu solim, tad dažos vārdos, ko katrs nodarījis. Kariņš, saņemot Berlīnē konservatīvā filozofa un ekonomista Fridriha Hajeka balvu, ļoti divdomīgi izteicās, ka latviešu tauta (nācija) pēc padomju okupācijas laikiem ir sākta veidot no nulles (“from the scratch”). Respektīvi, Kariņš ne tikai par nebijušu pasludināja latviešu tautas dzīvi posmā starp 1940. un 1991. gadu, kas ļoti raksturīga pozīcija emigrācijas (trimdas) latviešu kopienai, bet faktiski apšaubīja arī Latvijas valsts pēctecību, kas ir mūsu valsts tālākas valstiskās būvniecības pamatprincips kopš neatkarības atjaunošanas laikiem.
Ņemot vērā, ka Kariņa “advokāti” mēģina atrast kādu attaisnojumu tulkojumā, publicēsim pilnu viņa teikumu oriģinālā: “It is also an award to my nation and to those Latvian leaders who dedicated their lives to regain our independence and started to build our nation from the scratch after the Soviet occupation.” “Tā ir arī balva manai tautai un tiem Latvijas vadītājiem, kuri veltīja savu dzīvi mūsu neatkarības atjaunošanai un pēc padomju okupācijas sāka veidot mūsu tautu no nulles.” Par vārdu “scratch”. Skatāmies Cambridge Dictionary: “from scratch (idiom) - from the beginning, without using anything that already exists”. Latviešu valodā tātad “no paša sākuma, pirms kā nekā cita nav bijis”.
Gluži nejauši Kariņš pateicis to, kas būtībā ir pašsaprotams, bet labāk īpaši neafišējams - viss, kas Latvijā bijis līdz 1991. gadam, viņam neeksistē. Tukša vieta. Līdzīgi kā cilvēkam, kurš dzimis jau pēc neatkarības atjaunošanas, tā Latvijas kultūra, kas bija okupācijas laikā, ir tāla, sveša, nezināma. Tās nav. Vispār. Jaunam cilvēkam tas ir piedodami, un būtu muļķīgi pārmest, ka viņš nezina, kas ir tāds Eduards Pāvuls vai Jānis Grodums. Tomēr valsts līderim īsi pirms vēlēšanām faktiski iespļaut sejā paaudzei, kura uzturēja latvietību un Latvijas valsts ideju okupācijas apstākļos, ir jāprot.
No otras puses, jāatzīst, ka Kariņa fanu kluba biedriem viņa ASV izcelsme un nesaistība ar kaut ko padomisku skaitās liela papildu priekšrocība. Turklāt Kariņam mūžīgi ir Forestam Gampam līdzīga sejas izteiksme, tā ka uz viņu pat grūti apvainoties. Latviešiem pat ir teiciens par šādiem cilvēkiem, uz kuriem neapvainojas. Ņemot vērā daļas sabiedriskās domas līderu un sabiedrisko mediju neslēpto labvēlību Kariņa valdībai, nekāds skandāls par šo Kariņa misēkli netika uzpūsts, un tas tiks ātri nodots aizmirstībai.
Pūces un Pabrika gadījumi ir nedaudz atšķirīgi. Ko tad izdarīja abi “dzeltenie”? Kāda “āža kāja” tad šoreiz atsedzās? Pūce, par spīti centieniem no sevis tēlot nopietnu, svarīgu politiķi, acīmredzot joprojām nevar izkāpt no pusaudža īsajām bikšelēm. Viņš “tik-tok” vietnē rotaļīgā stilā, atdarinot ziņu diktorus, pavēstīja par “lidmašīnas avāriju netālu no Ventspils”. Kur tur Pūce saskatīja kaut kādu “haipa” elementu, grūti spriest. Šie viņa centieni pozicionēties kā drusku pavieglam tiktokerim diez vai kādus papildu punktus viņam nesīs. Arī jauniešu acīs, jo četrdesmitgadīga onkuļa centieni uzdoties par savējo neko citu kā vīpsnu nerada.
Ar Pabriku sanācis vēl trakāk. Teorētiski viņam bija visas iespējas kļūt par pirmā līmeņa politiķi. Stāja, izskats, runa, valodas, politiskā oža. Taču vienmēr kaut kas liktenīgi nojūk. Viena no lielākajām Latvijas politiskajām mistērijām ir kādreizējā valsts prezidenta Andra Bērziņa vairākkārtēja atteikšanās Pabriku nominēt par premjeru 2013. gada decembrī pēc toreizējā premjera Valda Dombrovska demisijas saistībā ar Zolitūdes traģēdiju. Par spīti tam, ka vadošā partija “Vienotība” tieši viņu divreiz pēc kārtas virzīja par Ministru prezidentu. Turpmākajos gados ik pa brīdim atklājas, ka Bērziņam toreiz bijusi taisnība - Pabriks nevelk.
To viņš atkal pierādīja šā gada 10. maijā, kad bija atstāts grupiņā par vecāko (Kariņa un iekšlietu ministres Marijas Golubevas prombūtnes laikā). Tajā vakarā pilnīgas politiskās bezvadības apstākļos pie Okupācijas monumenta uz līdzenas vietas izvērtās jukas, kuras tikai laimīgas apstākļu sakritības dēļ nepārauga nopietnās nekārtībās. Līdzīgās kā pēc tā paša Pabrika un Aigara Štokenberga rīkotā mītiņa Doma laukumā 2009. gada 13. janvārī.
Tagad Pabriks izplatījis paziņojumu, kurā atzīstas, ka vairs nevarot klusēt. Nedrīkstot pieļaut valsts attīstības bremzēšanu uz vēl četriem gadiem. Respektīvi, valdība, kurā viņš pats visus šos četrus gadus atradies, valsts attīstību ir bremzējusi. Tā nedrīkst turpināties. Droši vien Pabrikam no politiskās virtuves iekšienes šī bremzēšana labāk redzama. Paldies par informāciju. Zināsim, par ko nebalsot.
Tālāk seko kaut kas pavisam nesaprotams. Pats Pabriks nevis, lūdzot latviešu tautai piedošanu par valsts attīstības bremzēšanu četru gadu garumā (vai pat vēl ilgāk), klusu, noliektu galvu noiet no politiskās skatuves, bet gan nekaunīgā kārtā prasa sev vēl lielākas lomas. Izrādās, visa runāšana par četriem bremzēšanas gadiem ir uzbrukums Kariņam kā vājam valdības vadītājam un neslēpts mājiens, ka viņš būšot īstais.
10. maijā Pabriks jau pierādīja kāds viņš “īstais”. Tagad to izdarīja atkal. Pabriks, kurš kara apstākļos, būdams aizsardzības ministrs, varētu būt galvenā sava saraksta lokomotīve, sevi pozicionē kā tādu, par kuriem saka - ar viņu es izlūkos neietu. Neesmu Kariņa valdības atbalstītājs, bet Pabrika performance atstāj nepatīkamu iespaidu - klajš dunča dūriens mugurā kolēģim (priekšniekam).
Šādās reizēs bieži saka, ka politiķus pievīluši “pīārščiki”. Mistiskie konsultanti, kuri, pēc daudzu domām, par lielu naudu politiķus ievedot Saeimā. Šo “pīarščiku” teoriju viņi paši ļoti labprāt uztur, jo viņu galvenais uzdevums ir pirms vēlēšanām politiķiem iestāstīt, ka bez mums jums nekādi neiztikt. Bez mums jums nav nekādu izredžu. Vienīgi mēs par nelielu, bet godīgu atlīdzību varam palīdzēt īstenot jūsu kvēlāko sapni - iegūt deputāta mandātu.
Lai gan drīzāk taisnība ir par klasiku kļuvušajam teicienam - no s...da pīrādziņu neizcepsi. Tāpat arī neviens kaut cik nopietns politiķis nedarīs neko tādu, ko viņš neuzskata par labu esam, vienalga cik pārliecinoši “pīarščiks” teiks, ka tas palīdzēs. Ja arī politiķis translē kāda konsultanta ieteikto, tad tikai tik daudz, cik pats tam piekrīt. Līdz ar to Pabrika strīdīgo paziņojumu nevar norakstīt uz neveiksmīgiem “pīārščiku” ieteikumiem. Tā ir viņa dziļākā būtība. Viņš no tiesas domā, ka ir nenovērtēts; ir galvas tiesu pārāks par to “švakuli” Kariņu, bet viņam līdz šim nav devuši iespēju sevi parādīt. Visticamāk, augstos amatos nedos arī, bet sevi parādījis Pabriks šajos vairāk nekā divdesmit gados ir vairāk nekā pašam gribētos.
Var jau domāt, ka visi šie gājieni ir priekšvēlēšanu triki, kurus par tādiem uztver arī pārējie politiķi. Pēc vēlēšanām visi kopā “strādāsim”, par agrāko aizmirstot. Tā gluži nav. Lai arī taisnība apgalvojumiem, ka politiskā atmiņa īsa ir ne tikai vēlētājiem, bet arī pašiem politiķiem, zināms nogulšņu uzkrājums tomēr veidojas. Pabrikam un Pūcem šīs nogulsnes ir jau izveidojušas krietnu duļķu kārtu. Kariņam vēl palīdz Foresta Gampa veidols, bet arī tas ir tikai laika jautājums, kad šīs nogulsnes sasniegs kritisko masu. Varbūt vērts ieklausīties Pabrika neapzinātajā un negribētajā vēstījumā - neļaujiet mums vēl četrus gadus bremzēt valsti?